Anne Lamott: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt»

Anne Lamott

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma

Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.

Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.

Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.

“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”

Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.

Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.

Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.

Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.

Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.

Ikviena patiesība ir paradoksāla

Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.

Pārstartēšanās likums

Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.

Meklē iekšpusē

Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.

Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.

Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.

Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.

Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.

Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.

Radikāla sevis pieņemšana

Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.

Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».

Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).

Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:

Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

Bet, ja  kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.

Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.

Šokolādei jābūt garšīgai

Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.

Briesmīgie melnraksti

Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.

Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons  – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”

Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.

Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.

Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.

Iznīcinoša veiksme

Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.

Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.

Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.

Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.

Smags darbs

Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.

Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.

Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības,  nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.

Pareizs uzturs

Ēdiens.

Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.

Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?

Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.

Dievs nav kosmiskais mafins

Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.

Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.

Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!

Ceļš mājup

Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.

Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”

Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.

Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.

Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.

Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.

Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.

Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.

Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.

Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta: labākais padoms manā dzīvē

elizabet-gilbert

Labākais padoms manā dzīvē

To es saņēmu no sievietes – mākslinieces, nedaudz vecākas par mani. Man tad bija nedaudz vairāk par divdesmit, un es viņai žēlojos par to, ka nepaspēju nodarboties ar radīšanu, jo man ir trīs darbi, briesmīgi sarežģīta dzīve, dzīvoju ar veselu baru kaimiņiem un darbi man pāri galvai. Es gribētu mierīgi rakstīt, tā, lai neviens mani netraucētu, bet laika mūžīgi nepietiek.. Viņa noklausījās manu sakāmo, nedaudz paklusēja un tad pajautāja.
«No kā tu esi gatava atteikties, lai dzīvotu tādu dzīvi, par kādu it kā sapņo?».

Atslēgas vārds izrādījās «it kā».

Manī iekšā viss noreaģēja. Es drausmīgi apvainojos. Ko nozīmē “it kā sapņoju”? Es? Visiem sen ir skaidrs, ka rakstniecība man ir pati svarīgākā lieta dzīvē!
Viņa turpināja: «Kāpēc tu tēlo, ka rakstniecība ir svarīgākā lieta tavā dzīvē, ja visa tava dzīve pieder citām lietām, cilvēkiem un citiem mērķiem?».

Kamēr es ievilku elpu, viņa atkal uzbruka:

«Pieņemsim, tev ir trīs darbi. Bet, kā saucas tavs mīļākais seriāls?»
«Soprano ģimene»
«No šodienas tu atsakies no kabeļtelevīzijas. Izrādās, tev ir laiks sekot Soprano ģimenes dzīvei, bet nav laika savējai?».

Es klusēju.

«Uz kādu kafejnīcu tu ej ar draugiem? Aizmirsti tās nosaukumu! Kāds ir tavs mīļākais žurnāls? Viss, vairs tu to nelasi».

Man patīk viņas padomi. Tajos nav ilūzijas ar nosaukumu «tu vari dabūt visu, ko vien vēlies». Nevari!. Tas, ko tu dari katru dienu, arī veido tavu dzīvi.

Ja tavam sapnim nav vietas tavā ikdienā, tātad ir kaut kas svarīgāks.

Vienīgais veids, kā saprast sevi, ir pārstāt sevi mānīt. Diennaktī ir 24 stundas. Kas man ir svarīgs un kas – nav svarīgs? Tikai atbildot uz šo jautājumu, var uzkrāt laiku un spēku lai kļūtu par kaut ko. Lai kļūtu par sevi.

Kļūsti nevis par lietvārdu, bet gan par darbības vārdu

Grāmatā «Big magic» es rakstu par to, ka savu radošo spēku aizsardzībai sākumā vajadzētu noskaidrot, kādi tad ir mani radošie nolūki, un kas uz tiem attiecas.

Nesen uz sava videoklipa noskatīšanos es uzaicināju dzejnieku Marku Nilo. Viņs teica «kļūsti par darbības vārdu, nevis lietvārdu». Būtu viņš man to pateicis agrāk, kad rakstīju savu grāmatu par radošumu! Es noteikti šo citātu iekļautu savā grāmatā un pastastītu, ko es par to domāju.

Un, ko es par to domāju? Parasti savus radošos nolūkus mēs apzīmējam ar lietvārdu. Es – rakstnieks. Taču svarīgāks tomēr ir darbības vārds – es rakstu. Tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst nevis sev, bet tam, ko es daru – savām darbībām.

Uz ko aiziet jūsu dzīves spēki? Tas ir bezgala dārgs, izlaists ierobežotā tirāžā, svēts cilvēciskais spēks. Un kam jūs to tērējat šodien?
Neesiet rakstnieki! Rakstiet!
Neesiet mākslinieki! Radiet!

Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ko es rakstīju grāmatā  «Big Magic». Taču Markam ir taisnība, svarīgāk ir nevis tas, kā tu sevi nosauc, bet tas, ko tu ar sevi dari. Lai pasaule tevi sauc, kā viņa vēlas.
Es ne vienu vien desmitgadi dēvēju sevi par rakstnieci, līdz pārējie sāka mani tā dēvēt. Man nebija vajadzīga neviena atļauja, lai sauktos par rakstnieci. Es izvēlējos sev lietvārdu pēc tā, uz ko tērēju savu laiku.

Grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” veiksme.

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kāds ir iemesls šīs grāmatas popularitātei. Droši vien nekad arī neuzzināšu. Tas droši vien ir fenomens. Makro līmenī līdz galam to noskaidrot droši vien nav iespējams (kā arī atkārtot šos panākumus, nemainot apstākļus).
Šīs grāmatas uzrakstīšanā es ieliku tikpat daudz spēka un kaisles, cik pārējās grāmatās. Bet tām citām tādu panākumu nebija. Man grūti pateikt, kāpēc tā.
Iespējams, nav nekādas panākumu maģiskās formulas.

Vienīgā mana versija ir šāda: lai padalītos ar citiem cilvēkiem brīvībā, ir vērts aprakstīt savu ceļu uz brīvību.

Es negrasījos rakstīt grāmatu, kas palīdzētu sievietēm. Mana vēlme bija palīdzēt vienai vienīgajai sievietei, kas sapinusies savā dzīvē: pašai sev. Lai saprastu sevi un atrastu ceļu tālāk, es nolēmu uzrakstīt grāmatu. Gala rezultātā, man sanāca grāmata, kas palīdz daudzām sievietēm.
Droši vien nedrīkst dalīties ar brīvību, ja pašai tās nav. Visa mana grāmata ir par to, kāpēc tās nebija, kāpēc tā vajadzīga un kā man izdevās to atrast.

Kā iemācīties riskēt?

Cilvēki mēdz teikt, ka es uzdrošinos darīt daudz ko un tā iedvesmoju citus. Taču tāpat man uzdod arī jautājumu: ko darīt tad, ja baidies riskēt? Ne katrs var kļūt par brīvo žurnālistu un ceļot pa pasauli. Kā izlemt riskēt?

Es domāju, ka bieži vien risks neriskēt ir lielāks par risku riskēt. Mans draugs Robs Bells saka: «Nekādas drošības nav. Mēs te visi esam pieaugušie, tāpēc teikšu tieši – rītdiena nav garantēta nevienam».

Būt cilvēkam ir ļoti bīstami. Lidot cauri Visumam uz zemeslodes, kur ar tevi ik sekundi var notikt jebkas. Taču tas arī nozīmē – būt cilvēkam, dzīvot.
Dažkārt ir neiespējami riskēt, jo tam neatliek spēka. Taču dažkārt nākas riskēt, kaut arī neesi gatavojies to darīt.
Taču atteikties no riskiem – pats par sevi jau ir liels risks. tas ir risks nodzīvot savu dzīvi aizsardzības pozīcijā, palaist garām iespējas apskatīt pasauli, neiepazīties ar interesantiem cilvēkiem.

Dzīve vispār sastāv no vieniem vienīgiem riskiem. Nav nekā iepriekš nolemta. Vienas vienīgas iespējas un riski.

Pirms riskēt, es vienmēr sev pajautāju, kādi vēl ir varianti?
Un, ja citu variantu, kas man derētu, nav, es riskēju.
Un visbiežāk tie citi varianti ir daudz neinteresantāki par riskanto lietu.

Ir pienācis brīvības laiks

Otrajā oktobrī es facebook ierakstīju: «Es esmu piekususi pierādīt to, ka esmu laba. Iestājies brīvības laiks.»
Pēc maniem vērojumiem, sievietēm ir raksturīga vēlme būt pieņemtām, labām, ērtām. Precīzāk, mums raksturīga vēlme pierādīt, ka esam tādas. Un, pirmkārt, to mēs pierādām pašas sev.
Un darām to velti.
Būsim godīgas, diez vai kada no mums vēlas atklāti kaitēt cilvēkiem. ja nu vienīgi sociopātes. Taču šeit mēs nerunāsim par tām.
Mēs drīkstam darīt to, ko vēlamies. Mums ir tāda brīvība. To, kas mums nes brīvību, prieku, iedvesmu. To, kurā nav nekadas vēlmes nodarīt ļaunu. Protams, kādam mēs netīšām uzkāpsim uz varžacs. Un mums uzkāps. Taču mums nav nolūka kaitēt. Un nevajag censties par katru cenu būt savai labākajai versijai.
Nevajag savas darbības un lēmumus izskatīt zem mikroskopa no divdesmit dažādiem skatu punktiem, noskaidrojot “vai es labi un pareizi rīkojos?” un “kā tas izskatījās no malas?”.
Visus ieekonomētos spēkus var novirzīt iemīļotajai nodarbei, sajūsmināties, radīt, interesēties, aizrauties, pārdomāt, audzēt, priecāties.

Brīvība IR veltīt uzmanību tam, ko es varu ietekmēt.
Brīvība IR šodiena un tuvākā stunda.
Brīvība IR cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos būt.
Brīvība IR lieta, pateicoties kurai es jūtos dzīva.
Tāda ir mana Brīvība.

Vārda «egoistisks» nozīme

Sievietes, kurām ir drosme tērēt laiku sev, dažkārt izpelnās tadu apzīmējumu kā egoiste. Mandarīnu (ziemeļķīnas) valodā vārdam «egoistisks» ir divas nozīmes.
Pirmā – darīt to, kas nes tev labumu.
Otrā – būt skopam un krāt mantu.
Mūsu, rietumnieku, izpratnē, vārds «egoisms», diemžēl apvieno abas šīs dažādās nozīmes.

No kurienes mums šī neprātīgā ideja – ka aizraujoties ar kādu sev svarīgu lietu, es nodaru ļaunu citiem cilvēkiem?

Nebaidieties darīt to, kas nes jums labumu. Cilvēki nekļūst par monstriem, nodarbojoties ar svarīgām, aizraujošām un interesantām  lietām, Gluži otrādi. Viņiem rodas spēki un vēlme nest labumu citiem cilvēkiem. Bet tikai šādā secībā.

Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu

Pie manis bieži nāk jaunie rakstnieki. Es viņiem piedāvāju uzdot sev pašiem jautājumu:
Vai tu turpinātu rakstīt, ja tavus darbus neviens nelasītu?
Ja viņi atbild “jā”, tad no tiem sanāks lietas koki.
Ja – “nē”, viņus gaida daudz skumju. Ja vērtība ir tikai tajā, kas nes labumu citiem, bez skumjām neiztikt.

Kamī rakstīja: «Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu».

Katrs mākslinieks, rakstnieks, ikviens cilvēks, kurš kaut ko rada, tērē milzu spēkus, lai veltu savu akmeni kalnā. No rīta akmens atkal guļ kalna pakājē. Viss sākas no gala. Katru dienu!

Jautājums nav tajā, kā izvēlēties dzīvi bez akmeņiem un kalniem, bet gan tajā, kurš akmenis tev patīk tik ļoti, ka tu esi gatavs to velt kalnā. Kāds akmens ir tavs?

Ja tev vienalga katru dienu jāveļ kāds akmens kalnā, tad ir jēga izvēlēties pēc iespējas interesantāku akmeni. Tad labāk es velšu savu akmeni kalnā, nevis atkorķēšu kārtējo alus pudeli televizora priekšā. Tik interesants ir mans akmens!
Ja jūs man liksiet izdarīt izvēli starp buksējošu rakstniecības dienu un jebkuru citu interesantas un veiksmīgas nodarbes dienu, es izvēlēšos rakstniecību. Jo man ļoti patīk mans akmens.
Un jaunajiem rakstniekiem es vaicāju: vai tavs akmens ir interesants?
Ja atbilde ir “jā” – lieliski! Tev viss izdosies!
Ja “nē” – izvēlies citu. Interesantāku!

Avots: Q&A: Elizabeth Gilbert on Feminism and Creative Living
No http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS