Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi gatavs ienirt

Tevī ir miljoniem dārgumu. Dažādos dziļumos. Kādus no tiem aizsniegt ir viegli. Bet pēc citiem tev nākas nirt ar akvalangu. Bet kādi citi ir pašā dibenā. Lai tos aizsniegtu, ir vajadzīgi treniņi. Ir vajadzīga izlēmība.

Kāds aizsniedzas pats. Kā, aizsniedzas. Apstākļi tā piegriež skrūves, ka vienīgais, kas atliek, ir nolaisties pašā dibenā. Un atgriezties atjaunotam. Praksē to izdzīvojam kā gaļmašīnu. Kurš to ir izdzīvojis, tas zin.

Bet kāds aizsniedzas ar pavadoņa palīdzību. Ar tā cilvēka, kurš jau ir profesionāls nirējs. Kurš pazīst dziļumu un drošības tehnikas noteikumus. Kurš ir mācīts un spējīgs izturēt. Kurš spējīgs pavadīt maigi un droši. Tāpēc, ka pats neskaitāmas reizes ir niris. Niris līdz pašam dibenam. Daudzas reizes. Un uzniris atjaunojies. Dziļumā viņš jūtas kā savējais. Viņu ir iemācījuši. Un viņš turpinājis pētīt katru jauno dziļuma līmeni. Tāpēc, ka nevar savādāk. Tagad tas ir viņa darbs. Un viņam tas patiesi interesē. Un viņam tas ir milzīgs gods, būt par pavadoni katram drosminiekam, kurš uzdrošināsies ienirt pēc saviem iekšējiem dārgumiem. Jebkurā dziļumā.

Katrs, kurš sper kaut mazu solīti pretī sev – neapšaubāmi ir drosminieks.

Katrs, kurš izvēlas sevi – ir varonis. Tikai tā notiek lielā dziedināšana. Kur katrs izvēlas sevi, atver savu sirdi un apzin savu iekšējo spēku un dārgumus.

Katra okeāna ūdens lāse ietekmē to, kas notiek ar visu okeānu. Tikai risinājums vienmēr ir sevī. Kādā no saviem iekšējiem dziļumiem.

Iznirstot ar saviem dārgumiem savā ierastajā dzīvē, tā vairs nevar palikt iepriekšējā. Atrastie dārgumi ietekmē un pārveido ierasto realitāti.
Mainās iekšējais – pārkārtojas ārējais.

Anna Gusak
Foto: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tu esi vērtība

psihologs

Kāds pazīstams psihologs savā seminārā, pacēla rokā 100 dolāru banknoti. Zālē sēdēja 200 cilvēku. Psihologs jautāja, kurš vēlas saņemt šo banknoti. Visi, kā pēc komandas, pacēla rokas.
“Pirms kāds no jums saņems šo banknoti, es kaut ko ar to izdarīšu” – turpināja psihologs.

Viņš to saburzīja un pēc tam jautāja, vai vēljoprojām kāds vēlas to saņemt.

Un atkal visi pacēla rokas.

“Tagad es darīšu sekojošo” – un viņš nometa banknoti zemē, uzkāpa tai ar kāju un kādu mirkli mīdījās pa to. Pēc tam pacēla – banknote bija netīra un saburzīta.

“Un kuram no jums arī tagad tā ir vajadzīga?”

Un atkal visi pacēla rokas.

“Dārgie draugi”, – teica psihologs – “tikko jūs saņēmāt lielisku un vērtīgu dzīves mācībstundu. Neskatoties uz to, ko es darīju ar šo banknoti, un kāda tā šobrīd izskatās, jūs visi vēlaties to iegūt, jo tā nav zaudējusi savu vertību. Tā vēljoprojām ir 100 dolāru banknote.

Arī mūsu dzīvē gadās brīži, kad esam pakrituši un guļam zemē. Tādās situācijās mēs jūtamies pazemoti, neveiksmīgi un nelaimīgi. Taču, neatkarīgi no tā, kas notika vai notiek, mēs nekad nezaudējam savu vērtību. Netīrs vai tīrs, samīdīts vai izgludināts, tu vienmēr būsi vērtība tiem cilvēkiem, kuri tevi mīl”.

Avots: adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā paši psihologi tiek galā ar stresu?

11018146_930131537026904_6127910451765271667_n

1. “Stimulējiet savu parasimpātisko nervu sistēmu, jo tieši tā atslābina jūsu prātu un ķermeni. Ir dažādi veidi, kā to izdarīt, piemēram diafragmālā elpošana. Mana iemīļotākā metode ir “paskraidīt” ar vienu vai diviem pirkstiem pa lūpām. Parasimpātisko nervu gali ir izvietojušies uz lūpām un, pieskaroties tām, tā ļoti ātri atslābinās. Brīnumaini, cik ļoti vienkārša ir šāda metode un cik ātri iestājas miers ķermenī un prātā.”

Toni Bernhard, J.D.

2. “Es dodos pastaigāties. Jebkuros laika apstākļos. Tas ir brīnumaini, ko dara svaigs gaiss un dabīgais apgaismojums. Saule, mākoņi, sniegs – viss ir skaisti. Es piepildu savu prātu ar to, kas man apkārt, pievēršu uzmanību kokiem uz debesu fona, putniem koku zaros, mākoņu spēlēm debesīs. Tas viss palīdz noņemt stresu.”

Sophia Dembling, Psychology Today Blogger

3. “Pirmkārt dziļi ieelpojiet – reizi vai divas. Un atcerieties to, ka pat tad, ja nevarat valdīt pār situāciju, kas ir šī stresa iemesls, jūs varat valdīt pār savu reakciju uz šo situāciju. Sena ebreju paruna vēsta: “Tu nevari pārvaldīt vēju, taču vari iegriezt buras pa vējam.”

Mindy Greenstein, Ph.D.

4. “Manā gadījumā vislabāk stresu noņem sarunas ar draugiem, bet tikai ar tiem, kuri ar sirdi sajūt manas problēmas un grib palīdzēt. Tie ir lieliski klausītāji, lielisks atbalsts un gandrīz vienmēr, kad runājam, atrod kādu interesantu risinājumu, kas palīdzēs šo problēmu atrisināt. Un, protams, viņi ir tie, kas pastums mani tajā virzienā, kurā man stresa būs pēc iespējas mazāk.”

Susan Newman, Ph.D.

5. “Nesteidzieties tajos dzīves periodos, kad jums nākas risināt kādas problēmas. Brīdī, kad jums prātā iešaujas doma, ka vajadzētu pasteigties – uztveriet šo domu kā signālu tam, ka laiks samazināt tempu.”

Barbara Markway, Ph.D

6. “Iemācieties mierīgi apsēsties un ieklausīties sevī. Tādā veidā jūs sevi labāk sapratīsiet. Sevis saprašana ir pirmais solis uz sevis vadīšanu, kas nozīmē arī sava stresa pārvaldīšanu.”

Lynne Soraya, Psychology Today Blogger

7. “Pārliecinaties par to, vai jūsu darāmo lietu sarakstā ir atvēlēts laiks “sev pašam”, kurā varēsiet parūpēties par sevi. Tas samazinās stresa līmeni, cels produktivitāti, palīdzēs kļūt laimīgākam.”

Amy Przeworski, Ph.D.

8. “Kad spēki izsmelti, bieži vien cilvēkam ir vēlme sevi dzīt vēl vairāk. Taču vajadzētu laicīgi ievērot šo tendenci un rīkoties gluži otrādāk.”

Nancy Rappaport, M.D

9. “Kad ievērojat to, ka jūsu stresa līmenis ir augsts – momentā sabremzējaties, lai ko arī nedarītu, apmēram par 25%. Domā, sērfo internetā, kārto māju, dari ikdienišķos darbus, vienalga – izmaini savu tempu, it kā tagad jūs rādītu palēninātajā filmā. Un jūs sajutīsiet, kā stress sāk aizplūst no jūsu ķermeņa un prāta.”.

Toni Bernhard, J.D.

10. “Regulāri izpildiet fiziskos vingrinājumus un variējiet tos, lai tā nebūtu garlaicīga nodarbošanās.”.

Stephanie Sarkis, Ph.D.

11. “Mūzika ir burvīgs instruments stresa samazināšanai. Paslēpieties savās austiņās un paklausieties ko tādu, kas jūs aiznesīs prom no vietas, kur esat. Un, ja ir tāda iespēja, iemācieties spēlēt kādu mūzikas instrumentu – tā saņemsiet sev regulārus individuālus psihoterapeitiskos seansus un programmas.”

Art Markman, Ph.D.

12. “Mana mīļākā metode, kā es tieku galā ar stresu ir – sākumā noskaidrot, vai es pats esmu sava stresa avots, vai arī tie ir kādi ārējie apstākļi. Ja tie ir ārējie apstākļi, es vēršos pēc palīdzības vai arī uzstādu savas robežas ar assertīvās uzvedības palīdzību.

P.S. Par assertivitāti dēvē pieklājīgu, pozitīvu, pārliecinātu uzvedību, kuru demonstrē pārliecināts par sevi cilvēks, kurš ciena sevi un citus cilvēkus. Tā ir iespēja vienoties un rast kompromisus.

Ja stresa avots esmu es pats, kurš pats savā prātā rada sev briesmīgas drāmas, es cenšos savu iekšējo dialogu vest maigāk un līdzcietīgāk attiecībā uz sevi pašu. .

Avots:: 4ernov.ru

Tulkoja: Ginta FS