Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis