Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem.
Kad mana māte dusmojās vai bija neapmierināta, viņa sāka uzvesties tā, it kā manis nebūtu. Tādos mirkļos es it kā kļuvu neredzama, kā spoks vai kā loga stikls. Kad es biju maziņa – droši vien man bija seši vai septiņi gadi – man iekšā viss burtiski dega no viņas nosodošā skatiena, es raudāju un lūdzos, lai viņa pasaka kaut vārdu, bet viņa klusēja. Protams, visu savu bērnību es ap viņu staigāju uz pirkstu galiem. Tas ir tā, kā būt nosodītam un ieslēgtam bēniņos, tikai daudz smalkāk un ne tik acīmredzami. Līdz apmēram 40 gadiem, es nesapratu, ka tas ir tāds vardarbības veids.
Šī sieviete nav vientuļa: bērni, kuri izauguši verbālās un emocionālās vardarbības apstākļos, bieži vien tādu uzvedību uzskata par normālu, domādami, ka tā notiek gandrīz visās ģimenēs.
Nav nekāds brīnums, ka sabiedrībā ir daudz pretrunīgu viedokļu, attiecībā uz to, ko uzskatīt par vardarbību ģimenē. Un, lai arī vairums cilvēku ir gatavi atzīt fizisko vardarbību – darbības, kas atstāj redzamas pēdas – zilumus, lūzumus – tomēr daudzi nesaprot, kur beidzas nespēja valdīt pār savām emocijām (piemēŗam, aizkaitinājumu) un sākas vardarbība pār otru cilvēku.
Tomēr, nav svarīgi vai tāda uzvedība ir apzināta cenšanās manipulēt un kontrolēt otru, vai arī cilvēks vienkārši taisnojas, sakot, ka “viņš/viņa to izprovocēja” – abi šie varianti ir vardarbība.
Atšķirībā no sabiedrības viedokļa, zinātniskie pētījumi ļoti skaidri parāda to, ko emocionālā un verbālā vardarbība dara ar bērna smadzenēm: vārda tiešā nozīmē, tā maina smadzeņu struktūru.
Tādi bērni, kļūstot pieauguši, neuzticas savai uztverei un viņiem ir grūtības valdīt pār savām emocijām; viņiem attīstās bīstams pieķeršanās stils, kas nošķir viņus no personīgajām sajūtām (izvairīgs stils), vai padara viņus ļoti jūtīgus un ievainojamus pret atteikumiem (trauksmainais stils). Ņemot verā to, ka viņiem ir nosliece uzskatīt verbālo vardarbību par normu, pieauguši viņi var veidot attiecības ar cilvēku, kurš pret viņiem izturas rupji.
Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem. Pārlasi vēlreiz stāstu raksta sākumā, un atzīmē to, ka šajā situācijā galvenais vardarbības ierocis ir mātes klusēšana.
Vardarbība klusējot: kas tas ir un kā tā iespaido
Lea, 38 gadi, uzrakstīja man par savu pirmo laulību.
Es kļuvu par žēlabainu radījumu, lūdzos, lai viņš man pasaka kaut vārdu. Gribēju sajust, ka pēc šī strīda viņš vēl joprojām mani mīl. Bet viņš neatbildēja. Es lūdzos, raudāju, bet viņš sēdēja uz dīvāna ar akmenscietu seju. Tad es sāku atvainoties, pat tad, ja strīdu bija uzsācis viņš, bet es nebiju izdarījusi neko sliktu.
Es ļoti baidījos, ka viņš aizies. Es viņa uzvedību neuzskatīju par vardarbību, neuzskatīju par kontroli, kamēr savos 35 gados neatnācu uz terapiju. Tā es biju nodzīvojusi 12 gadus un pat neiedomājos, ka kaut kas ir ne tā.
Leas gadījums nav nekāds izņēmums, ne viņa viena uzskata līdzīgu partnera uzvedību par normālu. Vardarbību klusējot ļoti viegli var racionalizēt vai noliegt: ” viņš vienkārši nevēlas runāt”, ” viņa vienkārši cenšas sakoncentrēt savas domas”, ” viņš neapvainoja ar nolūku, tas sanāca netīšām” vai arī “iespējams, es patiešām esmu pārāk emocionāla un jūtīga, kā viņš arī saka”.
Bērni atceras ne tikai tos vēstījumus, kurus saņem verbālās vardarbības procesā (piemēŗam, “kāpēc es tevi vispār dzemdēju”, “tu esi briesmonis”, “no tevis vienas vienīgas problēmas” utt), bet arī formē savas gaidas no pasaules, un sapratni par to, kā cilvēki uzvedas attiecībās – tieši no šīs vecāku klusēšanas.
Bet vislabāk bērni emocionālā līmenī atceras to sajūtu, kāda bija tad, kad kāds no vecākiem vai vecvecākiem klusēja.
Ir vairāki vardarbīabs klusējot tipi: akla siena, ignorēšana, nicinājuma izrādīšana un atteikšanās no emocionālā kontakta. Tām visām ir viens mērķis – likt cilvēkam justies vainīgam, justies briesmīgi un nostiprināt savu kontroli par viņu.
Aklā siena vai noslēgšanās no otra vajadzībām
Šai uzvedības formai ir veltīti ļoti daudzi pētījumi, tai pat ir sava abreviatūra DM/W (no angļu valodas Demand/Withdraw), tāpēc, ka tā ir atzīta par vienu no toksiskākajām attiecību shēmām.
Kļūt par aklu sienu – tās ir dialoga beigas, un tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš šo dialogu izraisīja, nolaižas rokas.
Kad tā rīkojas kāds no vecākiem attiecībā pret bērnu, viņš vai viņa ar to skaidri parāda, ka bērna domām un jūtām nav nekādas nozīmes un vērtības, un tās nevienu neuztrauc: bet, tā kā bērna galvenā vajadzība ir mīlestība un vecāku atbalsts, tad bērns ielāgo šo mācību stundu kā savdabīgu “patiesību” par sevi.
Kad tā rīkojas viens partneris ar otru, tā vienkārši ir varas demonstrācija, kas otram vēsta to, ka: tam, ko tu vēlies, tam, ko tu domā un ko jūti – mūsu attiecībās nav ne mazākas vērtības.
Ignorēšana vai boikots.
Izlikties, ka tu kādu neredzi vai nedzirdi, īpaši sāpīgi ir bērniem, īpaši tad, ja to izmanto kā sodu. Mazs bērns var justies pamests vai izslēgts no ģimenes, lielāks var sajust atstumtības sāpes, un tajā pat laikā – dziļu naidu. Lūk, ko par to stāsta Ella.
Mans tēvs momentā pārstāja ar mani runāt, kā tikko biju likusi viņam manī vilties.
Tas notika ļoti bieži. Par iemeslu varēja kalpot gan sliktas atzīmes skolā, gan ne pārāk labie sportiskie rezultāti, jebkas. Viņš vienmēr teica vienu un to pašu: “Tev jāsaņemas. Tu esi parāk jūtīga, šajā pasaulē izdzīvo spēcīgākie”. Mana māte turējās pie tiem pašiem principiem.
Kad biju pusaudze, es dusmojos uz viņiem abiem, taču tajā pat laikā domāju, ka viņu vilšanas sajūta ir mana vaina. Es biju vienīgais bērns un man nebija ar ko salīdzināt. Īsāk sakot, kad pienāca laiks koledžai, man kļuva pavisam slikti, bet par laimi lielisks terapeits mani izglāba.
Partneri arī bieži vien izmanto boikotu, lai pazemotu un padarītu nevērtīgu, vai arī iebiedētu otru pusi – vienkārši notriektu no kājām.
Tas ir veids, kā piespiest otram cilvekam sajusties ievainojamam, likt viņam doties emocionālā izsūtījumā, un tas tiek darīts tāpēc, lai padarītu partneri padevīgāku un kontrolējamāku. Protams, tas vēsta par paša varmākas zemo pašvērtējumu un citām psihoemocionālajām problēmām.
Nicinājums un izsmiekls.
Smieties par kādu, kaitināt viņu, izmantot dažādas grimases, pretīgumā aizgriežot acis, vai grozot tās – arī tie ir vardarbības instrumenti.
Šos žestus apvainotājs var neatzīt, tu vari tik apvainots pārlielku lielā jutīgumā – ar vārdiem “ai, kādi mēs pārjūtīgi”, vai arī apvainots par humora trūkumu : “tu nu gan jokus nesaproti”.
Arī tā ir vardarbība. Lai nosauktu otru par muļķi un pazemotu viņu, nav obligāti jāizmanto vārdi.
Atteikšanās no emocionālā kontakta.
Šī ir pati smalkākā vardarbības forma, īpaši tad, ja tas attiecas uz bērnu: apzināta atteikšanās atbalstīt, mīlēt un rūpēties – viss, kas tik ļoti nepieciešams bērna attīstībai. Protams, bērns to nesaprot. Viņš nesaprot, ko viņam atņem, taču sajūt vientulību un tukšumu sirdī.
Taču vieglāk neklājas arī pieaugušam cilvēkam, pret kuru partneris izturas šādi. Jo tad, kad cilvēkam atsaka viņa emocionālajās vajadzībās, tas liek vēl vairāk izjust vajadzību pēc maiguma un mīlestības, un padara vēl atkarīgāku no partnera.
Atteikšanās no emocionālā kontakta ir varens ierocis tiem cilvēkiem, kuri kāro varu un kontroli pār citiem.
Vardarbība ir vardarbība. Ja kāds izmanto vārdus vai klusēšanu, lai liktu tev justies nevērtīgam un pazemotam, tas ir cilvēks, kurs rīkojas vardarbīgi – tātad, varmāka. Atceries šo vienkāršo formulu.
Avots: lifedeeper.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis