Par iespēju pārdzīvot

(cilvēkus ar vāju nervu sistēmu un padomdevējus, lūdzu nelasīt)

Tas bija sen, kad es savā otrajā gadu desmitā atnācu pie sava tēva ar veselu buķeti dažādu pretenziju un briesmīgām atmiņam par sabojāto jaunību. Viņš uz mani paskatījās, smagi nopūtās un teica: “Zini, meit, tu arī to pārdzīvosi”. Bet pēc tam iestrēba karstas kafijas malku, ievilka cigaretes dūmu un mierīgi piebilda: “Un es to pārdzīvošu”.

Ak, Dievs, cik cinisks un bezsirdīgs man tolaik šķita šis paziņojums tabakas dūmu mākonī! Kā viņš mierīgi var pārdzīvot to, ka ar mani noticis nenovēršamais, un atgriezties pie savas kafijas? Kā viņš vispār to spēj? Ja viņš mani mīl, par ko es nešaubos, tad kā viņam vispār iespējams pārdzīvot manas nelaimes?! Taču, lūk…

Bet nosoļojusi vēl pāris desmitus gadu, es piedzīvoju suicidālu šantāžu no kādas jaunas man tuvas būtnes mutes. Viņa romantiskā manierē sāka spriedelēt par to, kā grasās pēc augstskolas beigšanas (tātad labākajā gadījumā pēc pieciem gadiem) aiziet no dzīves, lai atriebtos visiem pāridarītājiem uzreiz. Vecmāmiņa noteikti to nepārcietīšot. Arī vectētiņš, un draudzenes, un puiši un vecāki…. Un tad es mierīgi sev pilnīgi neraksturīgā (bet varbūt ļoti raksturīgā) manierē atcirtu, ka viņiem būs ļoti slikti, bet ļoti iespējams, ka viņi to pārdzīvos… Un es arī, tā vai citādāk pārdzīvošu. Nedod Dievs to atkārtot mājas apstākļos! Lieki piebilst, ka pēc sašutušiem un aizvainotiem kliedzieniem, dusmām un siekalu šļakatām pašnāvnieciskā šantāža beidzās uz visiem laikiem? Patiesībā tajā vispār nebija nekāda spēka.

Starp citu par suicīdu no tuva cilvēka es dzirdēju ne pirmo reizi. Ļoti sen kāds man tuvs bērnības draugs ar mani padalījās ļoti līdzsvarotā šādā lēmumā. Bet pēc tam, noklausījies manas pārdomas par sešpadsmit gadiem, kas pavadīti jēgas un cieņas meklējumos pret vecākiem, aizgāja. Šķiet, ka es biju pēdējā viņa ceļā. Bet pēc pāris nedēļām viss izrādījās ļoti sāpīgi, taču vairs ne pārsteidzoši. Es mokoši malu domas par to, vai varēju viņu izglābt, un nonācu pie secinājuma, ka es vispār neesmu nekāds glābējs. Un atliek vienīgi kaut kā pārdzīvot zaudējumu.

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka saprotu, cik maz mums ir varas citu vietā kaut ko izvēlēties, kaut ko pārdzīvot vai nepārdzīvot. Un, ja tā notiks. Jā, un arī mūsu iespēja izdzīvot un pārdzīvot daudz ko ir milzīga.

Un šķiet, ka notiek kaut kas drausmīgs. Vienkārši neaptverams. Kaut kas, ko vārdos aprakstīt nav iespējams. Un ko nevienam nekad nenovēlēsi. Ko veselām paaudzēm nāksies labot. Uz ko var tikai skatīties un raudāt. Pat ne raudāt – asaras jau ir vismaz kaut kāda izeja. Vienkārši skatīties…
Bet kāds taču stāv un skatās! Un pārdzīvo kā svešus tā arī savus sižetus. Pārdzīvo un turpina elpot, staigāt, ķemmēt matus. Bet pēc tam vispār – runāt, domāt un smieties. Izdzīvo un pārdzīvo. Bet pēc tam noskurinās, izraudās, izrunājas un pat uzplaukst.

Un šķiet, ka lai arī nesaprotot, kā, tomēr katru rītu nez kāpēc mostas. Un vai nu pats pārdzīvo neiespējamību, vai ļauj neiespējamībai izdzīvoties caur sevi. Ienāk neizmērojamais, pāriet nepanesamais, iziet neaptveramais. Bet cilvēks paliek. Kaut kāds savādāks, taču pietiekami vesels, lai paskatītos, dziļi ievilku elpu, iedzertu karstas kafijas malku un domīgi teiktu: “Izskatās, ka es to esmu pārdzīvojis”.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar gadiem esmu kļuvusi emocionāli stabilāka

9215160-r3l8t8d-1000-23102-2921055-l_onde

Jautājums: Man ir 38 gadi. Mans jautājums skar emocionālo veselību. Vai Jūs, gadiem ejot, esat sākusi mazāk pārdzīvot par saviem tuviniekiem? Vai esat kļuvusi emocionāli stabilāka?

Atbilde: Ludmila Uļickaja, 73 gadi
(Ludmila Uļickaja ir krievu rakstniece un scenāriste, dažādu augstu prēmiju laureāte. Viņas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās.  Viņa ir Krievijā populāra sabiedriskā darbiniece).

Visi mēs, kamēr vien esam dzīvi, nevaram atteikties no šīs mūsu psihes īpatnības, ko varētu saukt par emocionālo veselību. Vai gan normāli ir tas, ka cilvēkam nav nekādas reakcijas uz viņa tuvinieku pārdzīvojumiem, uz to, kas ar viņiem notiek? Cilvēkus, kuri vāji reaģē uz dzīves izaicinājumiem, sauc par autistiem. Šis vārds ir samērā nesens, agrāk psihologi šādu stāvokli dēvēja vienkārši – psihes defekts. Visticamākais, Jūs esat ļoti emocionāls cilvēks un ar to pārslogojat sevi – atrodaties gluži pretējā stāvoklī – asi reaģējat uz visiem signāliem. Pat uz tiem, kuri nebūtu pelnījuši jūsu nervu un enerģijas tēriņus.

Jums neapšaubāmi ir taisnība, ka gadiem ejot un pieaugot dzīves pieredzei, mēs iemācāmies uzstādīt filtrus un ne visu ņemam “pie sirds”. Tomēr šeit “aprakts ir vissvarīgākais suns”: kādā mērā Jūs vēlaties vadīt savu uzvedību? Ja patiešām Jūs to vēlaties pārvaldīt, ir vērts veikt analīzi. To var darīt patstāvīgi, var doties pie psihologa, viņš Jums palīdzēs. Es ar to tieku galā pati, ar savu draudzeņu palīdzību.

Ar gadiem pilnīgi noteikti es esmu kļuvusi emocionāli stabilāka. Taču tas nenozīmē, ka manu tuvinieku nepatikšanas neizsauc man bezmiegu. Arī ar to es cenšos tikt galā pati. Taču mana relatīvā stabilitāte ir saistīta ne tik daudz ar gadiem, cik ar vēlmi saudzēt savus spēkus un netērēt tos velti.

Un tā: ir lietas, kas IR no mums atkarīgas un ir ļoti daudz lietu, ko mēs nekādīgi nevaram ietekmēt un kas NAV no mums atkarīgas. Lūk, tieši tās, kas nav no mums atkarīgas, pirmkārt ir jānošķir. Sarakstu ar šīm lietām Jūs sastādīsiet patstāvīgi. Tas ir gribas jautājums un lēmums, kuru ne uzreiz izdosies realizēt, taču ir vērts censties.

Tālāk, Jums noteikti ir vesela rinda svarīgu jautājumu, kas saistīti ar Jūsu tuviniekiem. Un atkal, izmantojiet to pašu paņēmienu: nebojājiet sev garastāvokli un nervus ar to, ko NEVARAT mainīt. Bet lietās, kur varat būt noderīga, neizvairieties, palīdziet un dariet. Veiksmi Jums!

Avots: http://theageofhappiness.com/

Tulkoja: Ginta FS