Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Advertisements

Es vairāk negribu!

briviba3355

Droši vien katrs no mums vismaz reizi dzīvē ir pārēdies kaut ko, uz ko tagad nevar vairs paskatīties. Personīgi es bērnībā vienā piegājienā apēdu septiņus augļu saldējumus par septiņām kapeikām. Un vairāk man šo saldējumu negribējās. Vēl jo vairāk, man palika slikti, par to iedomājoties.
Ir ļoti labs veids, kā atbrīvoties no sliktām domām un mokošām atmiņām.
Kāda sieviete visu laiku atcerējās, kā mamma viņu bernībā bija apvainojusi. Un par to, kā viņu pameta mīļotais vīrietis. Aizgāja, nepaskaidrojis, kāpēc aiziet. Iespējams, viņam bija apnicis klausīties stāstus par mammu. Jo sieviete nepārtraukti par to vien runāja. Rezultātā viņa aizgāja pie psihologa un sāka tam stāstīt par savām mokošajām atmiņām.
Droši vien psihologam arī nebija viegla dzīve un viņš bija piekusis. Viņš taču arī ir dzīvs cilvēks. Un, galvenais, nekādas terapijas nepalīdzēja sievietei pārslēgties uz kaut ko pozitīvu un vērtīgu. Viņa vienkārši nespēja pārslēgties, kā nodrillēta plate – tā agrāk teica. Un psihologs viņai ieteica visu pierakstīt. Visas šīs mokošās atmiņas, scēnas, pārdzīvojumus vissīkākajās detaļās. Analizēt un rakstīt – kaut desmit lapas dienā – ar roku. Un katru reizi atrast jaunas detaļas un pierakstīt. Papildināt. Un atkal rakstīt. Nopirkt daudzas biezas klades un rakstīt. Un pieņemšanā lasīt visu uzrakstīto, ar izteiksmi un atkal atcerēties. Un pēc tam aiziet mājas un atkal rakstīt.
Pēc kāda laika sieviete atkal ieradās uz pieņemšanu. Psihologs teica: “….un tagad atcerēsimies dienu, kad mamma iecirta jums pliķi ne par ko. Bija agrs rīts, saule iespīdēja logā, puteklīši saules staros mirguļoja. Jūs mierīgi gulējāt zem zilas atlasa segas, un tad….”
Un pēkšņi sieviete iekliedzās: “Man pietiek! Man jau vemt gribas no šīm atmiņām! Vai mēs varam parunāt par kaut ko citu? Es vairs negribu to visu atcerēties! Labāk parunāsim par manu darbu, man šobrīd jāsāk jauns projekts, es esmu satraukta. Kādas segas, kādi puteklīši: tas taču bija pirms simts gadiem! Pietiek! Man slikti no šīm atmiņām!”
Viņa izklaigājās un apklusa. Un pēc tam sāka smieties. Pateicās psihologam. Atnāca mājas un izmeta visas klades miskastē. Pretīgi! Viņa paņēma jaunu, skaistu kladi un uzrakstīja plānu tuvākajai nākotnei. Uzrakstīja savus mērķus. Un devās savās darīšanās – laimīga, priecīga, pacilāta. Ar milzīgu atvieglojuma sajūtu, kā cilvēks, kurš pavēmis (piedodiet) un atbrīvojies kaut kā lieka.
Tas ir lielisks veids, ja nevienā citā veidā nav izdevies aizmirst slikto. Ja citas metodes nestrādā. Atcerieties un godīgi uzrakstiet. Kamēr paliks slikti. Kamēr sagribēsies iekliegties: “Pietiek! Es vairāk negribu!”
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Mazvērtības komplekss – satrunējusi skabarga Dveselē

481426_499262720113790_1711526045_n

Viens no galvenajiem visu neirožu cēloņiem

Mazvērtības komplekss ir pārdzīvojums par savu bezvērtību un eksistences bezjēdzīgumu, kad cilvēks jūtas kā brāķēta prece, kuru, ja nepažēlos, tad “norakstīs” un izmetīs atkritumos.

Mazvērtības komplekss ir viens no galvenajiem visu neirožu iemesliem. Šī tēma ir tikusi apskatīta no visdažādākajiem skatu punktiem: sava svarīguma sajūta, patmīlība, nepārliecinātiba par sevi, pašapliecināšanās: – tās visas ir nestabila pašvērtējuma izpausmes, kas svārstās starp lepnību un nepilnvērtību.

«Pilnvērtīgas dzīves» surogāti

Psihologs Alfrēds Adlers apgalvoja, ka mazvērtības komplekss veidojas agrā bērnībā, kad bērns sāk apzināties, ka viņa iespējas nav bezgalīgas un, ka ne visas vēlmes var tikt piepildītas.

Divi paši redzamākie mūsu iespēju ierobežotāji ir mūsu fiziskais ķermenis (materiālajā līmenī) ar visām savām vajadzībām un moralizējoša audzināšana (psiholoģiskā līmenī).

Ar fantāzijām piepildītas bērnu rotaļas ir viens no veidiem kā kompensēt šos ierobežojumus. Izmantojot rotaļlietas, bērns pārvar ierobežojumus izspēlējot visdažādākās lomas, kuras reālajā dzīvē īstenot nav iespējams – tadā veidā viņš piepilda savas vēlmes.

Gadiem ejot, jau pieaudzis bērns turpina šādu savu ierobežojumu izspēlēšanu jau viņam aktuālās pieaugušo spēlēs.

  • Var savu enerģiju sublimēt un izpausties radošā mākslā.
  • Var savus kompleksus izspēlēt, terorizējot apkartējos – tas nav pats produktīvākais variants.
  • Var tēlot, ka esi īpašs, svarīgs, liels cilvēks, kā to dara garīgie meistari.
  • Var realizēties, līdzīgi bērniem: aizraujoties ar izdomu pasauli, ieslīgstot datorspēlēs, romānu lasīšanā, seriālu skatīšanā, kur, aizmirstoties, var izdzīvot svešu cilvēku dzīves.

Viens no pašiem sabiedrībā atbalstītākajiem veidiem kā kompensēt savus mazvērtības kompleksus ir, tā saucamā “veiksme”. Nav svarīgi, kādā jomā un kā, galvenais, lai cilvēks pats vairs nešaubītos par savu vērtību.

Tātad variantu, kā sevi nomierināt attiecībā uz to, ka ar tevi viss ir kārtībā, ir ļoti daudz. Un nav obligāta prasība praktizēt tirāniju, lielummāniju vai zvaigznes no debesīm.

Mazvērtības kompleksa pretrunīgums

Mazvērtības kompleksa pamatā slēpjas BAILES.

Virspusē tās ir bailes izrādīties nepilvērtīgam un tāpēc – nemīlētam, atstumtam, pazemotam, pamestam un vientuļam. Bet dziļākā līmenī visi šie pārdzīvojumi apvienojas bailēs no nāves.

Lai cik arī mākslīga un skarba nebūtu sabiedriskā morāle, jāatzīst, ka tā tomēr savu interešu labā, mudina cilvēkus uz pārmaiņām. Katram ir pazīstama apmierinājuma “garša”, kad savas sirdsapziņas pabarošanai ir ticis realizēts tā saucamais “pareizais” dzīvesveids. Mēs priecājamies un ar mierīgu sirdi atpūšamies pēc labi padarīta darba. No šāda viedokļa skatoties, mazvērtības komplekss strādā roku rokā ar izdzīvošanas instinktu. Daba tādā veidā mūs pasargā no dzīvībai bīstamās bezdarbības. Tāpēc vainas apziņu un savas niecības apziņu nevar viennozīmīgi nosaukt par kaut kādām ļaunām neirozēm. Tās liek mums attīstīties.

Taču te nu, lūk, arī ir galvenais “āķis”. Tieši tā cilvēks tiek iesaistīts apburtajā lokā, kad mazvertības komplekss vienlaicīgi izsauc gan pašrealizācijas alkas, gan bailes šajā “realizācijas” procesā zaudēt, pardzīvojot to, ka esi nekam nederīgs un bezpalīdzīgs, un tagad – jau saasinātā formā. Rezultātā mazvērtības komplekss stimulē kustēties divos pretējos virzienos:

Cilvēks gaida pārmaiņas un vienlaicīgi ir šausmās par to, ka visas šīs parmaiņas prasīs darbības, kuras, acīmredzami, liks ieraudzīt visas paša vājības.

Šajā cīņā – alkas pēc parmaiņām un bailes no tām, kā likums, uzvar tad viens, tad atkal otrs. Taču, ja uzvar bailes, tad klāt visām pārējām negatīvajām sajūtām, var nākt depresija – kā pārdzīvojums par savas dzīves bezjēdzīgumu un bezcerīgumu. Un šajos apstākļos mazvērtības komplekss zeļ un plaukst, iegremdējot apziņu līdz personīgās elles dziļumiem.

Mazvērtības kompleksa pašapmāns

Mazvērtības komplekss ir satrunējusi nagla cilvēka Dvēselē. Un, lai sāpju grimase no šīs skabargas nebojātu personības “fasādi”, tiek lietotas maskas – ko rādīt sev un apkārtējiem. Mūsu sociālā personība ir savdabīga “psihiskā vitrīna”. Pēc Junga tas ir arhetips “persona” – maska, aiz kuras cilvēks slēpj savas neizdevīgās īpašības.

Mazvērtības komplekss rada šaubas par savām paša patiesībām, vērtībām, par to, kas tu esi, uz ko vari balstīties, ejot pa dzīvi. Kopsummā tas viss noved pie tā, ka cilvēks nav pārliecināts par sevi. Sakompleksots un par sevi nepārliecināts cilvēks baidās, ka viņa izģērbtais tēls neizturēs kontaktu ar realitāti un sastapsies aci pret aci ar savu niecību.

Mēs radām pašapmānu, lai noslēptos no realitātes, lai saglabātu melīgās maskas, kas sargā mūs no savas bezspecības apzināšanās dzīves priekšā. Pašos ielaistākajos gadījumos šis mehānisms izpaužas kā smagas klīniskas novirzes. Vienīgais, ko šāds kompleksu nomākts cilvēks vēlas savos Dvēseles dziļumos – lai viņu neatstumtu, bet bez nosodījuma PIEŅEMTU AR VISIEM VIŅA TRŪKUMIEM.

Mēs paši sevi vēlamies pieņemt tādus, kādi esam īsti un patiesi, lai atbrīvotos no sevis šaustīšanas un pazemošanas. Bet virspusē tas izskatās, ka gaidam atbalstu, paslavēšanu, labus vārdus, labu vērtējumu, medaļas un diplomus, bet pašos ielaistākajos gadījumos – pielūgsmi.

Atkarība no citu cilvēku viedokļiem ir nespēja balstīties uz savu viedokli par sevi pašu, šaubīties savās zināšanās par sevi, kas nozīmē nebūt parliecinātam par sevi.

Ne velti holivudas filmās viens no pašiem spēcīgākajiem lamu vārdiem ir “neveiksminieks – lūzeris” – cilvēks, kurš ignorē iespējas, akcentējoties uz savas pasīvās bezdarbības iemesliem (tātad meklē atrunas), no bailēm noslēpies savā komforta zonā. Ir arī tāds viedoklis, ka “neveiksminieks” ir katrs autobusa pasažieris, kuram ir vairāk kā 30 gadu. Bet realitātē kā neveiksminieks var justies absolūti katrs, kuram nav svešs mazvērtības komplekss. Piemēram, kad starp ierastajiem saprāta tēliem sāk ielauzties nerealizēto sapņu tēli.

Ļoti bieži mēs pērkam dārgas, greznas lietas tikai tadēļ, lai pašapliecinātos, tikai tāpēc, ka mums kauns braukt sabiedriskajā transportā un ģērbties lētā apģērbā. Tādā gadījumā automašīna vairs nav pārvietošanās līdzeklis, bet gan greznuma lieta – tikai kārtējā spēļmantiņa un nodeva negausīgajam kompleksam. Ārējais dekors ir tikai īslaicīga iespēja uzturēt savu statusu un apslāpēt nevaldāmo kompleksu.

Kad izbaudām savu nespēju realizēties, par neveiksminieku kļūstam jebkurā gadījumā – ar naudu vai bez naudas, un tas notiks līdz brīdim, kad spēsim izmainīt savas visdziļākās pārliecības.

Preces psiholoģija

Mazvērtības komplekss ir preces psiholoģija. Cilvēks pats sevi izstāda dzīves vitrīnā, lai nopelnītu potenciālo “pircēju” atzinību. Un, ja preci nepērk, viņš pats sevi ieraksta lietošanai nederīgo preču sarakstā. Mazvērtības komplekss – tas ir izdomāta pelējuma smaka, kā dēļ cilvēks pats sevi noraksta utilizācijai paredzēto preču sarakstā. “Pircējs” domā pavisam savādāk.

Kad cilvēkam nav mazvērtības kompleksu, vai arī tas izpaužas ļoti vāji, viņš nebaidās zaudēt, nebaidās no kļūdām un neveiksmēm, jo viņam tās nesimbolizē zemu kvalitāti, bet tikai vērtīgu pieredzi.

Tāds cilvēks neizjūt vajadzību izcelties uz citu fona, vai kļūt svarīgam uz citu rēķina, Mierīgi uztver gan kritiku, gan komplimentus. Situācijas novērtēšanā balstās ne uz emocijām, bet intuīciju, loģiku un saprātu.

Lai atjaunotu un nostiprinātu savu psihisko veselību ir nepieciešams izzināt un iepazīt sevi. Metožu ir ļoti daudz. Var strādāt ar savu psihologu vai sistemātisko pašanalīzi. Apzinātībā ļoti labi palīdz meditācija, dienasgrāmatas rakstīšana, uzvaru grāmatas rakstīšana, jebkurš apzināts darbs ar domāšanu, sajūtām un emocijām. Ļoti spēcīgi strādā mijiedarbība ar cilvēkiem, kad mēs sevi dziļāk iepazīstam attiecībās.

Kopsummā tas viss tiek darīts tāpēc, lai cilvēks atklātu pašu dziļāko patiesību par sevi un dzīvi.

Kad cilvēks zin sevi, viņam nav bail pārbaudīt, cik patiesas un stipras ir viņa pārliecības. Pat tad, ja mēs visi ejam pa mazākās pretošanās ceļu, vēlme novienkāršot un atvieglināt savu dzīvi ir lieliska motivācija personības izaugsmei.

Autors: © Igors Satorins
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS