Ko novēlēt sev

Ja es gribētu sev kaut ko novēlēt, tad tas būtu – vēl vairāk cieņas pret to garīgo darbu, ko es un mēs visi katru dienu darām. Ne tāpēc, ka esam izcili, bet tāpēc, ka vienkārši esam tikai cilvēki.⠀

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā, un mēs, kā tās neatņemamas sastāvdaļas ar katru savu ķermeņa šūnu to jūtam. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš. Pat visstiprāko laiks iznīcina. Tik viegli ir nogrimt, pazust, nomaldīties, sabrukt, izšķīst, pazaudēt sevi un savu uzmanību, pārstāt pastāvēt, pirms esi sācis.

Reiz tas tā arī būs, bet tagad… Tagad, kamēr vēl ir iespējams, kā tikai iespējams, cik daudz iespējams, ir jāvēro un ar cieņu jārada sevī cilvēks.⠀
Un, ja tu radīsi uzmanīgi un centīgi – tas būs ļoti vērtīgs un liels ikdienas darbs, pret kuru izturēties ar cieņu un kura nekad nevar būt par daudz.⠀

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai maizei ir garoziņa

Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.

– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.

Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.

Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.

Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.

Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.

Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.

Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”

Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?

Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.

Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.

Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.

Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.

Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.

Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.

Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.

Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.

Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.

Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.

Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”

Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai tava diena

podnieks3

Man katra jauna ir diena ir svaiga māla pika uz podnieka ripas…
Gan amats gan radošums vienlaicīgi…
Var satrenēties un “štancēt” nevainojami vienādus traukus, drošus un saprotamus… un tas ir labi…
Un var dažkārt dauzīties, ļaujot rokām paiet nost no vienām un tām pašām sajūtām…
Var sajust mālu kā dzīvu…
Un var to iedvesmot ar savu iekšējo noskaņojumu uz īpašu mākslu…
Tā notiek talantīgas dienas, kas nodzīvotas absolūti savādāk kā daudzas citas…
Es mīlu tieši šādu pieeju dzīvei, kas nedod iespēju pasīvi gaidīt notikumus un neļauj novelt atbildību par manām dienām uz kādu citu…
“Podnieks” vienmēr esmu es… tikai es…
Gan slinks, gan strādīgs, gan pofigists, gan radošs un garlaicīgs un iemīlējies tajā, ko dara, gan dažkārt tāds, kurš ļauj vienlaicīgi jau radītajam sagrūt…
Un lai ir pavisam neizdevušies “podi”, taču tie ir mani!
Un tas nav tik briesmīgi, kā gaidīt, kamēr kāds tos radīs manā vietā…
Mani Mīļie, radiet paši savas dienas ar savām rokām…
Vai arī ēdiet no tā, ko jums iedevuši citi;
Tuvojas jauna pirmdiena!
Tieciet skaidrībā ar tās formu, krāsu un noskaņojumu…
Tā ir tikai jūsu diena…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Radošums atver visas durvis

polunins6

Es esmu laimīgs cilvēks. Laimīgs viena vienīga iemesla dēļ, kas pieejams ikvienam cilvēkam: man visu dzīvi ir veicies un veicas. Paveicies ar to, ka esmu piedzimis uz šīs planētas, šajā laikā, šajā valstī, starp šiem gudrajiem un muļķiem, klusajiem un dedzīgajiem cilvēkiem…

Man ļoti patīk strādāt līdz spēku izsīkumam, iet, kamēr krītu no kājām, skatīties līdz sāpēm acīs un tvert bezgalīgos pretīm skrienošos lauku, mežu, kalnu kilometrus. Ienirt dabā un pazust tajā, baudīt tās neizskaidrojamo un neaptveramo fantāzijas lidojumu.

Es trīcu labsajūtā, kad redzu brīnumaini nereālos Austrālijas dzīvniekus – visus šos pīļknābjus, skudrulāčus, ķengurus un koalas, kuriem kā īstiem klauniem ir milzīga kabata, kurā ievietot savu nākotni. Un šīs ārpratīgi košās krāsas visapkārt! Un šī neiedomājamā tauriņa divu plaukstu lielumā tirkīza krāsa!!!!

Es apriju tonnām dzīves prieka enerģijas, ko dod tikšanās ar Kolumbiju, Kubu, Spāniju, Itāliju, Īriju…

Mani izbrīna un nomierina milzīgais sibīriešu, kanādiešu un austrāliešu līdzsvars un spēks.
Un taizemes sieviešu skaistums, sejas, ko nekad nepamet Džokondas noslēpumainais smaids.

Sava dzīve ir jābūvē kā mākslas darbs un tad tā būs priecīga.

Vārds “radošums” atver visas durvis.

Paskaties, kas tev ir šķīvī, kad tu ēd! Provocē sevi uz jaunas “slimības” rašanos: gūt baudu no it visa, ko tu dari!

Man ir ļoti interesanti kopā ar draugiem un ģimeni iesaistīties nereālā projektā, realizēt to un zvērēt, ka nekad vairs… un pēc tam visiem kopā meža pļaviņā ar alus kausu un vēžiem rokās, apdomāt nākamo, vēl daudz nereālāko.

Es atceros, kā nokļuvu Grieķijā. Paņēmu dzelzs vāli un salauzu visus žogus, kas man bija apkārt. Es ienīdu žogus. Es mīlēju iet pa ceļa vidu. Nekad neaizsēju kurpēm šņores. Lauku puisis, kurš mīlēja klaiņot pa mežu – un ar to man bija gana.
Inficēties – vienīgais veids kā ietekmēt šo pasauli. Inficeties ar savu aizraušanos. Ar gaismu. Ar savu dzīves prieku. Tas ir pavisam cits princips. To nevar iemācīt – ir iespējama tikai priecīga kopā radīšana.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot nozīmē radīt

raditajs78

Dzīvē ir daudz muļķības. Cilvēks kaut kā dzīvo, bet vienalga nerealizē savus talantus. Mēs visu savu dzīvi pavadām gatavojoties. Gatavojamies dzīvot, bet tas mirklis nekad nepienāk. Mēs jūtam dvēselisko spriedzi, un dzīve izslīd no rokām. Tā plūst visu laiku, bet mēs tai tikai gatavojamies.
Mēs dzīvojam vien atsevišķas minūtes, kad nodarbojamies ar radošām lietām. Un nav svarīgi, kas tieši tiek radīts, galvenais ir tā sajūta, ka esi kaut ko radījis. Esi kļuvis par radītāju.
Tajā brīdī, kad tu jūti to, ka esi kļuvis radītājs (iespējams, tu vienkārši esi izdomājis kādu spēļmantiņu, uzzīmējis portretu), tu saproti, ka no šī brīža tu esi radītājs. Un tad tevī kaut kas sāk realizēties, kaut kas sāk ziedēt.

Slimības rodas no tā, ka mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – radīt. Neviens neko nerada. Un, jo aktīvāk uz priekšu virzās tehniskais progress, jo augstāka mūsu civilizācijas pakāpe, jo mazāk ir iespēju radīt, jo mums jau tāpat visu dod gatavu. Un pasivitāte ir kļuvusi par likumu
Senatnē ļaudis dejoja, bēt mūsdienās mēs skatāmies, kā dejo citi. Mēs esam kļuvuši par pasīviem skatītājiem. Dzīve nevar dot gandarījumu, ja esi tikai skatītājs. Ir jāpiedalās tajā, ja vēlies būt laimīgs. Tās dēļ tev jādzīvo pilnu krūti un jāspēlē uz visu banku. Bet mēs esam vienkārši skatītāji. Viens cilvēks dzied, cits dejo, trešais glezno, bet mēs uz to visu skatāmies. Visa cilvēce ir pārvērtusies par skatītāju armiju, kuri ir pasīvi, kuri nekur nepiedalās. Pasivitāte nokauj Garu. Nav iespējams sajust savu vērtību, ja tu neko neradi.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta: labākais padoms manā dzīvē

elizabet-gilbert

Labākais padoms manā dzīvē

To es saņēmu no sievietes – mākslinieces, nedaudz vecākas par mani. Man tad bija nedaudz vairāk par divdesmit, un es viņai žēlojos par to, ka nepaspēju nodarboties ar radīšanu, jo man ir trīs darbi, briesmīgi sarežģīta dzīve, dzīvoju ar veselu baru kaimiņiem un darbi man pāri galvai. Es gribētu mierīgi rakstīt, tā, lai neviens mani netraucētu, bet laika mūžīgi nepietiek.. Viņa noklausījās manu sakāmo, nedaudz paklusēja un tad pajautāja.
«No kā tu esi gatava atteikties, lai dzīvotu tādu dzīvi, par kādu it kā sapņo?».

Atslēgas vārds izrādījās «it kā».

Manī iekšā viss noreaģēja. Es drausmīgi apvainojos. Ko nozīmē “it kā sapņoju”? Es? Visiem sen ir skaidrs, ka rakstniecība man ir pati svarīgākā lieta dzīvē!
Viņa turpināja: «Kāpēc tu tēlo, ka rakstniecība ir svarīgākā lieta tavā dzīvē, ja visa tava dzīve pieder citām lietām, cilvēkiem un citiem mērķiem?».

Kamēr es ievilku elpu, viņa atkal uzbruka:

«Pieņemsim, tev ir trīs darbi. Bet, kā saucas tavs mīļākais seriāls?»
«Soprano ģimene»
«No šodienas tu atsakies no kabeļtelevīzijas. Izrādās, tev ir laiks sekot Soprano ģimenes dzīvei, bet nav laika savējai?».

Es klusēju.

«Uz kādu kafejnīcu tu ej ar draugiem? Aizmirsti tās nosaukumu! Kāds ir tavs mīļākais žurnāls? Viss, vairs tu to nelasi».

Man patīk viņas padomi. Tajos nav ilūzijas ar nosaukumu «tu vari dabūt visu, ko vien vēlies». Nevari!. Tas, ko tu dari katru dienu, arī veido tavu dzīvi.

Ja tavam sapnim nav vietas tavā ikdienā, tātad ir kaut kas svarīgāks.

Vienīgais veids, kā saprast sevi, ir pārstāt sevi mānīt. Diennaktī ir 24 stundas. Kas man ir svarīgs un kas – nav svarīgs? Tikai atbildot uz šo jautājumu, var uzkrāt laiku un spēku lai kļūtu par kaut ko. Lai kļūtu par sevi.

Kļūsti nevis par lietvārdu, bet gan par darbības vārdu

Grāmatā «Big magic» es rakstu par to, ka savu radošo spēku aizsardzībai sākumā vajadzētu noskaidrot, kādi tad ir mani radošie nolūki, un kas uz tiem attiecas.

Nesen uz sava videoklipa noskatīšanos es uzaicināju dzejnieku Marku Nilo. Viņs teica «kļūsti par darbības vārdu, nevis lietvārdu». Būtu viņš man to pateicis agrāk, kad rakstīju savu grāmatu par radošumu! Es noteikti šo citātu iekļautu savā grāmatā un pastastītu, ko es par to domāju.

Un, ko es par to domāju? Parasti savus radošos nolūkus mēs apzīmējam ar lietvārdu. Es – rakstnieks. Taču svarīgāks tomēr ir darbības vārds – es rakstu. Tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst nevis sev, bet tam, ko es daru – savām darbībām.

Uz ko aiziet jūsu dzīves spēki? Tas ir bezgala dārgs, izlaists ierobežotā tirāžā, svēts cilvēciskais spēks. Un kam jūs to tērējat šodien?
Neesiet rakstnieki! Rakstiet!
Neesiet mākslinieki! Radiet!

Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ko es rakstīju grāmatā  «Big Magic». Taču Markam ir taisnība, svarīgāk ir nevis tas, kā tu sevi nosauc, bet tas, ko tu ar sevi dari. Lai pasaule tevi sauc, kā viņa vēlas.
Es ne vienu vien desmitgadi dēvēju sevi par rakstnieci, līdz pārējie sāka mani tā dēvēt. Man nebija vajadzīga neviena atļauja, lai sauktos par rakstnieci. Es izvēlējos sev lietvārdu pēc tā, uz ko tērēju savu laiku.

Grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” veiksme.

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kāds ir iemesls šīs grāmatas popularitātei. Droši vien nekad arī neuzzināšu. Tas droši vien ir fenomens. Makro līmenī līdz galam to noskaidrot droši vien nav iespējams (kā arī atkārtot šos panākumus, nemainot apstākļus).
Šīs grāmatas uzrakstīšanā es ieliku tikpat daudz spēka un kaisles, cik pārējās grāmatās. Bet tām citām tādu panākumu nebija. Man grūti pateikt, kāpēc tā.
Iespējams, nav nekādas panākumu maģiskās formulas.

Vienīgā mana versija ir šāda: lai padalītos ar citiem cilvēkiem brīvībā, ir vērts aprakstīt savu ceļu uz brīvību.

Es negrasījos rakstīt grāmatu, kas palīdzētu sievietēm. Mana vēlme bija palīdzēt vienai vienīgajai sievietei, kas sapinusies savā dzīvē: pašai sev. Lai saprastu sevi un atrastu ceļu tālāk, es nolēmu uzrakstīt grāmatu. Gala rezultātā, man sanāca grāmata, kas palīdz daudzām sievietēm.
Droši vien nedrīkst dalīties ar brīvību, ja pašai tās nav. Visa mana grāmata ir par to, kāpēc tās nebija, kāpēc tā vajadzīga un kā man izdevās to atrast.

Kā iemācīties riskēt?

Cilvēki mēdz teikt, ka es uzdrošinos darīt daudz ko un tā iedvesmoju citus. Taču tāpat man uzdod arī jautājumu: ko darīt tad, ja baidies riskēt? Ne katrs var kļūt par brīvo žurnālistu un ceļot pa pasauli. Kā izlemt riskēt?

Es domāju, ka bieži vien risks neriskēt ir lielāks par risku riskēt. Mans draugs Robs Bells saka: «Nekādas drošības nav. Mēs te visi esam pieaugušie, tāpēc teikšu tieši – rītdiena nav garantēta nevienam».

Būt cilvēkam ir ļoti bīstami. Lidot cauri Visumam uz zemeslodes, kur ar tevi ik sekundi var notikt jebkas. Taču tas arī nozīmē – būt cilvēkam, dzīvot.
Dažkārt ir neiespējami riskēt, jo tam neatliek spēka. Taču dažkārt nākas riskēt, kaut arī neesi gatavojies to darīt.
Taču atteikties no riskiem – pats par sevi jau ir liels risks. tas ir risks nodzīvot savu dzīvi aizsardzības pozīcijā, palaist garām iespējas apskatīt pasauli, neiepazīties ar interesantiem cilvēkiem.

Dzīve vispār sastāv no vieniem vienīgiem riskiem. Nav nekā iepriekš nolemta. Vienas vienīgas iespējas un riski.

Pirms riskēt, es vienmēr sev pajautāju, kādi vēl ir varianti?
Un, ja citu variantu, kas man derētu, nav, es riskēju.
Un visbiežāk tie citi varianti ir daudz neinteresantāki par riskanto lietu.

Ir pienācis brīvības laiks

Otrajā oktobrī es facebook ierakstīju: «Es esmu piekususi pierādīt to, ka esmu laba. Iestājies brīvības laiks.»
Pēc maniem vērojumiem, sievietēm ir raksturīga vēlme būt pieņemtām, labām, ērtām. Precīzāk, mums raksturīga vēlme pierādīt, ka esam tādas. Un, pirmkārt, to mēs pierādām pašas sev.
Un darām to velti.
Būsim godīgas, diez vai kada no mums vēlas atklāti kaitēt cilvēkiem. ja nu vienīgi sociopātes. Taču šeit mēs nerunāsim par tām.
Mēs drīkstam darīt to, ko vēlamies. Mums ir tāda brīvība. To, kas mums nes brīvību, prieku, iedvesmu. To, kurā nav nekadas vēlmes nodarīt ļaunu. Protams, kādam mēs netīšām uzkāpsim uz varžacs. Un mums uzkāps. Taču mums nav nolūka kaitēt. Un nevajag censties par katru cenu būt savai labākajai versijai.
Nevajag savas darbības un lēmumus izskatīt zem mikroskopa no divdesmit dažādiem skatu punktiem, noskaidrojot “vai es labi un pareizi rīkojos?” un “kā tas izskatījās no malas?”.
Visus ieekonomētos spēkus var novirzīt iemīļotajai nodarbei, sajūsmināties, radīt, interesēties, aizrauties, pārdomāt, audzēt, priecāties.

Brīvība IR veltīt uzmanību tam, ko es varu ietekmēt.
Brīvība IR šodiena un tuvākā stunda.
Brīvība IR cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos būt.
Brīvība IR lieta, pateicoties kurai es jūtos dzīva.
Tāda ir mana Brīvība.

Vārda «egoistisks» nozīme

Sievietes, kurām ir drosme tērēt laiku sev, dažkārt izpelnās tadu apzīmējumu kā egoiste. Mandarīnu (ziemeļķīnas) valodā vārdam «egoistisks» ir divas nozīmes.
Pirmā – darīt to, kas nes tev labumu.
Otrā – būt skopam un krāt mantu.
Mūsu, rietumnieku, izpratnē, vārds «egoisms», diemžēl apvieno abas šīs dažādās nozīmes.

No kurienes mums šī neprātīgā ideja – ka aizraujoties ar kādu sev svarīgu lietu, es nodaru ļaunu citiem cilvēkiem?

Nebaidieties darīt to, kas nes jums labumu. Cilvēki nekļūst par monstriem, nodarbojoties ar svarīgām, aizraujošām un interesantām  lietām, Gluži otrādi. Viņiem rodas spēki un vēlme nest labumu citiem cilvēkiem. Bet tikai šādā secībā.

Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu

Pie manis bieži nāk jaunie rakstnieki. Es viņiem piedāvāju uzdot sev pašiem jautājumu:
Vai tu turpinātu rakstīt, ja tavus darbus neviens nelasītu?
Ja viņi atbild “jā”, tad no tiem sanāks lietas koki.
Ja – “nē”, viņus gaida daudz skumju. Ja vērtība ir tikai tajā, kas nes labumu citiem, bez skumjām neiztikt.

Kamī rakstīja: «Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu».

Katrs mākslinieks, rakstnieks, ikviens cilvēks, kurš kaut ko rada, tērē milzu spēkus, lai veltu savu akmeni kalnā. No rīta akmens atkal guļ kalna pakājē. Viss sākas no gala. Katru dienu!

Jautājums nav tajā, kā izvēlēties dzīvi bez akmeņiem un kalniem, bet gan tajā, kurš akmenis tev patīk tik ļoti, ka tu esi gatavs to velt kalnā. Kāds akmens ir tavs?

Ja tev vienalga katru dienu jāveļ kāds akmens kalnā, tad ir jēga izvēlēties pēc iespējas interesantāku akmeni. Tad labāk es velšu savu akmeni kalnā, nevis atkorķēšu kārtējo alus pudeli televizora priekšā. Tik interesants ir mans akmens!
Ja jūs man liksiet izdarīt izvēli starp buksējošu rakstniecības dienu un jebkuru citu interesantas un veiksmīgas nodarbes dienu, es izvēlēšos rakstniecību. Jo man ļoti patīk mans akmens.
Un jaunajiem rakstniekiem es vaicāju: vai tavs akmens ir interesants?
Ja atbilde ir “jā” – lieliski! Tev viss izdosies!
Ja “nē” – izvēlies citu. Interesantāku!

Avots: Q&A: Elizabeth Gilbert on Feminism and Creative Living
No http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS

Iedvesma

11760180_1182440125106159_5776569362070933374_n

Iedvesma. Mēs cenšamies šo vārdu definēt, padarīt to taustāmāku, pietuvoties tam, lai gala rezultātā to iegūtu un nekad neatlaistu. Iedvesma ir sapnis, kuram piepildoties izaug spārni un mūsos uzaust saule, kuras staros uzplaukst brīnišķīgi ziedi. Mēs uzstājīgi prasām, lai iedvesma atnāktu. Visos stūros meklējam mazo brīnumu, kurš ielektu mums rokās ar bērnišķīgu kliedzienu: “Lūk, tā esmu es – tava iedvesma!”. Taču tā izrādās gražīga, kaprīza un ļoti niķīga. Pamēģini atrast!

Daudzi pārtrauc savus meklējumus, jo vairs pat necer gūt šos jaunos impulsus un vēlmi darīt tieši šeit un tagad. Un tomēr, nav nemaz tik briesmīgi. Iedvesma vienmēr iet kaut kur blakus un ir gatava apskaut jebkuru cilvēku. Taču tai ļoti nepatīk tas, ka alkatīgi stiepjam pretī savas roķeles vai krītam tās priekšā ceļos un lūdzamies, lai tā apmeklētu mūsu izsalkušo dvēseli. Tā gatava atnākt pie mums un būt ar mums tad, kad mēs darām to, kas mums patīk, kad baudām to, kas mums patīk.

Mēs skatāmies uz fotogrāfijām, kurās redzama jūra, kalni, iedomājamies svaiga vēja glāstošo plūsmu, sajūtam svaigo gaisu un sirds sāk sisties arvien ātrāk. Mēs staigājam pa iemīļotajiem veikaliem, aplūkojam brīnišķīgus porcelāna traukus, cilājam baltās ar zeltu aprakstītās tasītes un izjūtam estētisku baudījumu. Mēs staigājam pa bilbliotēku, ieelpojot grāmatu smaržu, maigi glāstām grāmatu vākus un šķirstām nodzeltējušās lapas,

Ir ļoti svarīgi, lai mums apkārt būtu iemīļotas lietas, lai mēs baudītu skaistus skatus un būtu vietās, kur negribās domāt par kaut ko sadzīvisku. Tikai skatīties un būt laimīgiem.

Iedvesma var atnākt, kad aiz loga sāk snigt balts, pūkains sniedziņš, bet tu, ietinies siltā segā guli gultā un baudi gardu kakao. Un tevi piepilda viss: maigs siltums, brīnumsalda garša un tevi ieskauj ziemas vakara krāsu palete. Vai arī tad, kad agrā rudens rītā tevi pārsteidz silts lietus, bet tu esi bez lietussarga. Tas maigi tevi pārklāj mazām, siltām ūdens lāsītēm, kā mazām bučiņām. Nedusmojies uz to, vienkārši sajūti tā mīlestību un ļauj tam ar sevi parotaļāties. Varbūt tieši tas vēlas tev atnest iedvesmu, kādu to pats redz: svaigu, mitru un mazliet vēsu. Un, ja nu tev iepatīkas?

Iedvesmai nevajag skraidīt pakaļ, to ķert un alkt pēc tās. Vajag dzīvot, dzīvot tā, kā gribās, lai katru dienu blakus būtu lietas, kas izsauc sirds trīsas. Skaistas vēstules e-pastā, pateicoties kurām rodas jaunas idejas. Cilvēki, kuri dara lietas, no kurām sajūsmā aizraujas elpa un dara to ar mīlestību.

Un tad, pavisam nemanot, sāksies darbības. Sajūtas un notikumi kļūs par vienu veselu. Un sāksies radīšanas sajūta. Visa dzīve pārvērtīsies mākslā. Dzīvojot savu personīgo mazo brīnumu ieskauti, mēs paši kļūstam par brīnumiem, kas spējīgi nest pasaulē savu maģiju un radīt brīnumus.

Autors: jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS