TAVS KOMPASS

Man bieži jautā: vai var pilnībā uzticēties tai vai citai garīgajai mācībai?
Vai vajag sekot kāda noteikta guru ieteikumiem un padomiem saistībā ar tavu dzīvi?

Zivju laikmets, no kura šobrīd esam izgājuši, bija ilgs – pēdējos 2000 gadus, un tas bija laikmets, kad jāseko līderim. Zemes enerģijas bija smagas, un neskatoties uz to, ka Avots, tāpat kā šobrīd, atrodas katrā no mums, ne katrs alkstošais varēja ar to savienoties. Tikai garīgās autoritātes, ejot grūtu ceļu spēja atklāt sevī saikni ar Avotu. Un šie ļaudis bija ka orientieri, garīgie skolotāji citiem. Viņi kā bākas ar savu klātbūtni, savu sirds starojumu nesa gaismu, lai cilvēce, spēlējot polāro spēli un gūstot pieredzi līdzjūtībā, mīlestībā, nesavtībā, varonībā un visā pārējā, dēļ kā šī spēle tika uzsākta, nenogrimtu cīņā, manipulācijās, velmē pašapliecināties un saglabātu pašu galveno – saikni ar Dvēseli. Un tāpēc šis tandēms skolotājs-skolnieks bija praktiski vienīgais reālais ceļš pie gara.

Tāpat kā viss šajā polāro spēku cīņas un pretestības pasaulē, arī šī sistēma ir sagrozīta, jo akla uzticēšanās autoritātei neizbēgami rada manipulatoru. Radās ļoti daudz viltus skolotāju, par kuriem jau Bībelē tika vēstīts: “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Arī tas nebija nejauši. Taču šoreiz stāsts nebūs par to.

Turklāt 8 gadu laikā, sākot ar 2012. gadu, ir noticis intensīvs darbs pie Zemes elektromagnētisko lauku maiņas, lai pārrakstītu šīs realitātes matricu. Rezultātā tika notīrīta telpas viskozitāte, pagātnes inerce un tika iztīrīts milzīgs apjoms uzkrāto izkropļojumu, un sākās paātrināta kustība un katra cilvēka dvēseles izpausme (neatkarīgi no tā, vai viņš to ir izvēlējies, vai nē), lai pieņemtu jaunās mīlestības, vienotības un līdzjūtības frekvences. Zivju laikmetu, kurā cilvēks sekoja piemēram, iedvesmai un stingriem noteikumiem, kas tika doti no ārpuses, nomainīja Ūdensvīra laikmets, kurā tikai sirds spēj sniegt pareizo atbildi: vai es eju pareizā virzienā, vai es pareizi eksistēju?

Un līdz ar to jebkuras autoritātes, skolotāji, guru utt. pārstāj par tādiem būt. Jā, viņi ir, un viņi spēj iedvesmot, atmodināt tevī ticību savam bezgalīgajam sākumam, taču viņu galvenais uzdevums – ir atspoguļot tev tavas Dvēseles gaismu. Bet tavs uzdevums – uzticēties Avota dzirkstij sevī, klausīties un sajust sevi, unikālo Vienotā Visuma Organisma šūniņu.

Es bieži esmu teikusi, un jūs paši man to rakstāt, ka mana vēršanās pie jums ir kā atgadinājums.
Tas ir vārdos izteikts atgādinājums par to, ko jūs jau savā Dvēselē jūtat. Es tikai atspoguļoju jums jūsu sirds vibrācijas un jūs labāk dzirdat un iepazīstat sevi.

Ikviens īsts treneris, koučs, psihologs nedos padomus – dari tā, vai nedari tā, – viņš pievērsīs tevi tavam spēkam, tavam kodolam, tavai veseluma sajūtai – palīdzēs tev satikties pašam ar sevi. Tāpēc, ka tikai tu pats vari zināt, kā tev dzīvot, kurp doties, ko izdarīt, ka rīkoties saskaņā ar savu Dvēseles plānu.

Tas nenozīmē, ka vairs nevar klausīties nevienā. Var, tikai ne aizvietot, bet papildināt savas izvēles, nevis akli sekojot kādam, bet saskaņojot katru savu soli ar savu sirdi.

Un šajā sakarā rodas kārtējais jautājums: kā atšķirt ego balsi sevī, viltus rotaļīgā Es balsi no Dvēseles balss? Jāsaka, ka šis jautājums rodas tikai tiem, kuri vēl nav izveidojuši spēcīgu saikni ar savu Dvēseli un nav iemācījušies no iekšpuses to sajust. Šajā gadījumā tev patiešām ir vajadzīgas “bākas”, kas palīdzēstev izlemt. Un tas ir vienkārši.

Ja tevi mulsina kāda sveša viedoklis, ja tu salīdzini sevi ar citiem, ja tavas dzīves motīvs ir bailes un vēlme, lai kāds cits tevi izglābtu, iedotu tev burvju tableti, tad tu izmanto programmatūras komplektu, no kura tavs spēļu ego veidojas šajā pašreizējā dzīvē. Un tas nozīmē nebeidzamu staigāšanu pa spēles labirintiem. Tā kā tu šeit esi dzimis, lai izdarītu SAVAS izvēles, lai iegūtu SAVU pieredzi, nevis sekotu citu padomiem, un vēl jo vairāk – lai staigātu ar kāda cita kājām.

Taču, ja, skatoties vai klausoties noteiktu cilvēku runas, tu jūti spēka un miera pieplūdumu, rodas pārliecība par to, ka tu pats vari risināt savu problēmu – tātad šajā posmā tavas Dvēseles gaisma tiek atspoguļota un nostiprināta precīzi caur šo cilvēku.

Mūsu spēlējošā personība, zemes ego, ir to šablonu un paternu rezultāts, kurus Dvēsele ir izvēlējusies ielikt sevī, lai pārvarētu. Un izvēlējusies nevis “no spīdekļa”, bet gan iepriekšējās pieredzes rezultāta. Tāpat kā jebkurš spēlētājs, kurš nav pārgājis nākamajā līmenī, katra Dvēsele cenšas atrisināt Spēles uzdevumus un iziet no tās kā uzvarētāja. Gara Spēles būtība matērijā ir atcerēties Sevi. Tātad – iegūt brīvību no jebkādiem ierobežojumiem.

Blīvajās pasaulēs, tikai pārvarot ilūziju (ilūziju par atšķirtību, nepatiku, trūkumu utt.), cilvēks sāk koncentrēt uzmanību uz Avotu, uz saikni ar sirdi. Tāpēc visas grūtības, ko cilvēki izjūt savā ego (bailes, neticību sev, necieņu, pārākuma sajūtu utt.) ir spēles momenti, un katram ir savs burvju krellīšu komplekts, no kuriem var izveidot jaunu skaistu rakstu.

Mēs esam raduši identificēt sevi ar savu personību, ar savu prātu: es domāju, es redzu, es zinu, es atceros, es vienmēr esmu tāds, es nekad neesmu tāds… Bet mēs neesam prāts, mēs neesam programmu kopums, kāds ir mūsu ego. Un, kad mēs to apzināmies, apgūstam spēju dzirdēt un saprast savu ķermeni un Dvēseli, mūsu ego kļūst kontrolēts. Saglabājas tam raksturīgās iezīmes – cilvēka temperaments, vārdu krājums, domāšana vai reakcija stresa situācijās, taču stingri nodibinātā saikne ar mūsu mūžīgo daļu ļauj precīzi saskatīt patiesās vērtības. Un mēs iekšēji zinām, ka karjera, cīņa par vietu zem saules, jebkādi patērētāja atribūti ir tikai ilūzija, bet patiesā vērtība slēpjas mirkļa sajūtā šeit un tagad: visvienkāršākajā darbībā, ko veic mūsu ķermenis, rasas pilienā uz lapas, tikko uzlietas tējas aromātā, tava kaķēna gludajā kažokā, bērna acu mirdzumā… Tieši no šī harmoniskā stāvokļa ārējās dzīves atribūti pieskaņojas un sajūsmina mūs!

Man jāsaka, ka uzticēšanās sev nekādā gadījumā nav uzticēšanās impulsam. Kad es attālinājos no domāšanas, man kādu laiku šķita, ka tagad man ir jārīkojas nepārdomāti. Bet nē! Ir jāiemācās sadzirdēt savas dziļākās jūtas, pareizi izmantojot prāta instrumentu.

Un šajā jautājumā mums ļoti palīdz ķermenis. Es nenogurstoši atkārtošu, ka, lai dzirdētu dvēseles balsi, ir jārada harmonija ķermenī. Jo stīvais, izmocītais, saspringtais ķermenis, kas izdzīvo zem “domu maisītāja” spiediena, frekvencē nesakrīt ar Dvēseli. Dvēsele vēlētos pārraidīt impulsu uz sirdi un pēc tam no sirds uz prātu, bet nevar, jo uztvērējs nedarbojas.

Lai sadzirdētu savu ķermeni, ar to regulāri ir jāsatiekas. Ja prāts ir pilnībā uzurpējis tavu dzīvi un ir pieradis, ka visa uzmanība tiek vērsta tikai uz to, tad sākumā tas, protams, pretosies tām darbībām, kas var tevi izdzīt no prāta. Un tu piedzīvosi pašsabotāžu savos mēģinājumos regulāri kustēties, staigāt, elpot, piedzīvot kustību prieku izvēlētajās ķermeņa praksēs… Iespējams, tev pat nāksies pielikt kādu gribas piepūli, lai pārvarētu inerci. Bet pamazām tu iemīlēsi šos brīvības stāvokļus no domām un koncentrēšanos uz ķermeņa sajūtām, tev būs savas iecienītākās prakses, kas ļaus noskaņoties uz sevi. Man, piemēram, ļoti patīk “Iekšējais smaids”, tas palīdz ātri atjaunot saikni ar sevi.

Bērnībā daudziem no mums bija aizliegts klausīties ķermeņa balsī un savās sajūtās, tādējādi atradinot mūs no tā. Mums teica: nav svarīgi, ko tu jūti, galvenais ir domāt. Tomēr tagad ir pienācis laiks atgūt visu sajūtu paleti.

Ikreiz, kad tev vajag saņemt kādas atbildes uz saviem jautājumiem, pirms tos meklēt ārpusē, saskaņo tos ar ķermeni: paliec dabā, sazemējies, elpo, atbrīvojies no domām… Un sapratīsi, ka visas atbildes ir tevī. Un tie, kā likums, nav skaidri norādījumi “dari to”, bet gan zināms impulss, kas saka: “… tas nav vajadzīgs.” Pati ķermeņa fizika var pateikt to priekšā, ar sāpēm ceļgalos, vājumu vai citiem simptomiem, ka tu virzies nepareizā virzienā. Tajā pat laikā prāts var skaitīt “tas ir nepieciešams”, un ķermeņa mudinātie lēmumi var šķist neloģiski, nepamatoti un pat bīstami. Bet tāda ir dzīves pieredze. Katra šāda situācija ir pārbaudījums tam, kā tu spēj pieņemt jaunās frekvences, vai turpini spēlēt ar prātu vai izvēlies ieklausīties sevī. Un katru reizi tavas Dvēseles balss kļūst arvien skaidrāk atšķirama, un prāts beidzot ieņems savu vietu.
Atsevišķs stāsts – spilgta pievilkšanās mērķim, viegluma un siltuma pārdzīvojums ķermenī, bet pēc tam, kad prāts ieslēdzas un sāk izvirzīt pretargumentus, ķermenis jau atspoguļo “prāta mokas”.

Uzmanība pret ķermeņa un dvēseles iekšējiem signāliem attiecas ne tikai uz globālām izvēlēm, bet arī uz ikdienas lietām. Kā tev saprast, vai lieta patiešām ir tava, vai nē? Tieši tāpat. Apsēdies mierīgi, elpo un uzdod sev jautājumu: ja tu nebaidītos nesaņemt samaksu par padarīto darbu, vai tu to darītu? Vai tu gribētu to darīt vienkārši tāpat, nevis aiz bailēm, ne peļņas, ne pienākuma apziņas, ne apstākļu dēļ? SAVUS darbus mēs darām iekšējās motivācijas vadīti, mēs vienkārši nevaram tos NEdarīt. Tā kā kritērijs ir vienkāršs: viss, kas tevi piepilda, ir tavs, viss, kas atņem tavus resursus, nav tavs. Pārsteidzoši, kad ļaujam nedarīt “vajadzīgo”, bet veltām laiku Dvēselei vēlamām aktivitātēm, parādās spēks un vēlme darīt “vajadzīgo”.

Katrs no mums ir absolūti unikāls, katram ir sava programma, kā modināt Vienotās Mīlestības Apziņas specifisko šķautņu unikālo mirdzumu, kas mēs visi esam. Aiz katra aklas uzticēšanās ārējai autoritātei mirkļa vienmēr slēpjas kāds labums: galu galā ērtāk un vieglāk ir iet pa ierasto ceļu, nekā bruģēt ceļu cauri neapstrādātai augsnei ar savām kājām.

Tomēr katra Dvēsele vēlas dzīvot savu dzīvi, nevis atkārtot kāda cita dzīvi. Un kompass, kas vada mūs cauri dzīvei, ir mūsos. Tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no visas vēlmes atrast ārēju ceļvedi un pagriežamies uz iekšu, mēs iegūstam to pašu Gaismu no iekšpuses, kas norāda mums virzienu, uz kuru iet. Ar sirdi vērs savu uzmanību uz savu dzīvi, un tas piepildīs tevi ar spēku, ceļa skaidrību un bezgalīgu enerģijas avotu.

© Svetlana Dobrovoļska «Obretenie-sily-Lubvi.ru» 
Foto: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kusties savā ritmā, savādāk – beigas

resurss

Esmu iztērējusi daudz laika, cenšoties saprast, ko es daru ne tā. Šķiet, ka man ir tik daudz patiešām interesantu lietu un cilvēku apkārt, taču tā vietā, lai piepildītu sevi ar enerģiju un mundrumu, pēc katra projekta un tikšanas ar cilvēkiem, es krītu no kājām un knapi elpoju. Kāpēc? Un kāpēc kāds cits ir enerģijas pilns 24 stundas diennaktī, un vienmēr gatavs darīt un rosīties?
Man šķiet, ka esmu atradusi atbildi uz šo jautājumu. Un domāju, ka tā būs noderīga ikvienam cilvēkam, kuram ir līdzīga problēma.

Viss slēpjas mūsu katra ieksējā ritmā. Ļoti bieži mēs par to aizmirstam un organizējam savu dienu sekojoši: sākumā visas svarīgās, ieplānotās lietas un tikai pēc tam, ja atliks laiks, nodarbošanās “sev”: atpūta, patīkami sīkumi, miegs… ja atliks laiks.

Taču vajadzētu būt otrādāk. Sākumā tas, ko prasa tavs iekšējais ritms, visi tev svarīgie sīkumi, kurus mēs tik bieži nenovērtējam. Un jau pēc tam “pieaugušo lietas” un “svarīgās lietas” Tikai tā. Pretējā gadījumā resursu nekad nepietiks.

Atceries, kas dod tev enerģiju

Apsēdies un sastādi sarakstu ar lietām, kas tev dod spēku. Pieraksti jebkurus sīkumus. Tie visi ir svarīgi. 20 minūtes tējai ar cepumiņu no rīta? Pastaiga pa parku vai mežu? Desmit stundas miega (un, ne mazāk)? Ikvakara vanna ar putām? Iespēja apskaut savus mīļos? Rotaļas ar kaķi? Stunda, divas pilnīga klusuma?

Nevajag iesprostot sevi stereotipu rāmī. “Es taču esmu ekstraverts un man jāsaņem enerģija no komunikācijas ar cilvēkiem” vai arī: “Es taču guļu 8 stundas un man jāpaspēj to laikā atpūsties”. Neko nevienam tu neesi parādā un nekas tev nav “jā…” Tu esi tāds, kāds tu esi. Un svarīgi ir savu “uzbūvi” izzināt un saprast.

Būvē savu dienu, izejot no savām nodarbēm, kas tev dod resursus.

Tas nozīmē, sākumā ieplāno tas lietas, kas dod tev spēku un enerģiju. Bet, pēc tam, tās, kas “jādara obligāti”. Protams, es nojaušu, ka daudzi šausmināsies: man ir darbs pēc grafika, ko es tur varu padarīt, šīs iespējas ir domātas tikai radošām personībām ar brīvu grafiku un galu galā, bez darba vēl ir dazādi pienākumi – ārstu apmeklējums, iepirkšanās, ēst gatavošana u.t.t.

Es laikam jūs apbēdināšu: man arī ir darbs pec grafika un, ne tikai viens darbs, un katru dienu tam tiek veltītas 10-12 stundas. Un, lai varētu šajā grafikā ieplānot savas resursās lietas, man bija jāpatērē vairāki gadi. To nevar izdarīt uzreiz. taču tas obligāti ir jādara.

Tāpēc, ka, ja mēs sev nedodam dzīves telpu, patīkamas sajūtas un emocijas, kas ģenerē resursus – enerģiju, tad agri vai vēlu mēs “izbeidzamies”. Izdegam. Un nebūs iespējas vairs gūt baudījumu pat no patīkama un mīļa darba, un arī no saviem sasniegumiem.

Nospraud mērķi un virzies uz to

Patiesībā, nemaz tas viss nav tik sarežģīti. Izvēlamies divas-trīs nodarbes, kas mūs priecē vairāk par visu. Piemēram: kafija no rīta un pastaiga dabā, vai meditatīva blogu lasīšana klusumā.

Saki sev: “Es vēlos katru rītu bez steigas dzert kafiju un lasīt blogus stundu dienā. Un katru nedēļu izbraukt kaut kur pie dabas. Kā es varu to izdarīt?” Un tālāk izskatām variantus.

Kas jadara, lai katru rītu varētu nesteidzoties baudīt kafiju? Varbūt piecelties agrāk? (ja nekādā veidā nevari agrāk piecelties, varbūt miegs priekš tevis ir daudz vērtīgāka resursa lieta kā kafijas dzeršana?)

Varbūt vajag uzvārīt kafiju un paņemt to līdzi termokrūzē? Varbūt to nopirkt pa ceļam uz darbu kafetērijā – garšīgu ar putiņām un kanēli, un dzert pirms darba darba vietā?
Kas jādara, lai stundu varētu pārlasīt blogus? Lasīt tos no rīta? Bet, varbūt vakarā? Bet varbūt neiet pusdienās, bet garšīgu un veselīgu ēdienu pagatavot sev līdzņemšanai. Tad arī ieekonomēsies stunda, lai paēstu un palasītu.

Kas jadara, lai katru nedēļu izbrauktu kaut kur pie dabas? Varbūt izvēlēties izbraukumu uz mežu. Vai arī, ja nav tik daudz spēka, pietiks ar pastaigu parkā? Bet varbūt, ja nav tik daudz laika, iesākumā var organizēt kādu tikšanos parkā? Ja mežš vai parks ir ļoti tālu, varbūt tuvumā ir kāds skvēriņš, kur pasēdēt un paelpot svaigu gaisu?

Iesākumā nav vajadzīgi nekādi grandiozi sasniegumi. Sākt vajag ar sīkumiem, lai nezaudētu entuziasmu. Soli pa solim, galvenais, sākt savu personīgo dzīvi pārkārtot komfortabli, baudīgi, lai dzīve neatgādina vienu vienīgu traku izdzīvošanas skrējienu ar šķēršļu joslām..

Nebaidies sapņot par to, kā tu dzīvo savam priekam. Domā par to biežāk. Tev ir pietiekami daudz spēka, lai tieši tā arī dzīvotu. Vēl jo vairāk, nav jau neviena cita, kurš tavā vietā spēs šo uzdevumu izpildīt. Vēlies vairāk ceļot? Paturi to prātā un emocijās. Uzdod sev jautājumu, ar ko man jānodarbojas, lai nopelnītu tik daudz naudas, lai varētu atļauties ceļot biežāk. Kādi ir varianti? Kas man jāmaina? Varbūt man izveidot savu interneta veikalu, tad ceļojumi kļūs par darba sastāvdaļu.

Vēlies ilgāk gulēt? Padomāsim, kā tev pārkartot savu dienu, lai atrastos vairāk laika miegam. Pie kādiem noteikumiem priekšnieks atļaus ierasties darbā velāk, vai tas iespējams esošajā darbā. bet varbūt tu pats vēlies būt sev priekšnieks?

Un nav svarīgi, ka tava plāna realizēšana var prasīt daudz laika, pats svarīgākais, ir saprast, kurā virzienā kustēties. Kāpēc?

Jā, kāpēc gan tas ir svarīgi?

Tāpēc, ka tu neesi bezgalīgs. Tu ģenerē enerģiju kā maziņš superģenerātoriņš, tu enerģiju saņem un patērē. Tacu neviens normāls motors nespēs darboties bez degvielas. Bet mēs esam raduši strādāt kaut kādā dīvainā kārtā – ar gribasspēka un burvju “pendeles” palīdzību, tāpēc, ka “man jādara”, “es varēšu”, ar piespiešanos, un ļoti bieži – nemīlestību pret to, ko darām.
Taču mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu motoram netrūktu degvielas – un šī degviela ir mūsu resursās lietas, kas dod spēku un enerģiju. Sākumā tās, un pēc tam visas parējās. Un tad tavs motoriņš strādās ideāli, neniķojoties.
Tad sākam?!
Autors: Daniela Muravļanska
Avots: blogs Бытовое Волшебство
Tulkoja: Ginta FS