Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements