Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Hipertonijas psihosomātika

hipertonija

Šodien pēc statistikas gandrīz piektā daļa planētas iedzīvotāju sirgst ar hipertoniju. Vienkāršiem vārdiem runājot, hipertonija ir paaugstināts spiediens asinsvados, ko izsauc paaugstināts asinsvadu sieniņu tonuss. Ja sieniņu tonuss paaugstinās, asinsvadi sašaurinās, un rezultātā paaugstinās asinsvadu slodzes spiediens.
Cilvēka organismā viss ir savstarpēji sasitīts.
Veģetatīvā nervu sistēma no vienas puses ir saistīta ar emocijām, no otras – pārvalda mūsu asinsvadu tonusu. Tādā veidā mūsu emocionālais stāvoklis, neatkarīgi no mūsu vēlmēm, vada mūsu iekšējo orgānu darbību.

Kad uz cilvēku kāds izdara spiedienu, vai tie būtu psiholoģiskie vai fiziskie faktori, organisms sāk pretoties: muskuļi saspringst, sirds sāk sisties ātrāk, pastiprinot asins plūsmu, lai nodrošinātu pieaugošo muskuļu  un iekšējo orgānu vajadzību pēc skābekļa un citām vielām.

Tādā veidā organisms cenšas ārējo spiedienu līdzsvarot ar iekšējo. Ja saspringtā situācija pēc kāda laika izbeidzas, un šādas saspringtas situācijas nav regulāras,  ar laiku asinsvadi atgriežas savā normālajā stāvoklī un spiediens normalizējas. Taču, ja negatīvo emociju uzliesmojumi notiek regulāri, tad jau pēc kāda laika asinsvadi pārstāj atgriezties savā normālajā stāvoklī un arteriālais spiediens cilvēkam paliks stabili paaugstināts.

Te nu arī secinājums: starp negatīvajām emocijām un paaugstinātu arteriālo spiedienu ir tieša saikne.

Šodien psihologi uzskata, ka vienas vai otras slimības cēlonis ir paša cilvēka pasaules redzējums un pasaules uztvere.
Asinspiediens ir rādītājs tam, kā cilvēks uztver dažādus notikumu,s un kā viņš pārvar šķēršļus savā dzīves ceļā. Daudzu hipertoniķu raksturā ir vairākas kopīgas iezīmes. Ar to sirgst cilvēki, kuri ilgstošā periodā pārdzīvo iekšēju saspringumu, kas ir neuzticēšanās dzīvei sekas, visdažādāko baiļu sekas, nevēlēšanās pieņemt vienu vai citu situāciju sekas. Tāpec, lai tiktu galā ar paaugstinātu asinsspiedienu, nepietiks ar to vien, ka dzersiet tabletes.

Situāciju reāli var mainīt tikai tajā gadījumā, ja cilvēks kļūs daudz elastīgāks, sāks mainīties, sāks strādāt ar savām pārliecībām.

Vienmēr ir grūti atzīties tajā, ka tev nav taisnība, ir grūti atteikties no ierastajiem uzskatiem un ieradumiem, ir grūti mainīt savu attieksmi pret sevi, savām attiecībām un dzīvi kopumā. Tāds darbs prasa savas apziņas un pasaules redzējuma palašināšanu, prasa atzīt savas negatīvās īpašības un trūkumus, negatīvās emocijas, tādas kā agresija, aizvainojums, aizkaitināmība u.c.
Pret tādu atzīšanu dažkārt protestē visa cilvēka būtība, jo ļoti plaši izplatīts ir viedoklis par to, ka negatīvās emocijas – tas ir slikti, ka cilvēks, kurš izjūt dusmas, naidu, aizvainojumu – ir slikts cilvēks.

Tāpēc daudzi cilvēki, tā vietā, lai mācītos šīs gluži dabiskās emocijas pareizi atbrīvot, apslāpē tās, noglabā kaut kur tālu, tālu, tā veidojot enerģētiskos blokus un nosprostojumus.

Un, ja tas notiek sistemātiski, daudzu gadu garumā, tad agri vai vēlu notiek “sprādziens”, skandāls, tiek sabojātas attiecības, un ar laiku sākas veselības problēmas.

Lūk, kāpēc ir svarīgi nevis nospiest negatīvās emocijas, bet atbrīvot tās, tā atbrīvojoties no smagās nastas, kuru šīs emocijas rada.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu slimību psihosomātika: ko jūs nevēlaties redzēt?

nav sieviskibas

Iekaisumu slimības 

No psihosomātikas viedokļa, iekaisumu procesi ir neatrisināto pretrunu sekas cilvēkā.

Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks savas apziņas līmenī nekādīgi nevar nonākt pie kāda viennozīmīga lēmuma un pastāvīgi mokās šaubās kādos sev svarīgos jautājumos, tas viss tiek pārnests ķermeniskā līmenī. Un izpaužas iekaisumu veidā, kad organisms, kas novārdzis, pastavīgi šauboties un dzīvojot neskaidrībā, nevar pretoties slimības ierosinātājiem.

Var atzīmēt pat tādu analoģiju:

Akūts iekaisuma process rodas tad, kad pēkšņi parādījušās pretrunas, savukārt hroniskās slimības saistītas ar ieilgušiem konfliktiem, kurus cilvēks gadiem ilgi atsakās risināt.

Protams, ķermeniskā līmenī cieš tas orgāns, kurš psiholoģiskajā jums asociējas ar problēmu.

Un, ja mēs izskatām sieviešu dzimumorgānu iekaisumu slimības, šeit parasti vainīgi ir konflikti, kas saistīti ar savas sievišķības, pievilcības, mātišķuma nepieņemšanu.

Paskatīsimies uz šīm problēmām caur konkrētu slimību prizmu.

Adneksīts, salpingooforīts – vienpusējs vai biežāk abpusējs dzemdes piedēkļu (olvadu un olnīcu) iekaisums.

Šī slimība nereti rodas tām sievietēm, kuras bērnībā ir spēlējušās nevis ar lelēm, bet mašīnām, un vairāk rotaļājušās nevis ar meitenēm, bet zēniem. Kā likums, šādas meitenes aug ģimenēs bez mammām, vai arī viņām ir vecāks brālis, kuram viņas cenšas līdzināties. Pat kļūstot pieaugušas, viņas turpina uzvesties puiciski, izaicinoši, valkā bikses, iet uz trenažieru zālēm, izvēlas vīriešu profesijas.

Kas jādara šādos gadijumos:

• Jānovērš negatīvie uzstādījumi attiecībā uz sevi kā sievieti, jāsajūt sevi kā sievieti dvēselē.

• Pirms miega ir vērtīgi padomāt par to, kāda sieviete jūs vēlētos būt.

• Kad izvēlaties apģērbu, vairāk domājiet nevis par to, cik tas būs ērts, bet par to, kā tas pasvītros jūsu figūras skaistumu un izskatīsies sievišķīgi.

Kandidoze (piena sēne) – slimība, ko ierosina raugveida sēnes un, kas saistīta ar ādas, gļotādas, iekšējo orgānu un sistēmu bojājumiem. Slimības ierosinātājs ir Candida ģints raugveida sēnes, kas vienmēr atrodas vesela cilvēka organismā (uz ādas, gļotādas).

Šīs slimības pamatā ir nepatika un neuzticēšanās vīriešiem. Ļoti bieži sievietes ar hronisku kandidozi uzskata, ka godīgu vīriešu nav, ka viss jākontrolē pašām, ka nav ko gaidīt atbalstu. Viņas attiecībās ar pretējo dzimumu uzvedas agresīvi, izrādot savu niknumu un nemitīgi uzstādot pretenzijas. Vai arī slēptā veidā izjūt aizvainojumu, aizkaitinājumu un pretīgumu. Ļoti bieži viņas pašas neļauj sev būvēt uzticēšanās pilnas attiecības, baidoties blakus vīrietim sajusties vājas.

Ko darīt?

• Atcerieties visus pazīstamos vīriešus. Un sāciet viņos meklēt nevis negatīvās rakstura iezīmes, bet pozitīvās. uzstādiet sev mērķi, pat pašā nepatīkamākajā vīrietī atrast kādu labu īpašību. Pavērojiet savu draudzeņu attiecības ar viņu vīriem. Vai gan šie cilvēki būtu kopā, ja nesaņemtu no attīecībām nevienu pozitīvu emociju, atbalstu un cieņu?

• Izanalizējiet, vai gadījumā pārāk bieži jūs necenšaties kontrolēt citus cilvēkus, vai gadījumā jūs sev neuzkraujat citu cilvēku pienākumus?  Kāpēc jūs to dariet? Vai patiešām tas ir nepieciešams? Mācieties uzticēties tuvajiem cilvēkiem!

Vaginīts un baltie ziedi – maksts gļotādas iekaisums un pastavīgi izdalījumi no maksts.

Šai slimībai pakļautas ir tās sievietes, kuras pastāvīgi vajā vainas apziņa. Viņas salīdzina sevi ar ideālām kinoaktrisēm, slavenībām un pat draudzenēm. Un, pārspīlējot savus trūkumus, izjūt vainu par savu nepilnību.

Vulvīts – sievietes ārējo dzimumorgānu iekaisums.

Šāda slimība rodas tad, kad sieviete sevi uzskata ne tikai par nepietiekami skaistu un sievišķīgu, bet baidās par to, ka arī citi cilvēki viņu nenovērtēs.

Psihosomātikā jau sen ir pierādīta sekojoša likumsakarība: vīriešiem ar viegli ievainojamu pašcieņu ļoti bieži atklāj divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, bet sievietēm – ārējo dzimumorgānu iekaisumu.

Ko darīt?

• Pieejiet pie spogula un paskatieties savā atspulgā tā, it kā tā nebūtu jūs, bet gan cita sieviete. Kas jums patīk viņas ārienē? Ko vajadzētu izmainīt, lai viņa izskatītos vēl labāk? Ja tas ir viegli izdarāms, izdariet (piemēram – jauna frizūra, vai gluži otrādi – ataudzēt matus). pacentieties samierināties ar saviem “trūkumiem”, un biežāk atcerieties par to, kas jums sevī patīk.

• No rīta pamostoties, pirmais, ko sev sakāt: “Mani ļoti iepriecina mans skaistums. es patīku cilvēkiem. Mani mīl tadu, kāda es esmu!”

Dzemdes slimību psihosomātika.

Dzemdes slimības saistītas ar bailēm no grūtniecības un vairīšanās no mātes lomas.
Vai tā ir? Un kā izārstēt visas šīs slimības?

Daļēji šis viedoklis ir taisnīgs, bet iespējami ir arī citi slimības attīstības varianti.

Jau pats nosaukums “dzemde” ļoti daudz ko mums stāsta. Latīniski (matrix) nozīmē “avots, sākums”

Lūk arī sanāk, ka dzemdes veselība ir atkarīga no tā, kā sieviete pieņem savu iespēju kļūt par māti, jauna cilvēka dzīvības sākumu, kā arī sava mīļotā cilvēka iedvesmas avotu un mājīguma radītāju.

Ja viņa pastavīgi jūtas apbēdināta un vīlusies, neapmierināta ar savu vīrieti un sevi pašu, nevēlēšanās kļūt par māti, audzināt bērnus, tas var novest pie dzemdes veselības problēmām.

Pārmaiņas izpaužas kā viena vai cita slimība. Un katrai no tām ir sava slēptā jēga:

Dažādi veidojumi – kaut kas, kas aug dzemdē. Ja normālā veidā šis jaunais ir bērns, tad slimības gadījumā, tās ir kādas neizpaustas domas un pārdzīvojumi. Tos sieviete burtiski “iznēsā” un nekādīgi nespēj “piedzemdēt” – tas nozīmē – izpaust reālajā dzīvē.

Mioma un fibroma – kā likums, ir sava radošā sākuma neizpaušanas sekas.

Daudzām sievietēm, sākot no noteikta vecuma, galvenais radošais process ir ģimenes radīšana, bērnu piedzemdēšana un audzināšana. Ja jūs šaubāties par to, ka varēsiet to izdarīt, vai arī neesat apmierināta ar to, kas jau ir, jums jāpastrādā ar sevi.

  • Pirmkārt, nekad nešaubieties par savām spējām radīt savu personīgo dzīvi.
  • Otrkārt, esiet drosmīgas kaut ko mainīt esošajā situācijā. Vai arī mācaties meklēt pozitīvo it visā, kas jums jau ir.

Tāpat arī neaizmirstiet par citiem radošās izpausmes veidiem.

Ja vēlaties zīmēt, rakstīt dzeju, audzēt ziedus, atrodiet laiku šīm nodarbēm, un realizējiet savus sapņus.
Lai jūs saprastu, cik tas ir svarīgi, es ilustrēšu šo domu ar piemēru vienam no pētījumiem sievietēm ar miomu.

70% no šīm sievietēm varēja iztikt bez operatīvas iejaukšanās, pateicoties tam, ka atļāva sev nodarboties ar to, ko sen jau gribēja izdarīt. Viņas izvelējās dažādas nodarbes, taču tās visas bija saistītas ar kādu radošu procesu.

Dzemdes vai dzemdes kakla cista – tā ir aizdomu, trauksmju un baiļu, kas saistītas ar pretējo dzimumu, “iznēsāšana”.

Vai ļoti bieži jums prātā iešaujas doma par to, ka jūs nemīl, vēlas nodot, ka jūs krāpj vai par jums ņirgājas? Ja atbilde ir “jā”, padomājiet, kāpēc jums ir tādas aizdomas? Vai tās vispār ir pamatotas?

Pacentieties vairāk uzticēties sev tuvajiem cilvēkiem un nešaubīties par viņiem. Taču sākumā iemācieties iemīlēt sevi, un justies mīlestības un cieņas vērtai.

Dzemdes kakla erozija (latīniski erodere – “saēst”)
Simbolizē aizskartu patmīlību, kas saēd sievieti no iekšienes. Godīgi sev atzīstieties: vai variet sevi nosaukt par īstu sievieti, atbildīgu, mīlētu un iekārojamu?

Ja nevarat, visticamākais, tas saistīts ar pazemojumiem un apvainojumiem no vīriešu puses. Tādā gadījumā savas veselības dēļ piedodiet visus iepriekšējos nodarījumus, aizvainojumus, aizmirstiet vilšanos. Atcerieties, ka visi cilvēki (gan jūs, gan citi cilvēki, kas kādreiz kadam ir nodarījuši sāpes) nav ideāli, un tikai piedošana ļaus jums to pieņemt.

Tāpat arī pārstājiet sevi šaustīt par to, ka neesat ideāla. Cieniet savas sievišķīgās īpašības, mīliet sevi un neļaujiet nejaušām frāzēm aizskart jūsu patmīlību.

Dzemdes asiņošana  tāpat kā citi traucejumi saistīti ar asinīm un sirdi – tā ir zīme tam, ka jūsu dzīvē ir maz prieka.

Asiņošana ir metafora tam, ka aiziet prieks.

Pieņemiet sev par likumu pirms pamošanās un aizmigšanas smaidīt un pateikties pasaulei par tiem patīkamajiem mirkļiem, kas jums tiek dāvāti.

Katram cilvēkam dzīvē mēdz notikt nepatīkamas situācijas un sāpīgi momenti, un jūs nevarat būt izņēmums, taču jūs pilnībā varat pievērst vairāk uzmanības otrai dzīves pusei – priecīgajiem un laimīgajiem brīžiem un notikumiem.

Dzemdes asiņošanas gadījumā jums, pirmkārt, jāiemācās izjust PRIEKU par savu sievišķo dabu. Katru reizi, kad jūs skatāties spogulī, domās pasakiet sev kādu komplimentu. Ja kāds jums saka patīkamus vārdus, neatgaiņājaties un nenoliedziet sacīto, tā vietā pateicieties šim cilvēkam un atcerieties savas poziīvās emocijas.

Ilustrācija: Kate MacDowell
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS