Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Tu esi vērtība

psihologs

Kāds pazīstams psihologs savā seminārā, pacēla rokā 100 dolāru banknoti. Zālē sēdēja 200 cilvēku. Psihologs jautāja, kurš vēlas saņemt šo banknoti. Visi, kā pēc komandas, pacēla rokas.
“Pirms kāds no jums saņems šo banknoti, es kaut ko ar to izdarīšu” – turpināja psihologs.

Viņš to saburzīja un pēc tam jautāja, vai vēljoprojām kāds vēlas to saņemt.

Un atkal visi pacēla rokas.

“Tagad es darīšu sekojošo” – un viņš nometa banknoti zemē, uzkāpa tai ar kāju un kādu mirkli mīdījās pa to. Pēc tam pacēla – banknote bija netīra un saburzīta.

“Un kuram no jums arī tagad tā ir vajadzīga?”

Un atkal visi pacēla rokas.

“Dārgie draugi”, – teica psihologs – “tikko jūs saņēmāt lielisku un vērtīgu dzīves mācībstundu. Neskatoties uz to, ko es darīju ar šo banknoti, un kāda tā šobrīd izskatās, jūs visi vēlaties to iegūt, jo tā nav zaudējusi savu vertību. Tā vēljoprojām ir 100 dolāru banknote.

Arī mūsu dzīvē gadās brīži, kad esam pakrituši un guļam zemē. Tādās situācijās mēs jūtamies pazemoti, neveiksmīgi un nelaimīgi. Taču, neatkarīgi no tā, kas notika vai notiek, mēs nekad nezaudējam savu vērtību. Netīrs vai tīrs, samīdīts vai izgludināts, tu vienmēr būsi vērtība tiem cilvēkiem, kuri tevi mīl”.

Avots: adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā paši psihologi tiek galā ar stresu?

11018146_930131537026904_6127910451765271667_n

1. “Stimulējiet savu parasimpātisko nervu sistēmu, jo tieši tā atslābina jūsu prātu un ķermeni. Ir dažādi veidi, kā to izdarīt, piemēram diafragmālā elpošana. Mana iemīļotākā metode ir “paskraidīt” ar vienu vai diviem pirkstiem pa lūpām. Parasimpātisko nervu gali ir izvietojušies uz lūpām un, pieskaroties tām, tā ļoti ātri atslābinās. Brīnumaini, cik ļoti vienkārša ir šāda metode un cik ātri iestājas miers ķermenī un prātā.”

Toni Bernhard, J.D.

2. “Es dodos pastaigāties. Jebkuros laika apstākļos. Tas ir brīnumaini, ko dara svaigs gaiss un dabīgais apgaismojums. Saule, mākoņi, sniegs – viss ir skaisti. Es piepildu savu prātu ar to, kas man apkārt, pievēršu uzmanību kokiem uz debesu fona, putniem koku zaros, mākoņu spēlēm debesīs. Tas viss palīdz noņemt stresu.”

Sophia Dembling, Psychology Today Blogger

3. “Pirmkārt dziļi ieelpojiet – reizi vai divas. Un atcerieties to, ka pat tad, ja nevarat valdīt pār situāciju, kas ir šī stresa iemesls, jūs varat valdīt pār savu reakciju uz šo situāciju. Sena ebreju paruna vēsta: “Tu nevari pārvaldīt vēju, taču vari iegriezt buras pa vējam.”

Mindy Greenstein, Ph.D.

4. “Manā gadījumā vislabāk stresu noņem sarunas ar draugiem, bet tikai ar tiem, kuri ar sirdi sajūt manas problēmas un grib palīdzēt. Tie ir lieliski klausītāji, lielisks atbalsts un gandrīz vienmēr, kad runājam, atrod kādu interesantu risinājumu, kas palīdzēs šo problēmu atrisināt. Un, protams, viņi ir tie, kas pastums mani tajā virzienā, kurā man stresa būs pēc iespējas mazāk.”

Susan Newman, Ph.D.

5. “Nesteidzieties tajos dzīves periodos, kad jums nākas risināt kādas problēmas. Brīdī, kad jums prātā iešaujas doma, ka vajadzētu pasteigties – uztveriet šo domu kā signālu tam, ka laiks samazināt tempu.”

Barbara Markway, Ph.D

6. “Iemācieties mierīgi apsēsties un ieklausīties sevī. Tādā veidā jūs sevi labāk sapratīsiet. Sevis saprašana ir pirmais solis uz sevis vadīšanu, kas nozīmē arī sava stresa pārvaldīšanu.”

Lynne Soraya, Psychology Today Blogger

7. “Pārliecinaties par to, vai jūsu darāmo lietu sarakstā ir atvēlēts laiks “sev pašam”, kurā varēsiet parūpēties par sevi. Tas samazinās stresa līmeni, cels produktivitāti, palīdzēs kļūt laimīgākam.”

Amy Przeworski, Ph.D.

8. “Kad spēki izsmelti, bieži vien cilvēkam ir vēlme sevi dzīt vēl vairāk. Taču vajadzētu laicīgi ievērot šo tendenci un rīkoties gluži otrādāk.”

Nancy Rappaport, M.D

9. “Kad ievērojat to, ka jūsu stresa līmenis ir augsts – momentā sabremzējaties, lai ko arī nedarītu, apmēram par 25%. Domā, sērfo internetā, kārto māju, dari ikdienišķos darbus, vienalga – izmaini savu tempu, it kā tagad jūs rādītu palēninātajā filmā. Un jūs sajutīsiet, kā stress sāk aizplūst no jūsu ķermeņa un prāta.”.

Toni Bernhard, J.D.

10. “Regulāri izpildiet fiziskos vingrinājumus un variējiet tos, lai tā nebūtu garlaicīga nodarbošanās.”.

Stephanie Sarkis, Ph.D.

11. “Mūzika ir burvīgs instruments stresa samazināšanai. Paslēpieties savās austiņās un paklausieties ko tādu, kas jūs aiznesīs prom no vietas, kur esat. Un, ja ir tāda iespēja, iemācieties spēlēt kādu mūzikas instrumentu – tā saņemsiet sev regulārus individuālus psihoterapeitiskos seansus un programmas.”

Art Markman, Ph.D.

12. “Mana mīļākā metode, kā es tieku galā ar stresu ir – sākumā noskaidrot, vai es pats esmu sava stresa avots, vai arī tie ir kādi ārējie apstākļi. Ja tie ir ārējie apstākļi, es vēršos pēc palīdzības vai arī uzstādu savas robežas ar assertīvās uzvedības palīdzību.

P.S. Par assertivitāti dēvē pieklājīgu, pozitīvu, pārliecinātu uzvedību, kuru demonstrē pārliecināts par sevi cilvēks, kurš ciena sevi un citus cilvēkus. Tā ir iespēja vienoties un rast kompromisus.

Ja stresa avots esmu es pats, kurš pats savā prātā rada sev briesmīgas drāmas, es cenšos savu iekšējo dialogu vest maigāk un līdzcietīgāk attiecībā uz sevi pašu. .

Avots:: 4ernov.ru

Tulkoja: Ginta FS

Slimība ar nosaukumu “esmu aizņemts”

12715306_629497587187993_5561548207471342688_n

Nesen uz ielas satiku savu paziņu. Apstājos un pajautāju: “Kā Tev klājas? Kā ģimenei?” Viņa paskatījās uz mani un nopurpināja: “Es esmu tik ļoti aizņemta. Tik daudz kā visa sakrājies, tu pat iedomāties nevari!”. Gandrīz uzreiz pēc tam es saskrējos ar savu senu draugu. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: “Es esmu tik ļoti aizņemts, un man ir tik maz laika, bet tik daudz kas jāpaspēj!” Drebelīga balss, noguris, nervozs.

Tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad desmit gadus atpakaļ mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ziemeļkarolīnu, bijām sajūsmā – skaista, liela pilsēta, ļoti labas skolas. Izvēlējāmies dzīvesvietu labā rajonā, kur dzīvoja ļoti daudz ģimenes ar bērniem. es priecājos, ka viss ir lieliski. Kādu laiku pēc pārcelšanās mēs piedāvājām saviem draudzīgajiem, jaunajiem kaimiņiem ideju par to, ka mūsu meitas varētu kopā rotaļāties. Kaimiņiene pastiepās pēc telefona un paņēma plānotāju, šķirstīja to…šķirstīja, šķirstīja, ilgi šķirstīja. Beidzot teica: “Lūk, ir viņai brīvas 45 minūtes pēc divām nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavierstundas un vokālās nodarbības. Viņa vienkārši ir, nu…. ļoti aizņemta.”

Šis briesmīgais ieradums “būt aizņemtam” attīstās jau ļoti agrā bērnībā.

Vai mēs vispār kadreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to sev nodarām? Kāpēc to nodarām saviem bērniem? Kad tieši mēs aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mašīnas?

Bērniem taču ir tik normāli lēkāt pa peļķēm, priecāties, bēdāties, spēlēties, izdzīvot savu bērnību – kļūdīties un pat garlaikoties. Mēs taču visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc jau no agras bērnības mēs pārkraujam viņus ar dažādiem pienākumiem, lai arī viņu dzīvē valdītu mūžīgais stress un nebūtu ne minūtes brīva laika – kā mums?

Kas noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar saviem mīļajiem cilvēkiem, nesteidzoties runāt par visu ko, arī par to, kā mēs jūtamies, ko domājam? Kur sarunas pilnas daiļrunīga klusuma, kuru negribas pat pārtraukt?

Kā esam radījuši pasauli, kurā mums ir nepadarāmu darbu kalni un pavisam nav laika atvilkt elpu un padomāt, un vienkārši BŪT?

Mēs taču esam lasījuši Sokrātu: “Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav jēgas dzīvot.” Kā gan mums to izprast, būt un kļūt par cilvēkiem, ja mēs esam tik ļoti aizņemti?

Šī slimība ar nosaukumu “Es esmu aizņemts” (un tā jau ir diagnoze) ir ārkārtīgi kaitīga mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē mums būt kopā ar savu ģimeni, kad mēs visi esam vienā istabā, pie viena galda. Tā neļauj radīt mums to dvēseļu radniecības sajūtu, kura mums tik ļoti ir vajadzīga.

Jau no pagājušā gadsimta vidus ir paradījušās tik daudz dažādas tehnoloģijas. Mēs domājām (tā mums solīja), ka līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļūs daudz vienkāršāka un brīvāka. Bet, ja paskatāmies, kā ir, tad skaidrs, ka nav mums nekādas brīvības, mēs nevaram tā vienkārši atpūsties, kā varējām tikai nedaudzus desmitus gadus atpakaļ.

Tā saucamajai sabiedrības “elitei” šī robeža starp darbu un māju vispār ir izdzisusi. Paskatieties uz cilvēkiem sabiedriskajā transportā – viņi dzīvo savos viedtālruņos un planšetēs. Visu savu laiku.

Šie viedtālruņi un planšetes nozīmē tikai vienu – ka nav nekādas atsķirības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam on-line.

Mans personīgais ikdienas karš ir elektronisko vēstuļu lavīna. Velns parāvis, es jau laiku atpakaļ esmu pieteicis svēto karu elektroniskajam pastam, bet vēstules kā nāk, tā nāk un, izskatās, ka tām nekad nebūs gala. Es visu esmu izmēģinājis – esmu atbildējis uz vēstulēm tikai vakarā, nelasījis tās brīvdienās, lūdzis cilvēkiem tikties personīgi, tā vietā, lai uzrakstītu pāris rindas. Bet vēstules tik krājas un krājas, personīgās, darba, reklāmas un spams. Un cilvēki gaida atbildi – tieši tagad, ne rīt. Un es arī, kā izrādās, esmu ļoti aizņemts.

Citiem ir vēl briesmīgāk, jo viņi strādā divos, trīs darbos – par minimālu algu, lai tikai ģimene noturētos virs ūdens. 20% mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, bet mūsu padzīvojušie vecāki spiesti piestrādat par apkopējiem un sargiem, lai saglabātu sev jumtu virs galvas un paēstu. Mēs esam aizņemti.

Vai tā drīkst dzīvot?

Kad es jautāju: “Kā tev klājas?”, par ko es patiesībā jautāju? Es nejautāju par neatliekamo darbu sarakstu un ne par to, cik vēl vēstules tev jāuzraksta. Es jautāju par to, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Pasaki man!

Pasaki, ka tava sirds priecājas vai sāp, vai skumst, Pasaki, ka tava sirds alkst cilvēciska siltuma. Ieskaties pats savā sirdī, un tad izstāsti man! Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi. Saki, ka vēl atceries to, ka esi cilvēks nevis mašīna, kas automātiski izsvītro rindiņas no padarāmo lietu saraksta. Ieskatīsimies viens otram acīs, paspiedīsim roku. Vienkārši parunāsim. Saruna aizdzīs stresu, kaut daļēji, un dāvās sajūtu, ka neesam vieni.

Paņem mani aiz rokas, paskaties acīs un esi ar mani kaut tikai vienu sekundi. Pastāsti par savu sirdi un liec pamosties manējai. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kuram vajadzīgs cilvēcisko attiecību siltums.

Es lasu lekcijas universitātē, kur studenti prot mācīties trieciena tempos, tāpat triecienā, arī atpūsties, un lepojas ar to. Tas ir kā visu mūsu atspulgs: pat tad, kad atpūšamies, mēs attopamies tajā pašā stresa un spriedzes atmosfērā. Mūsu atpūta ir tāds pats grāvējs un sports līdz septītajiem sviedriem.

Tu jautāsi, ko darīt? Es nezinu. Nav man nekāda burvju risinājuma. Viss, ko zinu, ir tas, ka mēs zaudējam spēju dzīvot īstu cilvēcisku dzīvi. Ir jāiemācās pavisam savādāk attiekties pret savu darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ka vēlamies apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Runa taču nav tikai par to, kā “garšīgāk paēst” un “nopirkt krutāku aifonu”? Mēs gribam dzīvot cilvēciski.

Dzejnieks Viljams Jeits rakstīja: “Cilvēkam, kurš uzdrošinājies izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes kā zaldātam cīņas laukā.” Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ja mēs visu laiku esam aizņemti? Kā mums izprast savu dzīvi?

Es ceru, ka tu piedāvāsi kādu jēdzīgu risinājumu, kā dzīvot, kā mainīties un palīdzēt izmainīties pasaulei? Tā gribās, ka bērni varētu skraidīt pa pelķēm, sapņotu vai pat skumtu – mācītos būt par cilvēkiem. Gribētos dzīvot pasaulē, kur mēs spējam apstāties, ieskatīties viens otram acīs, pieskarties un kopā saprast to, kas notiek mūsu sirdīs. Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, ieklausīšos savā piekusušajā dvēselē, lai uzzinātu, kas es esmu.

Vai tavā sirdī notiek tas pats?

Mēs varam kaut tikai pamēģināt radīt pasauli, kurā tad, kad viens no mums saka: “Es esmu ļoti aizņemts”, otrs atbild: “Zinu, draugs. Zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas notiek tavā sirdī!”

Autors: Vladimirs Pirožka, psihologs, stradā ar arhetipiem un psihosomātiku.
Pats par sevi saka: Es ļoti mīlu klausīties cilvēku stāstus caur ķermeni. Ķermenis tas ir cilvēka dvēsles dzīves spogulis. Ķermenis vislabāk prot pastāstīt par to, kas ar mums notiek tagad, notika agrāk. Man ir interesanti padalīties ar to, ko pats mīlu un protu darīt.

Tulkoja: Ginta FS

Par kaunu…

10489972_249832845207185_3693349263598138479_n

Stāsta psiholoģe.

Lūk, situācija no manas bērnības. Mēs ar mammu esam veikalā, man ir garlaicīgi, un es sāku dziedāt. Man nav nekādu īpašo muzikālo dotību, toties sanāk skaļi. Mums uzmanību sāk pievērst citi cilvēki. Es neatceros, kurš un ar kādu sejas izteiksmi uz mums skatās, bet atceros mammas čukstus: “Tūlīt pat apklusti! Kā tev nav kauna, uz mums taču visi skatās!” Tā es iemācījos, ka tad, kad uz mani visi skatās – tas ir kauns. Bet kauns bija ne man, bet mammai, un viņa to nodeva man. Un tagad manī dzīvo kauninātājs, kurš mammas balsī man norāda, kad man kaunēties. No ārpuses jau sen mani neviens vairs nekaunina, bet iekšējā balss nekā nespēj nomierināties.
(P.S. Neatceros, ka mana mamma tā būtu darījusi, bet atceros citus cilvēkus un gadījumus, kad mani kaunināja. Ginta FS)

Par ko vēsta kauns? Par to, ka es viss nekam nederu. Par to, ka es viss esmu viena vienīga kļūda.

Situācija. Vecākam ir kauns par bērnu, ka tas uzvdas nepiedienīgi (starp citu – tas no kāda cita cilvēka redzes loka). Vecāks pats jūtas kā kļūda, neveiksme, kuru nav iespejams labot. Kāpēc viņš tā jūtas? Kas viņu patiesībā kaunina? “Tev jābūt labākajam, savādāk mums par tevi būs kauns”. Pazīstama balss, vai ne? Vecākam ir kauns par savu bērnu nevis no apkārtējiem, bet no savām iekšējām, kauninošajām figūrām (visticamāk – saviem vecākiem). Šis kauns ir neizturams, tāpēc vajag ar to padalīties. Var padalīties ar savu bērnu – viņš jau neatteiksies atvieglot savu vecāku nastu. Diemžēl!

Vai arī situācija: kauns par savu valsti. Par to šodien bieži runā.

Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu no Krievijas. Un man nav skaidrs, kāpēc daži raksta par to, ka kaunās par savu valsti. Es neesmu valsts, es neatbildu par prezidenta rīcību, par valsts bruņotajiem spēkiem u.t.t. Es uzskatu, ka esmu vērtīga pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādā valstī dzīvoju.

Vai vēl. Agrāk man bija kauns par to, ko darīju un ko runāju. Tas bija tad, kad tiko biju sākusi nodarboties ar psiholoģiju un ļoti maz ko tajā sapratu. Es domāju: “Ak, šausmas, šausmas! Kā es varēju kaut ko tādu teikt/rakstīt. Tā taču ir tāda muļķība! Kāds kauns!” Tagad es domāju par to, ka esmu nogājusi kādu noteiktu ceļu un esmu guvusi vairāk zināšanu un prasmju, un tas ir lieliski. Un man nav kauns par sevi bijušo, es sevi pieņemu tādu – nezinošu un neprotošu.

Vēl viena situācija. Dienas izrāde bērnudārzā. Kāds no bērniem aizmirst savu dzejolīti, kāds paklūp, nokrīt un sāk raudāt. Mammas reaģē dažādi. Kāda metas mierināt, un skaidri redzams, ka viņas galvenais uzdevums ir nomierināt bērnu, uzmundrināt, atbalstīt – nekas traks jau nav noticis. Bet cita – šausmās izbola acis, čukstus sāk bārt bērnu par to, ka tik neveikls, liekot saprast, ka viņai ir tāds kauns par to, ka viņš bojā citiem svētkus: “Kā tev nav kauna, svētki, bet tu bļauj. Fiksi celies un ej pie citiem bērniem un pārstāj raudāt. Fui, kāds kauns!” Šai mammai galvenais uzdevums ir izvairīties no sava pašas kauna.

Par ko vēsta situācija, kad viens cilvēks kaunas par otru? Par atbalstu, saliedētību? Par pārmērīgu atbildības sajūtu? Ja es esmu kopā ar kādu, mēs esam vienoti, mēs esam viens vesels, tad pats par sevi saprotams, ka man kauns par viņa uzvedību. Bet es nevaru atbildēt par otra cilvēka uzvedību. Es varu tikai paredzēt, kā uzvedīsies šis cilvēks vienā vai otrā situācijā.

Kam tad ir kauns par otru? Tam, kuram kauns pašam par sevi. Tam, kurš pārāk atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tam, kuram šķiet, ka viņš ir atbildīgs par citu lemtspējīgu cilvēku uzvedību. Tam, kurš sevi uzskata par nevērtīgu, par puscilvēku, par tādu, kam jāpakārtojas citiem. Vīram/sievai/bērnam/vecākiem/draugam. Tad šis cilvēks, kam esam gatavi pakārtoties, sanāk kā daļa no mums, un tad patiešām mēs atbildam par viņa uzvedību un kaunamies par viņu.

Kad es kaunos, man gribas pazust, izkrist cauri zemei, manas robežas zūd, es kļūstu neaizsargāts un maziņš. Viens no veidiem, kā tikt galā ar kauna sajūtu, ir nostiprināt savu identitāti. Es nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kuri kaunina savus bērnus par visu. Es viņiem piedāvāju tikt skaidrībā pašiem ar savu kaunu un nepārsviest to uz bērniem, kā tādu karstu kartupeli.

Mēs visi esam šeit lai mācītos un tur nav nekā slikta.

Autors: Psihologs Olga Kotļar

Avots:: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS