Atcerēties, kāpēc…

Dievam nav reliģiju… Un vēl Dievam nav kanonu, piecu pīlāru un noteikumu, kas liktu valkāt krāsainu apģērbu. Viņam ir vienalga, vai mēs ēdam ābolus līdz Ābolu Pestītāja svētkiem, vai gatavojam atsevišķi pienu un gaļu, vai ieturam maltīti Ramadāna gaišajā diennakts laikā. Viņš nepieprasa mums ne lūgšanas, ne to, lai mēs veiktu apgraizīšanu un ticētu tam, ka pasaule balstīta ciešanās.
Viņam nav vajadzīgs mūsu gavēnis divu nedēļu garumā, svētsvinīga sejas izteiksme un drēbēs izgriezts caurums sirds rajonā, kā zīme tam, ka mēs sērojam par aizgājējiem.
To visu izdomājuši paši cilvēki: salipinājuši sev dievus, sazīmējuši ikonas un uz balta akments izgrebuši ornamentus. Gadsimtiem ilgi ir notikuši reliģiskie kari, kad vajadzēja iznīcināt sievietes ar rudiem matiem un visus citādi domājošos.
Ir sarakstīts miljoniem grāmatu, sastādīti neskaitāmi noteikumi, likumi un ierobežojumi.  Sodīts ikviens, kurš nepilda “mikvi” un nelūdzās par mirušajiem, līdzīgi kā protestanti un neatzīst liturģiju.

Un 2000 gadu laikā nekas jau nav mainījies. Mēs esam iemācījušies valodas, lietojam telefonus, esam saražojuši irbulīšus ēšanai un glabājam nabassaites asinis īpašās vietās, taču turpinām nogalināt, laupīt, melot, ienīst, neskatoties ne uz Krišnu, ne Jēzu Kristu, Muhamedu un Buddu. Mēs strīdāmies uz ielām un metro. Mums ir simtiem ienaidnieku un pusdrauga. Spēlējam paslēpes, runājam izmainītās balsīs un valkājam maskas. Un pavisam esam aizmirsuši, kāpēc dzīvojam, elpojam un slaucam pienu. Un pat neiedomājamies, ka esam nākuši uz šīs Zemes ar vienu vienīgu uzdevumu – būt laimīgi!

Mahatma Gandijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana Dievišķā Uguns

Kad es rakstu vārdu DIEVS, cilvēki domā, ka esmu reliģioza. Tāda dievbijīga, garlaicīga meitene lakatiņā, kura ievēro askēzes, un dzīvo bez jutekliskām baudām. Un tā tālāk. Dievs – tas, viņuprāt, ir garlaicīgi. Tā daudzi uzskata.
Izaugt līdz tam, ka “Dievs – tas esmu es, tikai uz laiku savā ķermenī, savai dievišķajai pieredzei” var tikai neliela daļa ļaužu. Kamēr caur viņu informācijas piesārņoto domu fonu izlauzīsies zelta Dievišķās plūsmas dzirksts…. Paies gadsimti.
Dievs nav baznīca, tas nav stāsts par reliģiju, ne arī svešām mācībām. Tā ir sevis patiesā iekšēja sakrālā piedzīvošana.
Var gūt baudu no šobrīd notiekošajiem absurdajiem notikumiem, bet tikai tad, kad savā apziņā esi pacēlies virs personības līmeņa. Kur vairums ļaužu baidās, Dievs ķiķina. Un vārās milzīgā kosmiskā zupa. Haosa spēks, dabas spēks. Un niecīgās ļaužu kaislībiņas. Kopā ar tumšā egregora zemiskajām intrigām. Nabadziņš nav spējīgs pats saražot enerģiju, lūk, arī slauc savus upurus.
Kad mana personība manī aizver acis, es mīlu ne kā cilvēks. Un debesu uguns krūtīs lielā attālumā izdedzina visus, kuri pēc frekvencēm nav gatavi dzīvot ar savu enerģiju, viņi ir gatavi tikai rīt un patērēt.
Dievs, kāda tur baznīca? Šajās attiecības nevar būt citu cilvēku. Tas ir tiešais lifts. No sirds debesīs. Un nevajag nevienam lūgt atļauju. Kā tev rīkoties ar savu augstāko formu, tā ir tikai tava darīšana.
Dievs. Tas ir tad, kad es degu. Un deg viss apkārt man. Dievs ir liesmas spēks. Un kamēr kāds šo lasa, burti deg arvien spožāk…. Dievs nav metafora. Ne arī baznīcas tēvu filosofija. Tā ir uguns mūsos.

Irina Lapik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Transformācijas neatliekamība

Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.

Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu.
Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības.
Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.

Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.

Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.

Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.

Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.

Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.

Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.

Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi.
Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.

Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).

Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.

Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo.
Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.

Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi. 

Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu?
Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.

Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.

Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”
​​​​​​​Foto: Cosmin Paduraru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Artūram Okmanim

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Cilvēks atkal nogāja no ceļa

Divi eņģeļi – viens – jauns, otrs – nedaudz vecāks, no Septītajām Debesīm raudzījās uz Zemi un vēroja, kā dzīvo cilvēki. Vecākajam eņģelim bija uzdevums jaunāko vadīt un skolot.

– Kāpēc Dievs radīja cilvēku? – jautāja jaunākais eņģelis savam skolotājam.
– Lai viņš domātu, – atbildēja skolotājs.
– Kāpēc cilvēkam jādomā?
– Lai viņš varētu radīt Kultūru.
– Kas ir Kultūra?
– Kultūra ir ceļš pie Dieva.
– Kāpēc cilvēkam vajadzīgs ceļš pie Dieva?
– Lai pilnveidotos un kļūtu par eņģeli.

Jaunais eņģelis bija ļoti zinātkārs.
– Parādi man Kultūru!

Vecākais norādīja viņam uz kādu no lielajām Zemes pilsētām.
– Skaties, tā ir valsts galvaspilsēta. Tur ir muzeji, teātri, koncertzāles, mākslas saloni… Viss, kas tajos glabājas un notiek, tiek dēvēts par Mākslu.
– Māksla, – atkārtoja jaunais eņģelis, lai atcerētos.
– Redzi, traucas mašīnas un vilcieni, lido lidmašīnas un kosmosa kuģi, cilvēki ir izgudrojuši televizorus, datorus, informācijas tīklu… To visu dara Zinātne…
– Zinātne, Māksla…. – atkārtoja jaunais eņģelis.
– Tajās ēkās, kurās ieiet un, no kurām iznāk bērni, notiek viņu Izglītība…
– Izglītība, Zinātne, Māksla…
– Bet tās skaistās celtnes ar zeltītajiem kupoliem ir Dievnami. Tajās cilvēki lūdz Dievu. Tā ir Reliģija…
– Reliģija, Izglītība, Zinātne, Māksla… Tā visa ir Kultūra?
– Jā, Kultūra ir Ceļš pie Dieva, – atbildēja eņģelis-skolotājs.
Viņš lepojās ar cilvēku sasniegumiem un gribēja pastāstīt vēl kaut ko.
Bet tajā brīdī notika kaut kas dīvains.
Burtiski no nekurienes virs pilsētas atskanēja apdullinoša rūkoņa un debesīs parādījās raķetes un lidmašīnas, un milzīgā pilsēta iegrima elles ugunīs un uguns liesmas pacēlās līdz pat Septītajām Debesīm.

Jaunais eņģelis šausmās sastinga.
– Kāpēc cilvēks uzspridzināja savu Kultūru?

Bet eņģelis skolotājs sāka raudāt: “Cilvēks atkal nogāja no ceļa!”

Šalvas Amonašvilli viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana reliģija

Tu jautā, kāda ir mana reliģija?
Protams, ka Mīlestība. Tikai Mīlestība.
Es negrasos tērpties nopietnās drānās un slēpt savā sirdī naidu pret citām reliģijām. Es zinu daudzus cienījamus garīgus cilvēkus no dažādām reliģijām. Un vēl es zinu, ka viņi ne ar ko neatšķiras. Viņi pat runā vienu un to pašu, bet atšķirīgiem vārdiem.
Un viņu reliģija ir Mīlestība.

Andrejs Ivančoglo “Sapņu pasaule. Klaidoņa piezīmes.”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētki

Dievs ir visur un visā. Viss ir Dievs. Viņa būtība ir līdzīga hologrammai. Viss ir nedalāms.

Ilgu laiku Viņa dzīvā klātbūtne manā galvā bija iemainīta pret visdažādākajām koncepcijām.

Dieva klātbūtne manā dzīvē nav ne zināšana un ne ticība, tā ir KLĀTBŪTNE.

Kā piemēram, tavi bērni ir klātesoši tavā dzīvē, tu vari apliecināt, ka viņi vienkārši ir.

Kāpēc es to saku?

Ir Ziemassvētku laiks.

Kas ir Ziemassvētki. Tā ir Dieva piedzimšana mūsu sirdīs. Un es no sirds novēlu tev to sevī atklāt.

Šī atklāšana nav saistīta ar reliģiju. Tas nozīmē atklāt to, kas vienmēr ir bijis un ir ar mums.

Kā gaiss, kuru elpojam. Kā debesis, kuras vienmēr ir virs galvas.
No bērnības es atceros teicienu: smiekli bez iemesla ir muļķības pazīme. Agrāk es baidījos nosodījuma un baidījos izskatīties muļķīgs.

Tagad vairs nē. Tāpēc, ka laime bez iemesla arī ir patiesa un nepārejoša Laime. Tai nav nekādu nosacījumu. Tā vienkārši ir. Un tai nevajag dzenāties pakaļ un kaut ko darīt, lai tā būtu. Jā, es zinu, cik ļoti grūti ir izrauties no koncepcijām un bailēm no Mīlestības pie dzīvas Dieva klātbūtnes.

Un pat tagad, kad rakstu šos vārdus, es arī dzirdu klusu iekšējo balstiņu, kas čukst: Kāpēc tu visu šo raksti? Par Dievu nav pieņemts rakstīt! Ko par tevi padomās? Sāks domāt, ka tu esi kaut kāds muļķis.

Jā, tas viss ir. Taču ir arī pats vienkāršākais veids, kā satikties ar Dievu – uzaicināt Viņu savā dzīvē.

Šodien ir Ziemassvētki. Un nav svarīgi, pēc kāda kalendāra. Ziemassvētki mūsu dzīvē var notikt jebkurā dienā.

Tā ir burvestība.

Un es no sirds novēlu ikkatram, kurš vēlas vēl šajā gadā, negaidot nākošo, sajust šo dzīvo Mīlestības klātbūtni, rūpes, aizsargātību, atvērtību, mieru, skaidru spēku, tīru apziņu, bezgalīgu Mīlestību un neparejošu Laimi.

Man gribas teikt jums: gaišus Ziemassvētkus!

Ne kā dienas dežūrfrāzi.
Bet ar šo frāzi paust savu patieso prieku, ka ar jums tas ir noticis. Ar tiem Ziemassvētkiem, kas notikuši jūsu sirdīs.
Bet kalendāra svētki ir tikai atgādinājums par to, ka tas ir iespējams.

Jeburā dienā.

Staņislavs Grinbergs
Ilustrācija: Virpi Pekkala
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības

Kāds gudrais nokļuva debesīs.

– Kā tu nodzīvoji savu dzīvi? – viņam jautāja eņģelis.

– Es meklēju patiesību, – atbildēja gudrais.

– Ļoti labi! – paslavēja viņu eņģelis. –

Pastāsti, ko tu darīji, lai atrastu patiesību?

– Es zināju, ka cilvēku sakrātā gudrība ierakstīta grāmatās un es ļoti daudz lasīju, – teica gudrais un eņģelis pasmaidīja.

– Debesu gudrību cilvēkiem nodod reliģija. Es studēju svētos rakstus un apmeklēju dievnamus, – teica gudrais. Eņģeļa smaids kļuva vēl gaišāks.

– Es ļoti daudz ceļoju patiesības meklējumos, – turpināja gudrais un eņģelis piekrītoši māja ar galvu.

– Es ļoti mīlēju sarunāties un strīdēties ar citiem gudrajiem. Mūsu strīdos dzima patiesība, – piebilda gudrais un eņģelis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

Gudrais apklusa un eņģeļa seja pēkšņi sadrūma.

– Vai tad es kaut ko izdarīju nepareizi? – brīnījās gudrais.

– Tu visu darīji pareizi, taču tu neko nepateici par mīlestību, – atbildēja eņģelis.

– Man nebija laika mīlestībai, es meklēju patiesību!

– lepni paziņoja gudrais.

– Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības, – skumji teica eņģelis. – Visdziļākā patiesība rodas tikai visdziļākajā mīlestībā.

Autors nezināms
Ilustrācija: Alice Mason
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kāda interesanta saruna

C. Mūsu Tēvs…
D. Jā?
C. Nepārtrauc, es lūdzos.
D. Bet tu taču mani sauci.
C. Saucu? Tevi? Es Tevi nesaucu, es lūdzos. Mūsu Tēvs debesīs…
D. Lūk, atkal tu to izdarīji.
C.Ko izdarīju?
D. Pasauci mani. Tu teici: “Mūsu Tēvs debesīs!” Lūk, es esmu. Kas tev noticis?
C. Es neko ar to negribēju teikt. Zini, tā vienkārši sāku skaitīt savu ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr tā daru. Jūtu, ka tas ir mans pienākums.
D. Labi. Turpini.
C. Svētīts lai top Tavs vārds…
D. Pagaidi, ko Tu ar to domāji?
C. Par ko Tu?
D. Svētīts lai top Tavs vārds?
C. Nuuu… tas nozīmē… Ha! No kurienes man to zināt? Vienkārši tāda ir lūgšanas daļa. Starp citu, ko tas nozīmē?
D. Tas nozīmē, svēts, brīnumains, cienīgs.
C. Ā, skaidrs, tagad saprotu. Nekad agrāk nebiju par to domājis. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
D. Tu tiešām to gribi?
C. Protams, kāpēc gan ne?
D. Ko tad tu darīsi?
C. Darīt? Droši vien neko. Es vienkārši domāju, būs lieliski, ja tu visu šeit kontrolēsi, lai te – lejā ir tāpat kā tur – augšā.
D. Vai man ir kontrole pār Tevi?
C. Mmm, es regulāri eju baznīcā
D. Tas nav tas, ko es Tev jautāju.
C. Pietiek man piesieties! Es ne ar ko neesmu sliktāks par tiem divkošiem, kuri iet baznīcā!
D. Piedod, bet manuprāt Tu lūdzies, lai Mana griba notiktu?
C. Labi. Domāju, ka man ir pie kā piestrādāt.
D. Lieliski.
C. Klau, Dievs, man jāpabeidz lūgšana. Parasti tā man neaizņem tik daudz laika. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…
D. Šo Tev vajadzētu izlaist.
C. Kāpēc?
D. Tu visu laiku uztraucies par nākamo dienu.
C. Mirkli pagaidi! Ko tas nozīmē? Es te cenšos izpildīt savus reliģiskos pienākumus, bet Tu mani pārtrauc, tiranizē un atgādini manus nodarījumus.
D. Zini, kad lūdzies, vienmēr ir iespēja, ka savu lūgsnu pabeigsi izmainījies. Tu mani sauci un es esmu šeit. Turpini lūgties.
C. Es baidos…
D. No kā?
C. Es jau zinu, ko Tu teiksi.
D. Pamēģini un redzēsi.
C. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…
D. Un kā Tev ar piedošanu?
C. Es nevaru piedot, Tu taču zini.
D. Un ko tad Tavas lūgšanas, par ko Tu lūdzies?
C. Es nedomāju par to, ko lūdzos…
D. Ja tu lūdzies ne tāpēc, ka vēlies ar mani parunāt, bet tāpēc, ka tā VAJAG, tad tā ir vienkārši reliģija…. manis tur nav. Es klausos sirdi, ne vārdus…
Avots:https://vk.com
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves jēga: filosofiskās pieejas

Jautājums par dzīves jēgu laikam ir tikpat vecs, kā pati cilvēce. Izcili filosofi un dažādu kultūru domātāji ir centušies formulēt atbildi uz šo jautājumu. Viedokļu ir daudz un vēl joprojām viena – kopīga nav. Šajā rakstā publicējam galveno filosofisko sistēmu pasaules redzējumu un idejas par šo tēmu.

Kāpēc šis jautājums vispār ir svarīgs

Freids teica, ka, ja cilvēks sāk uzdot jautājumu par dzīves jēgu, tad viņš ir slims.

Tolstojs savā pirmsnāves vēstulē rakstīja, ka dzīve bez tās jēgas skaidrojuma un bez instrukcijas, kas izriet no šīs jēgas saprašanas, ir nožēlojama eksistēšana. Uzreiz ir jāpiemetina, ka nevajag jaukt divus jedzienus “mērķis” un “jēga”. Mērķis ir subjektīvs orientieris, kuru uzdod sev pats cilvēks. Nopirkt dzīvokli, uzrakstīt grāmatu u.t.t. – tie visi ir mērķi, bet, ne jēga.

Jēga ir kas objektīvāks, tā ir zināšana, kas dod sapratni par to, kas ir cilvēks un kā viņam jānodzīvo sev atvēlētā dzīve.

Protams, var uzstādīt mērķi un uzskatīt to par savu personīgo dzīves jēgu, taču tas ir individuāls lēmums, kas nederēs ikvienam cilvēkam un tāpec neatrisinās šo dzīves jēgas saprašanas jautājumu.

Daži varianti atbildēm uz jautājumu par dzīves jēgu:

1. Dzīves jēgas nav. Nav jāmeklē atbilde uz šo jautājumu, vienkārši ir jādzīvo, kā sanāk.
2. Dzīves jēga ir dzīves jēgas meklējumos. Tas ir grāmatu variants, gandrīz vai sofisms, kas diez vai spēs kādu apmierināt.
3. Dzīves jēga ir kalpošanā Dievam. Šis jautājums jau sen nodarbina cilvēku prātus un daudzas reliģijas dod atbildes uz to.
4. Dzīves jēga ir un tā nav saistīta ar reliģiju. Tās ir filosofiskas pieejas, kuras mēs pavisam īsi aplūkosim šajā rakstā.

Galvenās filosofiskās dzīves jēgas koncepcijas

Hedonisms

Hedonisti ir pārliecināti par to, ka dzīves jēga slēpjas labsajūtas gūšanā. Galveno hedonistu ideju var paust ar vienu frāzi: “Dzīvot nozīmē baudīt”. Protams, ar vārdu “baudīt” netiek apzīmēta vien fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Tā ir baudas gūšana no savām nodarbēm, radošuma, zinātniskās darbības, kultūras un mākslas baudīšanas, u.t.t.

Eidemonisms

Šis filosofiskais virziens runā par to, ka laime ir cilvēka augstākais dzīves mērķis un tajā ir arī visa dzīves jēga. Eidemonisti uzskata, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nav jāizjūt bailes ne Dieva, ne nāves ne ciešanu priekšā. Eidemonisms sludina mierīgu dzīvošanu un garīgo pilnveidošanos.

Utilitārisms

Saskaņā ar utilitārisma teoriju, dzīvot nozīmē gūt no visa un visiem labumu. Utilitārisma ētika runā, ka vienīgais pareizas rīcības kritērijs ir tā sekas. Utilitārisma klasiķis Jeremijs Bentams sludināja principu “laimes maksimizācija”: kad cilvēks sastopas ar morālu dilemmu, viņam jāizvēlas tas variants, kā rezultātā būs pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku.

Pragmatisms

Pragmatisms vēsta, ka mērķis attaisno līdzekļus un par patiesu atzīst visu praktiski izdevīgo. Izdevīgums ir vienīgais patiesais kritērijs. Vārds pragmatisms radies no grieķu vārda, kas apzīmē „darbību,” „rīcību” un „nodarbošanos.” Pragmatisma dzīves stils ir optimistisks, uzņēmīgs, praktisks un daudzveidīgs. Pragmatisms ir izvēles spēja. Pragmatisms grib uz zinātniski noskaidrotas un eksperimentālā pieredzē apstiprinātas domāšanas un valodas pamata dot atbildes konkrētai dzīves praksei. Pragmatiķi par galveno filozofijas jēdzienu uzskata pieredzi. To viņi saprot empīriski, t.i., kā visu, kas ar cilvēku notiek un ir noticis. Cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē.

Parāda ētika

Cilvēkam ir jākalpo citiem cilvēkiem un cilvēcei kopumā. Dzīves jēga – upurēt sevi un nest labumu. Atteikšanās no personiskā labuma, dēļ visu labuma – šīs pieejas ideāls, tieši tajā arī ir visa dzīves jēga un katra cilvēka dzīves aicinājums.
Daudzi domātāji ir runājuši par to, ka galvenā cilvēka dzīves jēga ir viņa pašrelizācijā. Imperatīvs Pindara runā, ka cilvēkam jākļūst par to, kas viņš ir. Tātad dzīves jēga ir maksimālā savu spēju realizācijā un visu savu iespēju realizācijā.
Taču, kamēr filosofi nav vienojušies un nav atraduši kopīgu visiem dzīves jēgu (ja vispār tas ir iespējams), mums katram pašam nāksies meklēt savu dzīves jēgu patstāvīgi, bez citu palīdzības.
Realizējiet sevi un piepildiet savu dzīvi ar sev svarīgo tās jēgu!
Avots: aum.news
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS