Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis