Es ar tevi nerunāju!

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem.

Kad mana māte dusmojās vai bija neapmierināta, viņa sāka uzvesties tā, it kā manis nebūtu. Tādos mirkļos es it kā kļuvu neredzama, kā spoks vai kā loga stikls. Kad es biju maziņa – droši vien man bija seši vai septiņi gadi – man iekšā viss burtiski dega no viņas nosodošā skatiena, es raudāju un lūdzos, lai viņa pasaka kaut vārdu, bet viņa klusēja. Protams, visu savu bērnību es ap viņu staigāju uz pirkstu galiem. Tas ir tā, kā būt nosodītam un ieslēgtam bēniņos, tikai daudz smalkāk un ne tik acīmredzami. Līdz apmēram 40 gadiem, es nesapratu, ka tas ir tāds vardarbības veids.

Šī sieviete nav vientuļa: bērni, kuri izauguši verbālās un emocionālās vardarbības apstākļos, bieži vien tādu uzvedību uzskata par normālu, domādami, ka tā notiek gandrīz visās ģimenēs.

Nav nekāds brīnums, ka sabiedrībā ir daudz pretrunīgu viedokļu, attiecībā uz to, ko uzskatīt par vardarbību ģimenē. Un, lai arī vairums cilvēku ir gatavi atzīt fizisko vardarbību – darbības, kas atstāj redzamas pēdas – zilumus, lūzumus – tomēr daudzi nesaprot, kur beidzas nespēja valdīt pār savām emocijām (piemēŗam, aizkaitinājumu) un sākas vardarbība pār otru cilvēku.

Tomēr, nav svarīgi  vai tāda uzvedība ir apzināta cenšanās manipulēt un kontrolēt otru, vai arī cilvēks vienkārši taisnojas, sakot, ka “viņš/viņa to izprovocēja” – abi šie varianti ir vardarbība.

Atšķirībā no sabiedrības viedokļa, zinātniskie pētījumi ļoti skaidri parāda to, ko emocionālā un verbālā vardarbība dara ar bērna smadzenēm: vārda tiešā nozīmē, tā maina smadzeņu struktūru.

Tādi bērni, kļūstot pieauguši, neuzticas savai uztverei un viņiem ir grūtības valdīt pār savām emocijām; viņiem attīstās bīstams pieķeršanās stils, kas nošķir viņus no personīgajām sajūtām (izvairīgs stils), vai padara viņus ļoti jūtīgus un ievainojamus pret atteikumiem (trauksmainais stils). Ņemot verā to, ka viņiem ir nosliece uzskatīt verbālo vardarbību par normu, pieauguši viņi var veidot attiecības ar cilvēku, kurš pret viņiem izturas rupji.

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem. Pārlasi vēlreiz stāstu raksta sākumā, un atzīmē to, ka šajā situācijā galvenais vardarbības ierocis ir mātes klusēšana.

Vardarbība klusējot: kas tas ir un kā tā iespaido

Lea, 38 gadi, uzrakstīja man par savu pirmo laulību.
Es kļuvu par žēlabainu radījumu, lūdzos, lai viņš man pasaka kaut vārdu. Gribēju sajust, ka pēc šī strīda viņš vēl joprojām mani mīl. Bet viņš neatbildēja. Es lūdzos, raudāju, bet viņš sēdēja uz dīvāna ar akmenscietu seju. Tad es sāku atvainoties, pat tad, ja strīdu bija uzsācis viņš, bet es nebiju izdarījusi neko sliktu.
Es ļoti baidījos, ka viņš aizies. Es viņa uzvedību neuzskatīju par vardarbību, neuzskatīju par kontroli, kamēr savos 35 gados neatnācu uz terapiju. Tā es biju nodzīvojusi 12 gadus un pat neiedomājos, ka kaut kas ir ne tā.

Leas gadījums nav nekāds izņēmums, ne viņa viena uzskata līdzīgu partnera uzvedību par normālu. Vardarbību klusējot ļoti viegli var racionalizēt vai noliegt: ” viņš vienkārši nevēlas runāt”, ” viņa vienkārši cenšas sakoncentrēt savas domas”, ” viņš neapvainoja ar nolūku, tas sanāca netīšām” vai arī “iespējams, es patiešām esmu pārāk emocionāla un jūtīga, kā viņš arī saka”.

Bērni atceras ne tikai tos vēstījumus, kurus saņem verbālās vardarbības procesā (piemēŗam, “kāpēc es tevi vispār dzemdēju”, “tu esi briesmonis”, “no tevis vienas vienīgas problēmas” utt), bet arī formē savas gaidas no pasaules, un sapratni par to, kā cilvēki uzvedas attiecībās – tieši no šīs vecāku klusēšanas.

Bet vislabāk bērni emocionālā līmenī atceras to sajūtu, kāda bija tad, kad kāds no vecākiem vai vecvecākiem klusēja.
Ir vairāki vardarbīabs klusējot tipi: akla siena, ignorēšana, nicinājuma izrādīšana un atteikšanās no emocionālā kontakta. Tām visām ir viens mērķis – likt cilvēkam justies vainīgam, justies briesmīgi un nostiprināt savu kontroli par viņu.

Aklā siena vai noslēgšanās no otra vajadzībām
Šai uzvedības formai ir veltīti ļoti daudzi pētījumi, tai pat ir sava abreviatūra  DM/W (no angļu valodas Demand/Withdraw), tāpēc, ka tā ir atzīta par vienu no toksiskākajām attiecību shēmām.
Kļūt par aklu sienu – tās ir dialoga beigas, un tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš šo dialogu izraisīja, nolaižas rokas.
Kad tā rīkojas kāds no vecākiem attiecībā pret bērnu, viņš vai viņa ar to skaidri parāda, ka bērna domām un jūtām nav nekādas nozīmes un vērtības, un tās nevienu neuztrauc: bet, tā kā bērna galvenā vajadzība ir mīlestība un vecāku atbalsts, tad bērns ielāgo šo mācību stundu kā savdabīgu “patiesību” par sevi.
Kad tā rīkojas viens partneris ar otru, tā vienkārši ir varas demonstrācija, kas otram vēsta to, ka: tam, ko tu vēlies, tam, ko tu domā un ko jūti – mūsu attiecībās nav ne mazākas vērtības.

Ignorēšana vai boikots.
Izlikties, ka tu kādu neredzi vai nedzirdi, īpaši sāpīgi ir bērniem, īpaši tad, ja to izmanto kā sodu. Mazs bērns var justies pamests vai izslēgts no ģimenes, lielāks var sajust atstumtības sāpes, un tajā pat laikā – dziļu naidu. Lūk, ko par to stāsta Ella.
Mans tēvs momentā pārstāja ar mani runāt, kā tikko biju likusi viņam manī vilties.
Tas notika ļoti bieži. Par iemeslu varēja kalpot gan sliktas atzīmes skolā, gan ne pārāk labie sportiskie rezultāti, jebkas. Viņš vienmēr teica vienu un to pašu: “Tev jāsaņemas. Tu esi parāk jūtīga, šajā pasaulē izdzīvo spēcīgākie”. Mana māte turējās pie tiem pašiem principiem.
Kad biju pusaudze, es dusmojos uz viņiem abiem, taču tajā pat laikā domāju, ka viņu vilšanas sajūta ir mana vaina. Es biju vienīgais bērns un man nebija ar ko salīdzināt. Īsāk sakot, kad pienāca laiks koledžai, man kļuva pavisam slikti, bet par laimi lielisks terapeits mani izglāba.

Partneri arī bieži vien izmanto boikotu, lai pazemotu un padarītu nevērtīgu, vai arī iebiedētu otru pusi – vienkārši notriektu no kājām.
Tas ir veids, kā piespiest otram cilvekam sajusties ievainojamam, likt viņam doties emocionālā izsūtījumā, un tas tiek darīts tāpēc, lai padarītu partneri padevīgāku un kontrolējamāku. Protams, tas vēsta par paša varmākas zemo pašvērtējumu un citām psihoemocionālajām problēmām.

Nicinājums un izsmiekls.
Smieties par kādu, kaitināt viņu, izmantot dažādas grimases, pretīgumā aizgriežot acis, vai grozot tās – arī tie ir vardarbības instrumenti.
Šos žestus apvainotājs var neatzīt, tu vari tik apvainots pārlielku lielā jutīgumā – ar vārdiem “ai, kādi mēs pārjūtīgi”, vai arī apvainots par humora trūkumu : “tu nu gan jokus nesaproti”.
Arī tā ir vardarbība. Lai nosauktu otru par muļķi un pazemotu viņu, nav obligāti jāizmanto vārdi.

Atteikšanās no emocionālā kontakta.
Šī ir pati smalkākā vardarbības forma, īpaši tad, ja tas attiecas uz bērnu: apzināta atteikšanās atbalstīt, mīlēt un rūpēties – viss, kas tik ļoti nepieciešams bērna attīstībai. Protams, bērns to nesaprot. Viņš nesaprot, ko viņam atņem, taču sajūt vientulību un tukšumu sirdī.
Taču vieglāk neklājas arī pieaugušam cilvēkam, pret kuru partneris izturas šādi. Jo tad, kad cilvēkam atsaka viņa emocionālajās vajadzībās, tas liek vēl vairāk izjust vajadzību pēc maiguma un mīlestības, un padara vēl atkarīgāku no partnera.

Atteikšanās no emocionālā kontakta ir varens ierocis tiem cilvēkiem, kuri kāro varu un kontroli pār citiem.

Vardarbība ir vardarbība. Ja kāds izmanto vārdus vai klusēšanu, lai liktu tev justies nevērtīgam un pazemotam, tas ir cilvēks, kurs rīkojas vardarbīgi – tātad, varmāka. Atceries šo vienkāršo formulu.
Avots: lifedeeper.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

NeDAmīlētie

Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.

Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.

Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!

Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.

Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.

Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.

Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.

Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.

Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.

Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!

Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?

Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.

Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.

Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.

No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.

Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.

Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.

Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.

Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.

Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.

Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.

Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS