Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ESĪBU

Šodien gribu parunāt par acīmredzamām lietām, kuras vienmēr ir acu priekšā, bet bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā par tām neko nezinātu.

ESĪBA. Dzīve, kuru mēs zinām ir enerģijas eksistences forma. Enerģija izpaužas kā vibrācija – vai tas ir radio vilnis, akmens, eņģelis vai cilvēks

Katra dzīva būtne Visumā vibrē neskaitāmos veidos, taču gala rezultātā katrai tai ir sava rezonanses vibrāciju frekvence, kura katram no mums ir sava, unikāla. Tāpēc mēs visi viens no otra atšķiramies. Katrs Esību uzver mazliet atšķirīgi. Visu šo priekšstatu summa veido Universālās Apziņas matricu: Akaši jeb Universālo prātu.

Laiks un Telpa ir dekorācijas, kas veido skatuvi, uz kuras notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi.

Lai izskaidrotu visu, kas notiek dzīvē, bet neierakstās cilvēka izpratnes rāmjos, dažādas kultūras katra savā veidā apraksta Sākumu, kas vada Esību: Dievs, Radītājs, Visaugstākais. Tomēr Svētais Aleksandrijas Klements taisnīgi atzīmēja, ka Dievs sākas tur, kur beidzas mūsu Priekšstati par Viņu: aprakstīt Viņu vārdos ir bezjēdzīgi.

Tāpēc ar Dievpalīgu netērēsim velti vārdus.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par panākumiem un lepnību

saullēkts9

Reiz es sāku ievērot, ka neprotu pieņemt savus panākumus. Kā tikko kaut ko sasniedzu, vai man kaut kas sāk izdoties, manī sāk augt mans svarīgums… pēkšņi parādās augstprātīga pašvērtība… lepnība.

Es sajutu, ka man nepatīk šāda mana attieksme pret saviem sasniegumiem… rodas kaut kāds iekšējs diskomforts…
Kaut arī biju lasījusi Sergeja Lazareva grāmatās par to, ka prieka sajūta jāatdod Dievam, nezin kāpēc šajos mirkļos par to aizmirsās… un tā – katru reizi. Daudzus gadus meklēju savas lepnības iemeslus…. pacietīgi un mērķtiecīgi.

Reiz, vēl padomju laikos, kādā avīzē izlasīju rakstu par Mstislavu Rostropoviču un manī ļoti norezonēja izteiciens “Veiksme nomierina lielo, pārsteidz parasto un uzpūš mazo cilvēku”… Vairākas reizes pārlasīju šo rakstu un pārrakstīju sev šo domu… domu, kuru apdomāt vēl un vēl…

Interesanti, es domāju, kurai cilvēku kategorijai es varu pieskaitīt sevi? Un sapratu, ka ik reizi, kad esmu kaut ko sasniegusi, manī uzpūšas lepnība…. tātad, es esmu mazs cilvēks… Tas bija ļoti negaidīts atklājums… un fakts!

Pēc kāda laika jutu, ka esmu pieņēmusi mazo cilvēku sevī, kurš uzpūšas pie katriem panākumiem… nedaudz paskumu un nolēmu kļūt par cilvēku, kuru veiksme nomierina…

Ļoti centos sajust šo stāvokli savu mazo un lielo sasniegumu laikā… Mērķis bija uzstādīts un iekšējais darbs sācies… Tagad es skaidri sāku ievērot, kā es uzpūšos katru reizi, kad kaut ko sasniedzu un iekšēji atzīmēju, ka vēl joprojām tā ir maza cilvēka reakcija. Turpināju mainīt savu attieksmi. Pagāja gadi…

Pēkšņi kārtējā panākuma laikā es sapratu, ka par brīnumu sev, es to pieņemu… vai tiešām tie ir mani panākumi?… vai tiešām man tas izdevās un tad iedomājos, ka, iespējams, jau esmu tikusi līdz parasta cilvēka reakcijai uz panākumiem… Paldies Dievam!!!!..

Gadi iet, dzīves uzdevumi kļūst sarežģītāki un mans iekšējais darbs turpinās – galvenais saglabāt Mīlestību pret Radītāju, neskatoties uz kritieniem, grūtībām, zaudējumiem un sāpēm… lēni, bet mērķtiecīgi. Cenšoties saglabāt Mīlestību, es sapratu, ka tā arī ir nomierināšanās panākumu laikā. Nedomāju, ka varu sevi pieskaitīt lielajiem, es esmu parasts cilvēks, kurš cenšas veiksmes un neveiksmes savā dzīvē uztvert ar mieru un mīlestību dvēselē. Tā, lūk!

Autors: Nodira Abdullajeva “Oфициальная группа Лазарева С.Н.”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaicinājums

70222018_2055063671260112_599616523018960896_n

Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.

Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).

Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.

Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.

Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.

Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.

Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?

Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.

Paldies Reinim Ziļevam

Manas labākās daļas

15895068_1392942674111378_511663422761517519_n

Es: Sveiks, Dievs
Dievs: Sveika…
Es: Esmu sabrukusi. Vai tu vari mani salikt atpakaļ?
Dievs: Drīzāk nē
Es: Kapēc?
Dievs: Tāpēc, ka tu neesi puzle
Es: Bet kā ar visām manas dzīves daļām, kas krīt zemē?
Dievs: Atstāj tās tur. Tās krita kāda iemesla dēļ. Atstāj tās tur uz laiku un pēc tam izlem, vai tu vēl gribēsi kādu no šīm daļām atgūt
Es: Tu nesaproti! Es brūku pa gabaliem
Dievs: Nē, tu nesaproti. Tu pārtopi, attīsties. Un tās ir sāpes, jo tu audz. Tu atbrīvojies no lietām un cilvēkiem savā dzīvē, kas tevi velk atpakaļ. Tie gabali nekrīt zemē. Tie nostājas savās vietās. Atslābinies. Ievelc dziļi elpu un ļauj visam, ko tev vairs nevajag krist zemē. Parstāj turēties pie tā, kas tev vairs nav vajadzīgs. Ļauj tam nokrist. Ļauj tam aiziet.
Es: Kad es ļaušu tam visam nokrist,… kas man paliks?
Dievs: Tavas labākās daļas
Es: Man ir bail no pārmaiņām
Dievs: Es atkal tev saku: TU NEMAINIES! TU KĻŪSTI!
Es: Kļūstu? Par ko?
Dievs: Par to, kādu es tevi radīju, lai tu būtu. Par gaismas, mīlestības, labdarības, cerības, drosmes, prieka, žēlsirdības un līdzjūtības cilvēku. Es tevi radīju, lai tu būtu kas vairāk par tām tavām daļām, pie kurām tu turies, ar kurām tu sevi izrotā un pie kā esi pieķērusies ar tik lielu alkatību un bailēm. Ļauj tām visām nokrist. Es mīlu tevi. Nemainies! Kļūsti! Nemainies! Kļūsti! Kļūsti par to, kādu es tevi radīju, lai tu kļūtu. Un es turpināšu tev to atkārtot, līdz tu iegaumēsi.
Es: Lūk, krīt vēl viena mana daļa…
Dievs: Jā! Lai krīt
Es: Vai es nesabrukšu?
Dievs: Nē, bet tu uzvarēsi tumsu, kā rītausma uzvar nakti. Ir jauna diena. Kļūsti! Kļūsti par to, kas tu patiesībā esi!!!
🙏💫💞

Kopēts no Allison Walker
Tulkojums Awakened femininity
Paldies, Simci!

Pārbaudījumi Dvēseles ceļā

tiksanas ar sevi2

Es visiem saviem pacientiem esmu teicis, ka Dievs nekad nedod laimi vienkārši tāpat. Ja tu saņem algu nestrādājot, tas saindē tavu dvēseli.

Ikviena laime tiek nopelnīta, bet pēc tam to tērē un tā atkal jānopelna. Šis darbs izskatās kā pārbaudījumi: nelaimes, slimības, nepatikšanas. Ja spēji saglabāt sevī mīlestību un Dieva gribas redzējumu it visā, prati pacelties pāri instinktiem, – saņem nopelnīto laimi.
Ja neprati, – tad pelni katru minūti sūri un grūti strādājot. Bez pārbaudījumiem nav iespējams saņemt laimi, – tas ir likums. Laimi var saņemt avansa veidā, taču šis avanss vienalga būs jāatstrādā.

Taču ir kaut kas daudz smagāks un bīstamāks par pārbaudījumiem. Un tas ir kārdinājums.

Izrādās, dvēseles attīrīšanās process notiek vairākos etapos. Sākumā paši maigākie, tīrie un augstie mūsu dvēseles slāņi saskaras ar Dievišķo enerģiju. Sākas iznīcināšanas un pārmaiņu sāpes, kas mīlestības klātbūtnē dod jaunu attīstības etapu.

Ja mīlestība, vienotība ar Radītāju kļūst par nepieciešamību, ja tu it visā sajūti Viņa neredzamo klātbūtni, ja tu sevī nes nepārtrauktas mīlestības un pateicības Dievam sajūtu, tad tu pat nesajūti šo pirmo etapu. Vienkārši tavā dvēselē rodas kas jauns, brīnišķīgs – un sākas jauns attīstības etaps.

Ja mīlestības ir pietrūcis, cilvēks saņem kārdinājumus. Tagad, lai uzvarētu iekāri, viņam jākoncentrējas uz mīlestību, jādzīvo ar mīlestību un jāievēro tikumības principi. Taču, ja viņš nav spējis pārvarēt savu iekāri, sākas pārbaudījumi.

Vienam šī iekāre izskatās kā iespēja kaut ko nozagt, citam – kā iespēja “pavest” drauga sievu.

Noziegums pret dvēseli agri vai vēlu pārvēršas par nelaimi. Ja tā ir cilvēka personīgā griba, – cietīs viņš pats. Ja par tādu viņu padarījusi sabiedrība, tad tā cietīs ne mazāk. Valsts, kura ļauj amorāliem cilvēkiem dzīvot pārticībā un labklājībā, ir nolemta iznīcībai. Jo gan cilvēks gan valsts ir dzīvi organismi. Un dzīvo abi pēc vienādiem principiem.

Un, tā, ja padevies kārdinājumam un nepārvarēji savu iekāri, nenoturējies un nozagi, ieslēdzas trešais glābšanas etaps – pārbaudījums. Es domāju, ka par to, kas tas tāds un kā tas notiek, daudzi zina.

Ja cilvēks neiziet arī šo pārbaudījumu etapu, sākas ceturtā un pedējā glābšanas stadija – nesaudzīgā attīrīšana. Tā ir iespēju samazināšanās līdz minimumam. Tā ir ģimenes izjukšana, bērnu nāve, nedziedināmas slimības un paša nāve.

Katrs no mums tādā vai citā mērā iziet visus šos četrus etapus. Kad cilvēks zin, kas viņš ir, no kurienes nāk un kurp iet, attīrīšanās process un dvēseles attīstība neprasa gara un ķermeņa sabrukšanu. Taču, ja mēs aizmirstam par dvēseli, mūsu instinktu sagraušana kļūst par obligātu attīstības priekšnoteikumu.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 3. daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt savā vietā

astotnieks2

Meklēt savu vietu zem saules, dzīvē, sociumā ir tas pats, kā mēģināt apsēsties uz krēsla, uz kura tu jau sen sēdi. Es par 100% esmu pārliecināts, ka ikviens no mums jau atrodas savā vietā, un tikai neprasme pilnvērtīgi izdzīvot katru savas realitātes sekundi sūta mūs dzīties pēc kāda galvā izdomāta ideāla.

Jā, galvā ir ideāls, kuram mēs vēlamies atbilst. Bet patiesais ideāls ir tas, kas notiek ar tevi un tev apkārt tieši tagad. Ideāls ir tikai tas vārds, kuru tu izrunā un tā darbība, kuru tu veic. Kādā mirklī var šķist, ka tu saņem negatīvu pieredzi, taču pēc 10-15-20 gadiem tu saproti, ka tikai pateicoties šai “kļūdai” tu par kaut ko esi kļuvis.

Ko darīt, lai sajustos, ka es tieši tagad esmu savā vietā? Sekot katrai sekundei, kas arī nosaka realitāti.
Ja man ir labi, es ar to dalos. Ja man ir slikti, es vai nu aizeju no šī “sliktuma” avota vai mācos kā ar to mijiedarboties.

Ir jāklausās savā iekšējā stāvoklī, ko tas signalizē. Caur to ar mums runā Radītājs.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis⠀