Atrast risinājumu

zemapziņa2

Ir kāds sens un ļoti efektīvs veids, kā atrisināt sarežģītas dzīves situācijas.

Katram no mums ir slēpts resurss, par kuru ikdienas dzīvē bieži vien mēs aizmirstam. Un tā ir mūsu ZEMAPZIŅA. Senatnē mūsu senči to zināja un prata darīt. Viņi klausījās savā zemapziņā, dzirdēja savu dvēseli un rīkojās, izejot no tā, ko tā pateica priekšā. Tad, lūk, ja Tev ir problēma un nav tās risinājuma – vari izmantot šo metodi un pasaukt palīgā savu zemapziņu.

To var darīt ar aizvērtām acīm pirms aizmigšanas. Tieši šajā brīdī zemapziņa ir visaktīvākā. Atceries, ka šajā brīdī ir visvērtīgāk darbināt pašiedvesmu, klausīties audiotreniņus un tas arī dod vislabākos rezultātus.

Iekārtojies ērti, vislabāk guļus stāvoklī, aizver acis un sāc domāt ko labu, pozitīvu, kas tevī raisa tieši šādas emocijas.

Tādā veidā tu noskaņojies uz pozitīvā viļņa un esi tuvāk savai dvēselei un zemapziņai. Prāts sāk migloties un atslēgties. Un tieši šajā brīdī tu iedomājies, ka samilzušās problēmas risinājums atrodas melna kuba iekšpusē. Tu turi šo kubu rokās. Tas ir noslēgts no visām pusēm. Tu koncentrējies tikai uz kubu, grozi to rokās, sajūti tā gludās, aukstās, asās šķautnes, ieskaties krāsā, kas atgādina tumšu bezdibeni un centies to atvērt. Aizmirsti par problēmu, domā tikai par to, kā atvērt kubu, jo problēma taču ir tajā iekšā. Turpini klauvēties pie zemapziņas durvīm.

Šo vingrinājumu atkārto vairākus vakarus pēc kārtas, līdz beidzot, vienā jaukā rītā tu saproti, ka naktī kubs ir padevies un atvēries. Un tu atceries, kas tajā bija iekšā – tas ir pats pieņemamākais un vienkāršākais tavas problēmas risinājums. Atceries – zemapziņu nedrīkst steidzināt, to nedrīkst piespiest stradāt pēc tavas momentālās vēlēšanās. Tajā pat laikā tā strādā vienmēr, vēlies tu to, vai nevēlies. Un jautājums nav tajā, vai tas stradā, bet tajā – dzirdi tu to vai nedzirdi.

Šī metode palīdz pieskarties savai zemapziņai un izdzirdēt to.

Jo biežāk un biežāk tu vērsīsies pie savas iekšējās pasaules, tu arī turpmāk varēsi to darīt vienmēr – jebkuros apstākļos, jebkura situācijā, vienkārši aizverot acis – uz nedaudz ilgāku laiku, kā mirkšķinot. Bet pēc laika vispār pāriesi pastavīga klausītāja stāvoklī, izmantojot acu aizvēršanas tehniku. Iesi kopā ar savu zemapziņu – roku rokā.

Klausies savā zemapziņā, kontaktējies ar to. Tā vienmēr piedāvā vissapratīgāko un labāko tev risinājumu. Vienmēr ir tavā pusē un cenšas tev palīdzēt. Tikai izdzirdēt!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Nesen Baltijas Seminārā, apmācību laikā es dzirdēju šādu domu.

Mēs katrs paralēli dzīvojam divas pasaulēs – Ārējā un Iekšējā. Ja es dotajā brīdī sēžu pie datora, tad manas domas var lidināties tālu prom no vietas, kur esmu.
Laime atrodas Iekšējā pasaulē, bet diez kāpēc mēs to meklējam Ārējā. Iemesli ārējam rezultātam vienmēr ir Iekšējā pasaulē. Ārējā mēs esam ierobežoti, iekšējā – varam visu, tur mums robežu nav. Atslēga uz iekšējo pasauli ir mūsu Zemapziņa.

Es pati varu izvēlēties savas domas. man IR tāda privilēģija. Un lai es kaut ko saņemtu Ārējā pasaulē, ir svarīgi vispirms to sajust Iekšējā.

Tāds, brīnumaini skaists mehānisms. Mācamies to izmantot – tam gan ir vajadzīgs treniņš, bet, kas tad ir dzīve – viens vienīgs treniņu laukums:)

Ginta FS

Laimes Priekšnoteikums…

487524_479480898758639_1454029375_n

… Prast Pagaidīt!

Kad pienāk tavi trīsdesmit pieci ar astīti gadi, draugi un paziņas sāk delikāti mierināt, sakot, ka ar gadiem izturība palielinās un kā labam vīnam tā ievērojami palielina arī dzēriena kvalitāti un cenu. Jā, sasodīts, viņiem taisnība, jo vairāk gadu, jo lielāka pacietība.

Cik gan daudz problēmu dzīvē rodas no tā, ka nevari pagaidīt! Ne paciest – ar to mūsu sievietēm, kā likums, pat pārāk labi (visupiedošanu varētu arī samazināt), bet tieši – pagaidīt. Neuzvilkties uzreiz, tikko priekšnieks norājis. Momentā asi neatbildēt uz pārdevējas rupjību vai brīdī, kad kāds transportā aizskāris. Nezvanīt vīrietim, kurš kavējas izrādīt uzmanību. Nebraukt uzreiz pēc strīda līgt mieru ar mīļoto, kurš pats strīdā bija vainīgs. Nesakliegt uz vīru, kura balss tonis neatbilst tavam noskaņojumam. Un vēl daudz “ne”, jo, kad vēl esi jauna, emocijas un hormoni trako, bet mīlestības pret sevi ir tik maz.

Kad tu kļūsti nobriedusi personība, pat tie, kuriem agrāk bija viegli tevi izsist no līdzsvara, atzīmē: “Tev nu gan ir pacietība!” Un tu vairs nezini, priecāties par to, vai skumt. Tāpēc, ka no vienas puses, pacietība viennozīmīgi nav jaunības pazīme, no otras – dažkārt tev ir milzīgs prieks par to, ka vari sevi vadīt, ka pašdisciplīna nav tukšs vārds un tu tomēr to vari.

Tavā dzīvē noteikti ir bijis tā, ka uzrakstīji dusmīgu sms un gribas vēl desmit uzrakstīt, lai visu paskaidrotu. Salamājies pa telefonu ar kādu tuvu cilvēku un gribas tūliņ parzvanīt un izrunāties “līdz galam”. Neatvēra jaunais cilvēks durvis, zvanīsi, kamēr policiju izsauks. Aizsūtīji atvadu vēstuli un pēc tam vēl aizsūtīsi trīs pašas pēdējās atvadu vēstules un pēc pāris dienām vēl vienu – lai samierinātos.Mammai pateici visu, kas sakrājies un aizgāji no mājām. Nākamajā vakarā atgriezies, jo izrādās, ka īrēt dzīvokli nemaz nav tik lēts prieks. Nolēmi šķirties no vīra, piedraudēji ar tiesu un pēc dienas paprasīji naudu jauniem zābakiem. Aizcirti priekšnieka kabinetā durvis, pēc pusstundas atnesi atlūgumu, nakti pārgulēji ar savām domām un no rīta piekriti strādāt zemāk apmaksātu darbu ar virsstundām. Ar to pašu nogalināji visus savus iepriekšējos sasniegumus, zaudēji pašcieņu un parādīji sevi kā garīgi nelīdzsvarotu būtni. Labāk būtu apstājusies…..

Apstādināt apziņas straumes tad, kad dvēselē trako vētra, ir ļoti grūti. Tā ir augsta klase – tāda sevis vadīšana. Tas, kurš vajadzīgajā momentā var pateikt sev “STOP!”, viennozīmīgi ir spējīgs vinnēt jebkuru kauju. Tev pašam lemt, ko izvēlēties, skaitīt līdz desmit vai simts, reizināt prātā trīssimt sešdesmit pieci ar divsimt četrdesmit septiņi, vai skaitīt visus sarkanos priekšmetus, kas atrodas telpā. Vai arī sasist savu mobilo telefonu, ja roka stiepjas piezvanīt zināmajam abonementam. Vai arī aiziet vannas istabā paraudāt. Vai arī iziet pagalmā un divdesmit reizes apiet apkārt savam rajonam. Vai atspiesties piecdesmit reizes. Ir daudz dažādu variantu, kā atgriezt sevi normālās sajūtās – atgriezt sev savu pašcieņu..

Reiz dzīvē iestajās brīdis, kad tu saproti, ka tavs būs tavs un reizē ar to atnāk miers. Tu sāc skaidri apzināties, ka labākā izvēle ne vienmēr ir tā, kuru liktenis tev pamet dotajā brīdī. Ka, ja tev ļoti gribas raudāt, tad dari to uzreiz, bet visas vēstules un sms aizsūtīsi no rīta (ja reizē ar rīta gaismu nebūs iestājusies gaisma dvēselē). Ka pēc taviem trīsdesmit pieciem gadiem būs arī trīsdesmit seši, septiņi, deviņi… Un dzīve neapstāsies: un satiksi savu īsto vīrieti un bērni dzims un atradīsi savu sirdsdarbu. Viss notiek!

Izskatās, ka prast pagaidīt ir bezmaz vai svarīgākais Laimes likums. Neķert pirmo pagadījušos variantu, bet paņemt tieši to, par ko sapņoji. Nepateikt pirmo, kas iešāvās prātā un ko pēc tam rūgti nožēlosi, bet pateikt precīzi, trāpīgi tieši to, ko vēlējies un gūt baudu no apziņas, ka prati nogaidīt un pēc tam trāpīt tieši mērķī. Tāpēc, ka pareizais risinājums ir ēdiens, kuru vislabāk pasniegt atdzesētā veidā..

Protams, tu vari protestēt: “Un, kā tad mans emocionālais intelekts, ja jāapzpiež savas emocijas?” Ne apspiest, bet apzināties un vadīt tās, tā palīdzot savai domāšanai. Ļoti reti kuri lēmumi, pieņemti uz karstām pēdām, mēdz būt efektīvi. Emocionālais intelekts noteikti nav histērija. Un pats galvenais – Tava prasme nogaidīt rada cieņu pret sevi. tas noteikti ir tas, ko ir svarīgi savā dzīvē iemācīties.

Autors: Psiholoģe, personības izaugsmes trenere Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Avots: http://www.econet.ru

Mēs esam vecāki!

11817241_1677409469154920_1453858799007377724_n

Teorētiski mēs visi zinām, kā pareizi audzināt bērnus. Taču bieži vien laika, vieduma un pacietības trūkuma dēļ, rīkojamies pavisam savādāk. Šeit esam apkopojuši 7 svarīgākās lietas, kuras būtu jāzin katram vecākam, lai palīdzētu formēt bērna personību. Atšķirības starp parastiem un gudriem vecākiem – tā mēs to nosaucām.

Galvenais noteikums: Neapzāģē bērnam spārnus! Vienu reizi tos izpletis, viņš dos tev iespēju nolaist savējos!

1. Parastie vecāki pavada visu laiku ar savu bērnu, pametot savus hobijus un savas intereses novārtā. Patiešām gudri vecāki, rūpējas par sevi un to arī māca saviem bērniem.

2. Parastie vecāki vakaros pilda bērna mājas darbus. Gudri vecāki uzskata, ka bērnam pašam jāatbild par savām mācībām un mājas darbiem. Ja kaut kas neizdodas un bērnam ir jautājumi, vecāki nāk palīgā, bet tikai tik daudz, lai parādītu ceļu risinājumam, nevis darītu kaut ko bērna vietā.

3. Daudzi vecāki cenšas izpirkt it kā savu vainu, pērkot bērnam dāvanas. Gudri vecāki dod savam bērnam naudu tēriņiem. Bērnam pašam jāiemācās rīkoties ar naudu, atlikt to vai tērēt un kam tērēt, tas paliek viņa ziņā. Vecāku uzdevums ir apmācīt un rādīt priekšzīmi.

4. Bieži vien mammas un tēti nevēlas noskaidrot, kāds ir bērna sliktās uzvedības iemesls. Viņi vēlas ātrāk bērnu nomierināt. Gudri vecāki cenšas noskaidrot cēloni un cenšas kopā ar bērnu atrast problēmas risinājumu.

5. Parastie vecāki cenšas izaudzināt, pirmkārt jau, gudru un cienījamu cilvēku. Gudri vecāki cenšas uzbūvēt siltas un tuvas attiecības ar savu bērnu.

6. Parastie vecāki sargā savu bērnu no problēmām, bieži vien, darot to, ko no viņiem neprasa. Gudri tēti un mammas ļauj saviem bērniem kļūdīties un pēc tam palīdz no šīm situācijām kaut ko labu iemācīties.

7. Daudzi vecāki atļauj bērniem visu, lai tie nerīkotu histērijas. Bērni to saprot un bieži vien tadā veidā manipulē ar saviem vecākiem. Gudri vecāki neļauj saviem bērniem manipulēt ar sevi. Viņi ciena gan sevi un savu personīgo telpu, gan arī bērnu un viņa personīgo telpu.

Avots:http://womanhappiness.ru/

Tulkoja: Ginta FS