Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Turpini darīt to, ko tev patīk darīt…

Katram no mums blakus ir daudz “gudrinieku un gudrinieču”, kuri skaidri zin, kā kuram ir jādzīvo, jāmīl un jāstrādā.

Katram no mums blakus ir savs “kritiķu” loks, kuri bez mūsu lūguma ir gatavi izskaidrot, ko mēs savā dzīvē, mīlestībā un darbā darām ne tā – vispār un atšķirībā no viņiem.

Katrs no mums ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu kontroles. Un katram no mums ik dienas nākas tikt galā ar šo kontroli. Sevī, pār citiem. Un ārpusē, no citiem attiecībā pret sevi.

Katram no mums ir savas bruņas, kas pasargā no gudriniekiem un kritiķiem. Katrā no mums mīt paralizējošas bailes reiz izdzirdēt to, ka tu esi izlēcējs, niekalbis, viltvārdis un tev šeit nav vietas. Un šīs bailes neļauj kustēties, neļauj turpināt iesākto pēc pirmajām neveiksmēm, tās iedzen stresā un izmisumā.

Visi mēs ne reizi vien esam bijuši ievainoti un mēs visi vēlamies vairs nekad netikt ievainoti. Tomēr vēl aizvien turpinām ievainot.

Cik daudz dzīvības spēku tiek tērēts nevis radošumam un kaut kā skaista radīšanai, bet aizsargājoties un pierādot, ka arī mums ir kādas tiesības.

Aizsargājoties un pierādot tiem, kuri šajā pašā brīdī arī aizsargājas un kaut ko pierāda.

Taču tik ļoti liela ir vēlēšanās šo “morāļu” vietā saņemt brīvību un atļauju būt atšķirīgam. Sev un citiem. Bet kārtējo “nepareizo” atmaskošanas vietā gribas ticēt, ka visa pietiks visiem.
Mīlestības, naudas, laimes.

Tā vietā, lai atkal cīnītos un sagatavoties kārtējam sitienam un paspēt to atvairīt, tā gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, elpot dziļi un viegli, smaidīt un apskaut. Uzmundrināt un atbalstīt, it kā sakot: es esmu tev blakus, nebaidies.

Tā vietā, lai kārtējo reizi salīdzinātu, kurš labāks un kurš – ne visai, tik ļoti gribas sadarbību un labas partnerattiecības, lai dzīve kļūtu vēl interesantāka.

Tā vietā, lai atkal saņemtu nelūgtus aizrādījumus, tik ļoti gribas, lai būtu vieta gan pašironijai gan iespējai pasmieties un pamuļķoties.

Tā vietā, lai atkal meklētu taisnību un vienādas normas visiem un visām dzīves situacijām, tik ļoti gribas improvizāciju, iedvesmu un pieņemšanu. Siltumu. Katram. Gribas.

Tikai uz mirkli iedomājies, ka, ja kādu reizi, visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visus kritiķus un gudriniekus, un pārstās darīt savu darāmo, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepietiekami pareizs vai vertīgs. Kas tad notiks?

Mums paliks tikai aizliegumi, piezīmes, morāles, gudras sejas, īgnums. Nebūs nekā radoša, nekā smieklīga, spontāna, brīnumaina, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un padomāju, kamēr cilvēks neļauj citiem kaut ko radīt un visu laiku uzskaita citu kļūdas, atrod trūkumus, tad automātiski viņš pats sev nedod tiesības būt radošam. Jo ir taču ļoti bail, ka arī viņu kritizēs. Vārdi “bailes” un “kritika” staigā blakus.

Ja tu sper savus pirmos soļus jebkurā no jomām, vai arī tie nav vairs pirmie soļi, bet tevi kaunina, tevi nosoda, par tevi šaubās, neskaties uz to pusi, aizspied ausis. Nepieņem svešas bailes, katram no mums to ir pietiekami daudz. Neņem!

Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un to, ko tu ļoti mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust nav to cilvēku radīts, kuri zin, kā pareiz vajag, bet kuriem patiesībā ir daudz vairak bail nekā tev. Un galu galā tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies, ar savu apstāšanos palīdzēs gudriniekiem un kritiķiem tikt galā ar viņu bailēm un šaubām.

Meklē tos, kuri par tevi un taviem centieniem runā labu. Viņiem jau ir izdevies pārvaldīt savas bailes un patstāvīgi tikt ar tām galā.

Es jums visiem novēlu brīvību, mīlestību, laimi, radošumu, partnerību, sadarbību, jautrību – patiesu un spontānu, savstarpēju pievilkšanos, improvizāciju, iedvesmu un siltumu.

Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko novēlēt sev

Ja es gribētu sev kaut ko novēlēt, tad tas būtu – vēl vairāk cieņas pret to garīgo darbu, ko es un mēs visi katru dienu darām. Ne tāpēc, ka esam izcili, bet tāpēc, ka vienkārši esam tikai cilvēki.⠀

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā, un mēs, kā tās neatņemamas sastāvdaļas ar katru savu ķermeņa šūnu to jūtam. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš. Pat visstiprāko laiks iznīcina. Tik viegli ir nogrimt, pazust, nomaldīties, sabrukt, izšķīst, pazaudēt sevi un savu uzmanību, pārstāt pastāvēt, pirms esi sācis.

Reiz tas tā arī būs, bet tagad… Tagad, kamēr vēl ir iespējams, kā tikai iespējams, cik daudz iespējams, ir jāvēro un ar cieņu jārada sevī cilvēks.⠀
Un, ja tu radīsi uzmanīgi un centīgi – tas būs ļoti vērtīgs un liels ikdienas darbs, pret kuru izturēties ar cieņu un kura nekad nevar būt par daudz.⠀

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai maizei ir garoziņa

Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.

– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.

Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.

Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.

Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.

Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.

Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.

Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”

Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?

Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.

Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.

Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.

Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.

Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.

Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.

Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.

Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.

Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.

Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.

Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”

Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tava diena

podnieks3

Man katra jauna ir diena ir svaiga māla pika uz podnieka ripas…
Gan amats gan radošums vienlaicīgi…
Var satrenēties un “štancēt” nevainojami vienādus traukus, drošus un saprotamus… un tas ir labi…
Un var dažkārt dauzīties, ļaujot rokām paiet nost no vienām un tām pašām sajūtām…
Var sajust mālu kā dzīvu…
Un var to iedvesmot ar savu iekšējo noskaņojumu uz īpašu mākslu…
Tā notiek talantīgas dienas, kas nodzīvotas absolūti savādāk kā daudzas citas…
Es mīlu tieši šādu pieeju dzīvei, kas nedod iespēju pasīvi gaidīt notikumus un neļauj novelt atbildību par manām dienām uz kādu citu…
“Podnieks” vienmēr esmu es… tikai es…
Gan slinks, gan strādīgs, gan pofigists, gan radošs un garlaicīgs un iemīlējies tajā, ko dara, gan dažkārt tāds, kurš ļauj vienlaicīgi jau radītajam sagrūt…
Un lai ir pavisam neizdevušies “podi”, taču tie ir mani!
Un tas nav tik briesmīgi, kā gaidīt, kamēr kāds tos radīs manā vietā…
Mani Mīļie, radiet paši savas dienas ar savām rokām…
Vai arī ēdiet no tā, ko jums iedevuši citi;
Tuvojas jauna pirmdiena!
Tieciet skaidrībā ar tās formu, krāsu un noskaņojumu…
Tā ir tikai jūsu diena…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Radošums atver visas durvis

polunins6

Es esmu laimīgs cilvēks. Laimīgs viena vienīga iemesla dēļ, kas pieejams ikvienam cilvēkam: man visu dzīvi ir veicies un veicas. Paveicies ar to, ka esmu piedzimis uz šīs planētas, šajā laikā, šajā valstī, starp šiem gudrajiem un muļķiem, klusajiem un dedzīgajiem cilvēkiem…

Man ļoti patīk strādāt līdz spēku izsīkumam, iet, kamēr krītu no kājām, skatīties līdz sāpēm acīs un tvert bezgalīgos pretīm skrienošos lauku, mežu, kalnu kilometrus. Ienirt dabā un pazust tajā, baudīt tās neizskaidrojamo un neaptveramo fantāzijas lidojumu.

Es trīcu labsajūtā, kad redzu brīnumaini nereālos Austrālijas dzīvniekus – visus šos pīļknābjus, skudrulāčus, ķengurus un koalas, kuriem kā īstiem klauniem ir milzīga kabata, kurā ievietot savu nākotni. Un šīs ārpratīgi košās krāsas visapkārt! Un šī neiedomājamā tauriņa divu plaukstu lielumā tirkīza krāsa!!!!

Es apriju tonnām dzīves prieka enerģijas, ko dod tikšanās ar Kolumbiju, Kubu, Spāniju, Itāliju, Īriju…

Mani izbrīna un nomierina milzīgais sibīriešu, kanādiešu un austrāliešu līdzsvars un spēks.
Un taizemes sieviešu skaistums, sejas, ko nekad nepamet Džokondas noslēpumainais smaids.

Sava dzīve ir jābūvē kā mākslas darbs un tad tā būs priecīga.

Vārds “radošums” atver visas durvis.

Paskaties, kas tev ir šķīvī, kad tu ēd! Provocē sevi uz jaunas “slimības” rašanos: gūt baudu no it visa, ko tu dari!

Man ir ļoti interesanti kopā ar draugiem un ģimeni iesaistīties nereālā projektā, realizēt to un zvērēt, ka nekad vairs… un pēc tam visiem kopā meža pļaviņā ar alus kausu un vēžiem rokās, apdomāt nākamo, vēl daudz nereālāko.

Es atceros, kā nokļuvu Grieķijā. Paņēmu dzelzs vāli un salauzu visus žogus, kas man bija apkārt. Es ienīdu žogus. Es mīlēju iet pa ceļa vidu. Nekad neaizsēju kurpēm šņores. Lauku puisis, kurš mīlēja klaiņot pa mežu – un ar to man bija gana.
Inficēties – vienīgais veids kā ietekmēt šo pasauli. Inficeties ar savu aizraušanos. Ar gaismu. Ar savu dzīves prieku. Tas ir pavisam cits princips. To nevar iemācīt – ir iespējama tikai priecīga kopā radīšana.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot nozīmē radīt

raditajs78

Dzīvē ir daudz muļķības. Cilvēks kaut kā dzīvo, bet vienalga nerealizē savus talantus. Mēs visu savu dzīvi pavadām gatavojoties. Gatavojamies dzīvot, bet tas mirklis nekad nepienāk. Mēs jūtam dvēselisko spriedzi, un dzīve izslīd no rokām. Tā plūst visu laiku, bet mēs tai tikai gatavojamies.
Mēs dzīvojam vien atsevišķas minūtes, kad nodarbojamies ar radošām lietām. Un nav svarīgi, kas tieši tiek radīts, galvenais ir tā sajūta, ka esi kaut ko radījis. Esi kļuvis par radītāju.
Tajā brīdī, kad tu jūti to, ka esi kļuvis radītājs (iespējams, tu vienkārši esi izdomājis kādu spēļmantiņu, uzzīmējis portretu), tu saproti, ka no šī brīža tu esi radītājs. Un tad tevī kaut kas sāk realizēties, kaut kas sāk ziedēt.

Slimības rodas no tā, ka mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – radīt. Neviens neko nerada. Un, jo aktīvāk uz priekšu virzās tehniskais progress, jo augstāka mūsu civilizācijas pakāpe, jo mazāk ir iespēju radīt, jo mums jau tāpat visu dod gatavu. Un pasivitāte ir kļuvusi par likumu
Senatnē ļaudis dejoja, bēt mūsdienās mēs skatāmies, kā dejo citi. Mēs esam kļuvuši par pasīviem skatītājiem. Dzīve nevar dot gandarījumu, ja esi tikai skatītājs. Ir jāpiedalās tajā, ja vēlies būt laimīgs. Tās dēļ tev jādzīvo pilnu krūti un jāspēlē uz visu banku. Bet mēs esam vienkārši skatītāji. Viens cilvēks dzied, cits dejo, trešais glezno, bet mēs uz to visu skatāmies. Visa cilvēce ir pārvērtusies par skatītāju armiju, kuri ir pasīvi, kuri nekur nepiedalās. Pasivitāte nokauj Garu. Nav iespējams sajust savu vērtību, ja tu neko neradi.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS