Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēls un tas, kā patiesībā ir…

Kādai jaunai sievietei bija lielas problēmas ar naudu: “sagrābusies” daudz dažādu kredītu, kā rezultātā ikmēneša maksājumi “noēda” praktiski visus ienākumus. Viņa nesaprata, kā pārraut šo apburto loku, kurā vienmēr bilance bija negatīva.

Es viņai parekomendēju pārstāt tēlot to, kas viņa nav. Jo skatoties uz viņu, neviens nekad nepadomātu, ka šai sievietei var būt finansiālas problēmas. Somiņa par 200 tūkstošiem, dārgs apģērbs, braucieni ar ne ekonomisko taksometru, draudzeņu cienāšana dārgās kafejnīcās.

Taču aiz spožās biznesa lēdijas fasādes slēpās pārbiedēta pelīte, kura ar asarām acīs centās savilkt kopā debetu ar kredītu.

Kam par godu bija šis tēls? Pašiem tuvākajiem: mammai, patēvam, draugiem. Viņai ļoti gribējas parādīt, ka nav nekāds “lūzeris”, bet gan veiksmīga biznesa sieviete. Kaut gan visi šie cilveki ļoti labi zināja, kādā stāvoklī ir viņas finansu lietas. Tāds paradokss.

Un tas ļoti dārgi maksā – atšķirība starp to, ko cilvēks rāda pasaulei un to, kāds un kas viņš patiesībā ir.

Es nebeigšu atkārtot: nav laimes noslēpums spējā būt tam, kas esi un netēlot to, kas neesi. Noslēpuma vispār nav: ir vienkārši jābūt sev pašam.

Ja tev ir problēmas ar naudu, nebaidies parādīt, ka neesi miljardieris. Ja par kaut ko šaubies, netēlo pārliecināto. Ja baidies kādu pazaudēt, netēlo lepno, pasaki to. Un tā tālāk.

Tas ir tik vienkārši un tajā pat laikā, tik sarežģīti. Tāpēc, ka daudzos no mums ir “iestādīta” vajadzība radīt par sevi labāku iespaidu, kāds tas patiesībā ir.

Kas mums liek spēlēt šīs spēles un tādā veidā nopelnīt sev nepatikšanas burtiskā un pārnestā nozīmē? Tie ir ierastie uzvedības modeļi un mums jāiemācās tos mainīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis
ŠEIT vēl viena nodarbība

Kontrolēt savu raksturu

Spēja kontrolēt savu raksturu ir tas, kas padara cilvēku laimīgu un piepildītu.
Ko tas nozīmē?

Piemēram, sievietei ir organizatora talants. Viņa tukšā vietā ir spējīga radīt svētkus, nolikt visus un visu pa vietām, bet tad, kad šķiet, ka “viss pagalam”, uzņemties atbildību un sakārtot jebkuru situāciju.

Jebkādu haosu viņa spēj sastrukturēt, lai rezultāts būtu izcils. Kur šis talants viņai atnesīs bonusus? Piemēram, darbā, kas saistīts ar procesu organizēšanu. Viņa spēs nopelnīt naudu, jutīsies realizējusies un savā vietā.

Taču, kas notiks tad, ja viņa savas organizatora spējas “ieslēgs” attiecībās ar savu vīrieti?
“Lūk, tev šodienas plāns, seko instrukcijai, ej turp, dari to, šo džemperi izmet, uzvelc žaketi, savelc zeķes”. Kāds vīrietis vēlēsies blakus tādai sievietei?

Tāds, kurš labprāt atdod vadības grožus sievietes rokās un atslābst – iedzerot, uzpīpējot, spēlītes uzspēlējot un aplidojot citas sievietes. Vai arī muļļa, kuram patiešām vajag lai viņu visu laiku komandētu.

Sākumā sieviete cenšas vīrieti pārtaisīt, bet pēc tam, visticamākais, pārtrauks tādas attiecības. Paraudās draudzenei uz pleca un atradīs nākamo – tādu pašu. Tāpēc, ka vīrietis, kuru viņa meklē, meklē sievieti nevis organizatoru.

Šis attiecību modelis, šis ieradums nogalina attiecības. Ir par maz to ieraudzīt sevī, ir jāsaprot, kā tas veidojas, kā tas strādā un pēc tam nevis jāatbrīvojas no tā (jo ir situācijas, ku tā viņai ļoti pat ir vajadzīga), bet jāiemācās to kontrolēt un vadīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dadi Džanki: lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību

lomas76

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka viņi ir labi.
Ja tu neieredzi kaut ko sliktu, tad tu pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tāda pat slikta, kā agrāk.
Ja ir ieradums ievērot citu cilvēku trūkumus, tad tas sagrauj manas paša labās īpašības un es vispār vairs neko labu neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas rada sāpes.
Pajautā sev: kāpēc dažkārt kaut kas iekļūst manās acīs?
Ja mana iekšējā attieksme pret citiem cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem nesīs laimi.
Augstprātīgs cilvēks vienmēr atnes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu cilvēku trūkumus, viņš nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības.
Bet, ja es tiecos izmainīties pats, tad nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu viņu kļūdas.
Katra mūsu darbība atstāj pēdas dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.
Kad tu sapratīsi šo principu, tad ļoti uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labestība.
Tāpēc pastāvīgi lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību.
Tas, kurš uztraucas un steidzas, kļūst rūgts un rūgtums dedzina viņa sirdi.
Tā vietā dzīvo ar pacietību, mieru un mīlestību un palīdzi novērst citu cilvēku skumjas.
Dadi Džanki
Tulkoja: Ginta Filia Solis