Kad tavai dzīvei ir jēga

Reiz es sarunājos ar pueblo cilts indiāņu ceremoniju meistaru un viņš man pavēstīja ko ļoti interesantu.

Viņš teica: “Jā, mēs esam maza cilts un amerikāņi vēlas iejaukties mūsu reliģiozajā dzīvē. Taču viņiem to nevajadzētu darīt, jo mēs esam Tēva-Saules bērni. Tā, kurš staigā Tur (un norādīja uz Sauli).

Mums katru dienu jāpalīdz tai uzaust virs horizonta un kustēties debess jumā. Un mēs to nedarām sevis dēļ: mēs to darām Amerikai un visai pasaulei. Un, ja šie amerikāņi ar savu missionāru darbību turpinās iejaukties mūsu reliģiozajā dzīvē, tiem nāksies kaut ko ieraudzīt. Pēc desmit gadiem Tēvs-Saule vairs neuzausīs, jo mēs nespēsim tam palīdzēt”. 

Tu, protams, vari teikt, ka tas ir tikai slimas iztēles auglis. It nemaz! Šiem cilvēkiem nav problēmu. Viņiem ir ikdienas dzīve, viņu simboliskā dzīve. Viņi mostas pirms saullēkta ar savas lielās misijas un atbildības sajūtu: viņi ir Saules-Tēva bērni, un viņu ikdienas pienākums ir palīdzēt Tēvam uzaust virs horizonta – ne tikai savam labumam, bet visai pasaulei.

Tev būtu vērts viņus redzēt: tiem piemīt dabiska pilnvērtīga pašcieņa.

Un, kad viņš man teica: “Paskaties uz tiem amerikāņiem. Viņi vienmēr kaut ko meklē. Viņi visu laiku atrodas nemiera stāvoklī. Ko viņi meklē? Nav nekā tāda, ko vajadzētu meklēt!” – es viņu pilnībā sapratu.

Un tā ir tīra patiesība. Paskaties uz viņiem, šiem mūžīgi meklējošiem tūristiem, vienmēr neauglīgā cerībā kaut ko atrast.

Savos ilgajos ceļojumos es esmu saticis ļoti daudzus cilvēkus, kuri visu zemeslodi apbraukājuši pat trīs reizes – nepārtraukti. Vienkārši ceļo un ceļo; ar acīm meklē, cenšas kaut ko saskatīt.

Centrālajā Āfrikā es satiku kādu sievieti, kura viena pati automašīnā bija atbraukusi no Keiptaunas un vēlējās nokļūt Kairā.

“Kam jums tas?” – es jautāju. – Kamdēļ jūs cenšaties to izdarīt?”
Un, ieskatījies viņas acīs es biju šokā – meklējoša un pie sienas piespiesta dzīvnieka acis – meklējumi, mūžīgi meklējumu cerībā uz kaut ko.

Es jautāju: “Ko jūs pasaulē meklējat? Ko jūs gribat? Ko jūs medījat?

“Viņa bija gandrīz vai apsēsta, viņu bija apsēduši dēmoni, kuri it visur tai sekoja. Taču, kāpēc tas notika?
Tāpēc, ka viņa dzīvoja dzīvi, kurai nebija jēgas. Viņas dzīve bija ārkārtīgi banāla, groteski vulgāra, nabadzīga un bezjēdzīga, dzīve, kurā nebija pat pie kā pieķerties. Ja viņu šodien nogalinātu, tad pilnīgi nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu pazudis – jo viņa bija nekas!

Ja viņa varētu pateikt: “Es esmu Mēness Meita. Man katru nakti jāpalīdz Mēnesim, manai Mātei, uzaust virs horizonta” – lūk, tas būtu kaut kas! Tad viņa dzīvotu, tad viņas dzīvei būtu jega, jēga visā tās garumā un visas cilvēces labā.

Kad cilvēki jūt, ka dzīvo simbolisku dzīvi, ka ir aktieri dievišķā drāmā, tas pasaulei nes mieru. Tas dod vienīgo jēgu cilvēka dzīvei; viss pārējais ir banāli un to var atmest. Karjera, pēcnācēji – tas viss ir maya (ilūzija) salīdzinājumā ar to, kad tavai dzīvei ir jēga.

Karls Gustavs Jungs
Avots: Счастливый психолог
Bildītē: Taosas pueblas indiānis Aļņa Pēda autors amerikāņu gleznotājs Irvings Kouss (E. Irving Couse), 1909.g.
Tulkoja: GInta Filia Solis