Ir pienācis laiks atcerēties par garīgo un materiālo vienotību

Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.

Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.

Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo ​​īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.

Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.

Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.

Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.

“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats.
Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.

Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas. Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts. Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt.
Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.

Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati.
Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi.
Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.

Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā…
Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat  vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.

Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.

Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.

Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”

Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!)
Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.

Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo ​​tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.

Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot. Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai.
Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.

Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.

Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi.
Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt.
Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.

Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.

Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski.
Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.

Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām.
Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu

Pēdējos gados novērojama sekojoša tendence: cilvēki, kuri aizrāvušies ar savu attīstību, no ļoti daudz kā atsakās. Viņi aiziet pārāk smalkos plānos un tas ievelk, rada atkarību, jo tur tu satiec sev tik ļoti tuvo un mīļo. Tas mums ir vistuvāk, bet tā ir pseidoattīstība, jo šo smalko mēs jau zinām, taču šeit uz Zemes mūsu uzdevums ir iemācīties to visu realizēt blīvajā materiālajā pasaulē, nevis paslēpties “retrītos” un “alās”.

Dodies cilvēkos, tikai dari to bez garīgās un informatīvās lepnības par to, ka tu kaut ko vaiāk zini un it kā ar kaut ko jau esi ticis skaidrībā.

Mēģini un nodarbojies ar to vienkāršo, kas patīk tev pašam un ir nepieciešams arī citiem, neaizveries savā pseidogarīgumā un neattaisno savu dzīvi ar to, ka “viņi tevi nesaprot, nejūt, neklausa”

Nedzīvo ar attaisnojumiem par to, ka tev nekas nav vajadzīgs un nekopē citus, tāpēc, ka tas tāpat izskatās pēc skumjas parodijas.
Nemeklē skolotājus ārpusē – atklāj savu skolotāju sevī caur cilvēkiem, kuri apkārt, nevis kādiem autoritatīviem “guru”.

Izmēģini pats visu, ko jūti un esi dzirdējis tieši tā, kā vēlies un tikai tā tu kļūsi par sevis paša meistaru, nevis “informatīvo miskasti” un pastāvīgu padomdevēju tajā, kā citiem pareizi dzīvot. Tāpat neviens klausīties to negrib. Tātad tu pats tikai nozodz savu potenciālu, kļūsti naidīgs un sāc manipulēt ar sevi un visiem, nevis sevi attīsti, dalies un palīdzi citiem.

Kamēr jebkuras zināšanas tu neizlaidīsi caur sevi un savām reālajām darbībām praksē un realizāciju materiālajā pasaulē, kamēr pats nepieredzēsi, kamēr pats neizdarīsi secinājumus – tevi nedzirdēs ne tava būtība, ne citi cilvēki.
Neaizraujies ar savu skolotāja un mentora lomu, esi mūžīgais skolnieks

Ir tāds jēdziens kā viedums, kas kā reizi raksturo to, ka prāts tiek lietots pareizi un informācija pielietota realitātē.

Bagāts cilvēks nav ne nauda, ne zelts, pie kura pieķerties. Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu, kuru tas pielieto pēc nepieciešamības.

Materiālā nabadzība rāda to, ka notiek vienpusēja attīstība, notiek spēcīga šūpošanās un cilvēks neprot dzīvot pat sevis dēļ – savas paša dzīves dēļ.

Materiālā nabadzība rāda to, ka cilvēks aizgājis tikai Dvēseles vajadzībās, bet atteicies no Gara, atteicies no tā, ko kopā rada Dvēsele un Gars.

Gars ir Matērijas kustība un apaugļošanās, no kuras dzimst materiālie Labumi, un mēs kā Dieva daļiņas mācāmies materializēt telpu.

Bagātības noraidīšana ir savu tiešo pienākumu noraidīšana, kas ir sevis materializācija un izpausme materiālajā telpā, atteikšanās pilnībā nest sevī Dievu, mūsu būtību un visu to pilnībā izpaust materiālajā.

Mēs esam radīti, lai pāros mācītos vienoties, radītu sev līdzīgos un veselas Pasaules…

Bet to var izdarīt tikai tad, kad Ego nostājas uz ceļiem Dieva priekšā – mēs iemācīsimies to lietot korekti, nevis ļaut, lai tas lieto mūs…. katra sava tuvākā priekšā, kad mēs iemīlēsim savu Ego…, sevis radīto…. pilnībā to atzīsim, lai kāds arī tas būtu… bet nenoliedzot un neatsakoties…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ORIĢINĀLS

Dīvaini, taču ļoti bieži cilvēkus, kuri iemīlējuši klusumu un nemīl tukšas runas, dēvē par vientuļniekiem. Es tos dēvēju par apcerētājiem un radītājiem. Es pati tāda esmu. Man tīk klusums. Un es esmu pārliecināta, ka visi mani  ceļi ved pie miera un harmonijas. Lai ko es darītu un lai kur es būtu, šī miera sajūta ir rādītājs tam, ka esmu vajadzīgajā vietā.

Un, ja nu pēkšņi gadās nogriezties ne tur – visa būtība saspringst kā pie indikatora – “stop” zīmes. 
Katram sava “navigācijas sistēma”. Uzmanīgi klausies sevī!

Un vēl, es esmu pārliecināta, ka nav viegli sastapt apcerību un savu harmoniju sasniegušu spēcīgu cilvēku, jo viņš ir neredzams. Viņš ir oriģināls un viņam nav vajadzīgs apstiprinājums par tā īstumu.

Tas ir tas, uz ko mums jātiecas, ja vēlamies laimīgu dzīvi.

Anželika Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejas laiks

Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena.
Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.

Tāpēc tas skar VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.

Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.

Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks.
Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām.
Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”.
Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba.
Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.

Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma.
Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam.
Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas.
Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.

Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai.
Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.
Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā.
Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi.
Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.

Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt.
Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi.
Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē.
Pamet darbu, ja tas kaitē citiem.
Cēloņu-seku likums darbojas momentā.

Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies!
Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt.
Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu.
Atver savu sirdi!
Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs.
Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme.
Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.

Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
Atceries, mēs esam RADĪTĀJI.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.
Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk.
Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem.
Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas spējas un iespējas ir bezgalīgas

Ja cilvēks nevalda pār situāciju, tad situācija valda pār viņu.
Tāpēc mūs pārvalda it viss, kur mēs ieguldām savu enerģiju, atsakoties no savas dzīves pārvaldīšanas.
Tad situācijas, apstākļi, slimības, atkarības izrādās stiprākas par mums; otrs cilvēks vai sistēma, Dievs, matrica, egregors, sapnis, kāda starpība, kam atdot savu spēku, tas nozīmē vienkārši izliet savu enerģiju nekurienē.
Garīgi aizlidot/nokrist un neatrasties mirklī šeit un tagad.

Tie ir slazdi – lai mēs neatvērtos savā mirdzumā un Mīlestībā.
Neatcerētos, kas mēs patiesībā esam.

Tādēļ ir jādodas tur, kur manā dzivē bija visbailīgāk, sāpīgāk, turp jāiet, lai paņemtu sev savus resursus, pazaudētās daļas un atjaunotu Vienoto Veselumu: Es esmu cilvēks!

Es visu varu, zinu, saprotu, protu.
Nav nekā varenāka par Cilvēku.
Mēs to jūtam ar ādu.
Un šī izpratne tika no mums slēpta.
Un mēs paaudžu paaudzēs gājām maldu ceļus un takas.
Viss, kas mūsu galvās, kas skar bailes, aizliegumus, sāpes.
Tas viss ir prāta spēles un absolūta maldināšana, pašapmāns.

Cilvēks ir daudz lielāks.
Cilvēks Radītājs, tas pats Dievs mūsu izpratnē, kuru neviens nav redzējis.

Bet kā gan redzēt, ja Dievs ir mūsos. To var tikai sajust.
Un mēs jūtam!
Tas ir mūsu Gars, Augstākais Es.
Cilvēks pats sev ir Dievs.
Un viņa spējas un iespējas ir bezgalīgas.
Ir tikai sev jāuzticas, jābūt īstam, jāiemācās atslābt un atlaist kontroli pār visu.

Izplešanās ikvienā enerģētiskajā mirdzumā notiek no iekšpuses uz āru.
Šī burvju nūjiņa ir mūsu Sirdīs.
Būs tā, kā Sirds teiks.
Un, ko šobrīd saka Sirds?
Kādā balsī tā runā? Varbūt mammas vai tēta, aiz ieraduma?

Mēs varam sevi sajust un sadzirdēt no iekšpuses un saprast, kas guļ uz Sirds, tas precīzi tiek sareizināts ar Zemes spēku un materializējas.
Zeme mums palīdz absolūti visā.

Šajā Pasaulē Cilvēks ir Brīnumdaris, mags, radītājs.
Cilvēks vada savu iekšējo stāvokli, bet Pasaule/Zeme it visā tam kalpo.

Viss ir vienkārši – kā Cilvēks izturas pret sevi, tā viņš izturas arī pret citiem Cilvēkiem un Pasauli, un tieši tāpat citi Cilvēki un Pasaule izturas pret viņu.
Un vienmēr, ik brīdi visu var sagriezt tā, kā vajadzīgs konkrētajam Cilvēkam.
Un attīstība virzienā uz paplašināšanos enerģētiski notiek sākotnēji no mums, bet pēc tam atpakaļ pavairotā veidā, turklāt ļoti īsā laika sprīdī.

Un, ja uz Sirds guļ atvērta sapratne, ka viss un vienmēr notiek lieliski – tieši tā, kā man vajag, tad tieši tā arī būs, kamēr nebūs ne mazākās šaubu ēnas.
Es novēlu mums visiem sajust sevi no iekšienes, atpūsties, uzticēties Sirdij un atvērties savā pirmatnējā un īstajā Radītāja dabā, savā Mīlestības mirdzumā.

Jevgēnija Feņkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ESĪBU

Šodien gribu parunāt par acīmredzamām lietām, kuras vienmēr ir acu priekšā, bet bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā par tām neko nezinātu.

ESĪBA. Dzīve, kuru mēs zinām ir enerģijas eksistences forma. Enerģija izpaužas kā vibrācija – vai tas ir radio vilnis, akmens, eņģelis vai cilvēks

Katra dzīva būtne Visumā vibrē neskaitāmos veidos, taču gala rezultātā katrai tai ir sava rezonanses vibrāciju frekvence, kura katram no mums ir sava, unikāla. Tāpēc mēs visi viens no otra atšķiramies. Katrs Esību uzver mazliet atšķirīgi. Visu šo priekšstatu summa veido Universālās Apziņas matricu: Akaši jeb Universālo prātu.

Laiks un Telpa ir dekorācijas, kas veido skatuvi, uz kuras notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi.

Lai izskaidrotu visu, kas notiek dzīvē, bet neierakstās cilvēka izpratnes rāmjos, dažādas kultūras katra savā veidā apraksta Sākumu, kas vada Esību: Dievs, Radītājs, Visaugstākais. Tomēr Svētais Aleksandrijas Klements taisnīgi atzīmēja, ka Dievs sākas tur, kur beidzas mūsu Priekšstati par Viņu: aprakstīt Viņu vārdos ir bezjēdzīgi.

Tāpēc ar Dievpalīgu netērēsim velti vārdus.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis