Mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd ir

Gribi nomierināties? Paskaties pulkstenī.
Pulkstenis neskrien un nepalēnina savu gaitu. Lai kas arī notiktu.
Tas stūrgalvīgi skaita savas sekundes, minūtes, stundas, nepaildzinot ne tavu būšanu laimē, ne izmisumā.
Tu vari uz to paļauties tajos brīžos, kad nespēj paļauties uz sevi…

Gribi nemieru? Paskaties uz pulksteni.
Tas pakalpīgi tev atgādina to, ka tu vēl joprojām par maz esi izlēmis, par maz kur paspējis un vēl vairāk – daudz ko atlicis uz to laiku, kuram nav nekādas garantijas.
Un šajā pat laikā tavas vienīgās dzīves laiks aizrit tavā acu priekšā un piedāvā to iztērēt kaut kam pa īstam svarīgam.

Gribi zināt patiesību? Paskaties pulkstenī.
Ar ko tu dali tieši šo laiku? Nevis savos sapņos par to, kā nav, bet realitātē?
Par ko domā tieši tagad?
Kas tev tieši tagad ir pieejams?
Pie kā tu vari nonākt tieši tagad?
Kam tieši tagad nav vienaldzīgas tavas sāpes, un uz kuru tu atsauksies tajā pat sekundē, kad par to uzzināsi?

Vienā vienīgā minūtē, kurā tu esi patiesi godīgs pats pret sevi, tu vari uzzināt tik daudz, cik neuzzināsi visas dzīves garumā, kas nodzīvota savu ilūziju kokonā un bailēs atšķirties no tā, ko grib redzēt citi.
Patiešām “nedomā augstprātīgi par sekundēm”….

Mīļie, laiks vienmēr ar mums ir godīgs… un mēs droši varam godīgi skatīties tam acīs, un droši staigāt pa savu daudzkrāsaino likteņu peļķēm, saprotot, ka mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd IR…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam savs laiks un īstā vieta

jaungada-pulkstens

Viens maziņš Zobratiņš bija daļa lielā pulsētas Pulksteņa. Tā ciparnīca un zelta rādītāji mirdzēja saulē – pulksteni varēja redzēt no visurienes, jo tas atradās uz paša centrālā pilsētas laukuma augstā tornī.

Tas rādīja ne tikai stundas, minūtes un sekundes, bet arī dienas, mēnešus un gadus!.

Zobratiņš bija priecīgs, ka dzīvoja tādā milzīgā un ļoti svarīgā mehānismā. Viņu sarūgtināja un skumdināja tikai viena lieta. Viss apkārt tikšķēja, kustējās, džinkstēja, bet viņš – mazais Zobratiņš, stāvēja nekustīgs. Pagāja stunda aiz stundas, pagāja gads aiz gada, bet Zobratiņš stāvēja šajā laika kustībā. Tas sāka domāt, ka šeit nokļuvis nejauši. Vienkārši pulksteņmeistars droši vien nejauši viņu tur aizmirsis. Vai arī tieši šī vieta visā pulksteņa mehānismā ir salūzusi? Taču pulkstenis precīzi sekundi aiz sekundes rādīja pareizu laiku.

Tuvojās Jaunais gads. Un, nevis vienkārši jaunais gads, bet jauns jadsimts. Visi pulksteņa iedzīvotāji gatavojās tam īpaši rūpīgi, iesmērējās, pucējās, tīrījās, lai pullkstenis spīdētu un laistītos. Mazais Zobratiņš skumji vēroja visu šo dzīvespriecīgo svētku noskaņas pilno burzmu un jutās tajā viens un lieks  Un Zobratiņš nolēma, ka tikko Jaungada naktī pulkstenis noskaitīs divpadsmit, un visi sāks viens otru apsveikt, viņš paklusām aizmuks no pulksteņa. Ripināsies pa pasauli, iespējams, kaut kur arī atradīs savu likteni.

Un, lūk, sāka skaitīt pēdējās sekundes pirms pulksteņa zvaniem tornī. Visi pulksteņa mehānisma iedzīvotāji sagatavojās svinīgi izpildīt savu ierasto darbu. Zobratiņš jau sagatavojās nolēkt no savas ass, lai izpildītu savu jauno plānu. Un pēkšņi…. ass, uz kuras tas sēdēja, noraustījās, neierasti nočirkstēja un sāka griezties! Zobratiņš domāja, ka sapņo un tāpēc ieknieba sev. taču, nē, ass kustējās un šī kustība bija īsta. Brīnums! Sāka skanēt divpadsmit pusnakts pulkstens sitieni – kolīdz tie bija atskanējuši, pulksteņa iemītnieki metās viens otru apsveikt. Un visvairāk tie apsveica mazo Zobratiņu par viņa nopietno un atbildīgo darbu. Un izrādījās, ka mazais Zobratiņš bija atbildīgs par to cipara nomaiņu Galvenajā pulksteņa ciparnīcā, kurš rādīja gadsimtu. Un, ja maziņā Zobratiņa nebūtu, tad mirklī, kad iestājas jaunais gads, pulkstenis nevarētu parādīt ciparu, ko ļaudis bija gaidījuši 100 gadus. Zobratiņš bija izdarījis savu darbu, kuru tam bija paredzējis pulksteņmeistars.

Priekšā bija nākamie simts gaidīšanas gadi. Bet Zobratiņš skaidri zināja – viņš ir savā vietā un arī viņam ir ikdienišķais darbs, neierūsēt, būt tīram un nepazust. Un noteiktajā laikā viņš atkal izpildīs to uzdevumu, kam bija radīts.
Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai Jums visiem brīnišķīgs Jaunais gads: lai izdodas būt tajā vietā, kura ir jūsējā, lai izdaodas atrast lietu, kuru darot variet justies laimīgi, piepildīti un noderīgi cilvēkiem! Lai beidzot sirds pasaka priekšā, to, ko tad jūs vēlaties no savas dzīves, jo piepildīsies tas, ko vēlas sirds – ne tas, ko diktē prāts. Un visiem novēlu harmoniju dvēselē un, protams, veselību.

Ginta