Tavi cilvēki

1423831259-01-3

Lūk, kāpēc Visums tevi saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, bet pēc tam tos atlaiž.

Piekrīti, ka dažkārt ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc tu kaut jūti pret kādu noteiktu cilvēku? Kāpēc ar vieniem cilvēkiem tevī notiek kaut kāds “knikšķis”, kāpēc pēkšņi tu ar svešu cilvēku sajūti kādu neizprotamu saikni?

Tāda sajūta, ka pats Dievs mūs saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, jo šajā brīdī viņi mūsu dzīvē ir ļoti vajadzīgi. Tie ir tie, kuri mums iemācīs noteiktas mācību stundas par mums pašiem.

Un ir iemesls, kāpēc mūs pievelk noteikti cilvēki.

Paraugoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka nav neviena cilvēka, ar kuru es jutu saikni, kurš nebūtu man iemācījis kaut ko svarīgu, kurš nebūtu manā dzīvē nospēlējis svarīgu lomu.

Bet ironija ir tajā, ka vairums no viņiem manā dzīvē bija īslaicīgi, tāpēc, ka viņu loma bija tajā, lai man parādītu citu ceļu, bet pēc tam mani atbrīvotu.

Dažkārt tieši tavas dzīves aina nosaka, kāda tipa cilvēkus tu pievelc, un domāju, ka tajā ir ticības skaistums, kad Dievs tev atsūta tieši to, kurš tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Caur šiem cilvēkiem Viņš sniedz tev atbildes uz jautājumiem, kuras tu meklēji. Viņš tevi apgaismo, satuvinādams ar tiem, kuri tevī atklāj labāko (un arī slikto…).

Tomēr dažkārt mēs cenšamies šos īslaicīgi atnākušos cilvēkus padarīt ilglaicīgus, taču tā nav viņu loma. Viņiem nav mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem. Dievs ir noteicis, cik ilgam jābūt šim laikam.

Dievs devis viņiem iespēju palīdzēt mums kļūt labākiem, lai pēc tam pievilktu tos, kas paliks ar mums uz visiem laikiem.

Ir tikai viena problēma: mēs sākam pārdzīvot, kad šie cilvēki aiziet, tāpēc, ka neprotam atlaist, nepieķerties. Mēs nesaprotam, kāpēc mums atņem to, kas ir tik ļoti skaists, to, kas mūs izdziedinājis.

Taču, ja padomājam, ka paliekot mūsu dzīvē viņu skaistums pazudīs un mīlestība izplēnēs, tad šis stāsts vairs nebūs tik iedvesmojošs, un, iespējams, viņi kļūs mums par nastu, kuru mums nebūtu jānes.

Lai atlaistu, vajadzīga ticība. Ticība tam, ka šo stāstu labāk atstāt tādu, kāds tas ir. Tādu, kādam tam arī jābūt. Un, kas notiks, ja mēs to pārrakstīsim, tā visu tikai sabojāsim. Un, ja kaut ko tajā izmainīsim, nebūs mums happy end.

Varbūt šie cilvēki ir eņģeļi, kuri tev atsūtīti, lai pasniegtu kādu noteiktu macību stundu, lai izdziedinātu tevi, lai padarītu tevi labāku, bet, kad pienāks laiks, viņi aizlidos atakaļ, no kurienes nākuši. Viņiem ir jābūt vēl kāda cita cilvēka dzīvē.

Varbūt tieši viņi māca tevi atlaist, apzināties to, ka kāda daļa tavas dzīves ir beigusies un noticēt, ka nākamais cilvēks, kuru tu satiksi, būs tieši tas, kas tev vajadzīgs, pat tad, ja pagaidām tu vēl to nezini.

Es zinu, ka tad, kad satiekam to, kuram mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem, mēs uzreiz to saprotam, mēs viņu atpazīstam pūlī, tāpēc, ka beidzot saprotam atšķirību starp to, kas pieskaras mūsu rokai un to, kas pieskaras Dvēselei.

Marija Marčenko
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par TO

milestiba maksla

Garīgajā (transcendentālajā) saiknē starp cilvēkiem nav nekā mistiska. Tā tiek izdzīvota kā zināšana par to, ka neredzamā vada otrā galā – otra cilvēka sirdī esi tu, bet tavā sirdī ir viņš. Un nekas un nekad nevar to izmainīt, tāpēc, ka jūs kopā esat izgājuši cauri savstarpējai atklāšanai, kurā katrs no jums tika pieņemts kopā ar saviem iekšējiem dēmoniem un eņģeļiem.

Lai cik ilgs laiks būtu pagājis kopš jūsu iepriekšējās un tagadējās tikšanās – jūs satiekaties tā, it kā būtu šķīrušies tikai pirms minūtes. Lai caur kādiem arī notikumiem katrs no jums būtu izgājis, lai kādas kļūdas būtu pieļāvis – tas nemaina visdziļāko pieņemšanu un cieņu, kas uzstādītas uz mūžiem.

Šādā saiknē katrs ir brīvs būt tas, kas viņš ir, nevis tas, ko no viņa sagaida.
Un šīs saiknes vērtība ir tik dziļa un acīmredzama, ka nevienam no diviem (trijiem, desmit) nerodas ne mazākais kārdinājums koriģēt otru vai norādīt viņam, kādam viņam būtu jābūt, vai kā viņam kaut kas būtu jādara, lai atstātu iespaidu uz citiem.
Patiesa cieņa rada saudzīgumu un maigumu pret otra cilvēka iekšējo pasauli.

Tāda saikne formējas tikai pēc tam, kad katrs ir integrējis savu personīgo Dvēseli, savācis to pa gabaliņam, kuros to sasitusi iepriekšējo dzīvju pieredze, un attīrījis to no visa tā, kas indējis viņa sirdi.
Ņina Rubšteina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja Ginta FS