Nedaudz par Laimi

laime321

Ilūzijas ir kļūdaina un mānīga realitātes uztvere. Cilvēks pastavīgi būvē ilūzijas, atsakoties bezkaislīgi paskatīties uz lietām. Tāpēc ir gandrīz vai neiespējami nepieļaut kļūdas, kas sarežģī tā jau mūsu ne vienkāršo dzīvi. Ilūzijas ir iemesls tam, ka mēs strādājam ne tur, kur vēlētos, darām ne to, ko no sirds vēlētos, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk, piedalamies konfliktos, nemaz to nevēloties. Vainīgas ir ilūzijas, kuras rada mūsu pašu apziņa.

Visa mūsu dzīve ir piepildīta ilūzijām un vispopulārākā no tām ir Laimes ilūzija. Visi sapņo par laimi, taču formulēt, kas tad ir laime, patiesībā var tikai retais: katram šis formulējums ir savs, jo katrs savu laimi redz savādāku. Lai kļūtu laimīgāki, cilvēki cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, būt veiksmīgi, uzbūvēt karjeru. Taču visi šie ceļi ir iluzori, jo neviens nevar dot garantiju tam, ka to sasniedzot, cilvēks patiešām būs laimīgs.

Bērni domā, ka būs laimīgi tad, kad pieaugs un būs brīvi no pieaugušajiem. Pieaugušie bieži vien par laimīgāko laiku uzskata savu bērnību: jo tad taču nebija tik daudz pienākumu un problēmu.
Cilvēks sapņo par veiksmīgu karjeru un viņam šķiet, ka būs laimīgs tad, kad kļūs par priekšnieku. Kad mērķis sasniegts, izradās, ka būt priekšniekam ir milzīga atbildība un milzīga morālā un fiziskā slodze, un viņam neatliek ne laika, ne spēka baudīt savu laimi un būt laimīgam

Laime no bagātības tāpat ir ilūzija, jo arī bagātība ir jauni pienākumi un statusa maiņa bieži cilvēku attālina no agrāk tuvajiem cilvēkiem, tā ir atbildības uzņemšanās par savas bagātības pārvaldīšanu utt.

Laimes meklējumos mēs sekojam savām ilūzijām, kas patiesībā tikai aizēno mūsu īsto un patieso laimi.

Laime tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis un to nevar izteikt materiālā formā, tāpēc dzīties pēc tas nav nekādas jēgas: vai nu tā ir šeit un tagad vai tas nav vispār.

Un ir interesanti: ja laimes nav šodien, tad KAD?

Savukārt šīs ilūzijas sakne ir tajā, ka cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir – ar ko jau šajā brīdī viņš ir bagāts un laimīgs. Vairums ievēro tikai to, kas viņiem trūkst. “Tas, kas mums ir, to nesaudzējam. Kad pazaudējam – raudam.”

Autors: Ludmila Andrijevskaja

Un te, 7 kaitīgi ieradumi, kas atņem mums laimi:

1. Pesimisms, paššaustīšana un nosliece “pārāk daudz domāt”.

Kad kaut kas iet ne tā, tu sāc raizēties, domā, kāpēc tas tā notiek, kas vainīgs, kas notiks tālāk? Iespējams, vaino sevi vai citus? Kā var būt laimīgs, ja ir problēmas?
Atzīsti, ka dzīve nav ideāla un tajā viss nevar būt ideāli. Gadās, tā, kā mūsu angliski runājošie planētas kaimiņi saka: shit happens! Kāda jēga sisties ar galvu sienā, meklēt vainīgos un nolādēt savu likteni, ja TAS JAU IR NOTICIS? Izdari secinājumus, bet neuzvelc sevi un nevaino par to, kas JAU ir noticis.

2. Uzskats, ka mums kāds kaut ko ir parādā un tas, kas ir, vienkārši pienākas.

Neatkarīgi no tā, vai tev pieder daudz vai maz, vienmēr atradīsies lietas, par ko vari būt pateicīgs. Pieņemot to, ka visi tavi panākumi, lietas, kas tev pieder, ir pašsaprootami un tā arī pienākas, tu kļūsti ciniskāks un vienaldzīgāks. Materiālās lietas, attiecības ar apkārtējiem cilvekiem, veselība ir samērā trauslas matērijas, kuras tāpat kā ieguvis, vari arī pazaudēt. Tāpēc nevajadzētu aizmirst pateikties sev un Dievam par to, kas tev šobrīd ir.

3. Ieradums sevi salīdzināt ar citiem.

Ieradums sevi uzskatīt par sliktāku nekā citi, reāli saindē dzīvi. Tas bieži vien rodas jau bērnībā, kad vecāki mums saka: visi bērni kā bērni, bet tu….un norāda uz mūsu nepiedienīgo uzvedību. Bieži tas ir sākums zemam pašvērtējumam. Lai tā nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un pastavīgi atzīmēt sev savus plusus un neieciklēties uz sliktajām īpašībām. Ja cilvēks iet izaugsmes ceļu, nebūs nemaz tik grūti tikt ar to galā un pacelt savu pašapziņu.

4. Prokrastinācija.

Vienkārši runājot, tas ir ieradums “visu atlikt uz vēlāku laiku”. Ar laiku neizdarītās lietas “karājas” virs galvas kā Damokla zobens, un jo vairāk tas sakrājas, jo vairāk krītas mūsu produktivitāte. Lai tas nenotiktu, ir jāseko savai pašdisciplīnai, kas ar laiku parvēršas par labu ieradumu. Vari sastadīt svarīgo lietu plānu, galvenais, sākt darīt. Un apbalvot sevi par katru padarīto darbiņu. Ja kaut ko nevēlies darīt, tad labāk nedari vispār, nevis atliec uz vēlaku aliku.

5. Slinkums.

Daudziem laime asociējas ar gulēšanu pludmalē un nodarbošanos ar “neko nedarīšanu”. Protams, šis ir lielisks variants, kā atpūsties pēc labi padarīta darba. Taču interesanti, cik ilgi tu varētu tā vienkārši nogulēt un neko nedarīt?

Diez vai laime atnāk pie tiem, kuri vienkārši grib “neko nedarīt”, jo viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir iespēja gūt prieku no savām nodarbēm.

6. Ieradums stādīt savu darbu augstāk par attiecībām

Tā ir, šodienas sabiedrībā mītošie stereotipi bieži liek cilvēkiem šādi rīkoties. Bieži vien, dzenoties pēc panākumiem, naudas un karjeras, mēs aizmirstam par savu ģimeni, kaut gan sakām, ka visu to darām viņu dēļ. Laimīgs ir cilvēks, kurš dzīvo līdzsvarā un harmonijā un nebūt neviens neliek izvēlēties: naudu vai ģimeni.

7. Ieradums asociēt laimi ar materiālām lietām.

Un nobeigumā pats graujošākais ieradums, no kura cieš vairums cilvēku Krievijā, Latvijā un citās valstīs un tas ir – cerēt, ka kļūsim laimīgi tad, kad tiks apmierinātas kadas mūsu materiālās vēlmes – jauns televizors, jauna mašīna, jauns telefons. Taču daudzi no mums ir parbaudījuši to, ka laime no jaunas “mantiņas” neilgst pārāk ilgi, katrā gadījumā daudz īsāku brīdi, kā bija ceļš līdz šim mērķim.
Bieži vien, tikai atrodoties grūtās un sarežģītas situācijās, mēs saprotam, ka daudz svarīgāk par visu augstāk minēto ir sava un līdzcilvēku veselība, attiecības ar saviem tuvajiem cilvēkiem, ģimene, draugi, vide. It visas bagātības ir pārejoša vērtība, bet to, kas atrodas mūsos – neviens nespēs atņemt. Mīlestību, prieku, iedvesmu….
Ja šajā brīdī nejūties īpaši laimīgs, paņem kaut vienu no šiem ieradumiem, un sāc strādāt pie tā, lai no tā atbrīvotos. Un redzēsi, Laimes sajūta pamazām tev pietuvosies.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dažas Leonardo da Vinči dzīves mācības

leonardo

Reiz Venēcijā mēs nokļuvām Leonardo aa Vinči inženiertehnisko izgudrojumu maketu izstādē. Tos drīkstēja aiztikt un izmēģināt, kā tie strādā. Bija agrs rīts un mēs bijām vienīgie apmeklētāji un varējām pilnā mērā izbaudīt visu redzamo. Brīnumaini, kā cilvēks, kurš dzīvoja 15-16 gadsimtā spēja izgudrot tik daudz visa kā. Pie tam, ļoti daudzas no viņa izgudrotajām lietām, mēs joprojām pielietojam savā dzīvē – sākot no ielu lampām un beidzot ar izpletņiem un velosipēdiem.

Savos laikabiedros viņš izraisīja divējādas sajūtas: kā izbrīnu, tā arī nesapratni un nevēlēšanos pieņemt. Un, šķiet, arī šodien vēljoprojām vēsture slēpj ne vienu vien viņa noslēpumu. Viņu dēvē par universālu cilvēku, jo viņš bija gan ģeniāls mākslinieks, skulptors, inženieris, arhitekts, izgudrotājs, zinātnieks, rakstnieks, gan izcils domātājs.

Protams, nav iespējams atkārtot viņa dzīvi, bet man šķiet, ka ir vērts pieņemt vairākas viņa dzīves gudrības:

1. Nav vērts būt kaut kam vienam.
Vajag atļaut sev meklēt sevi visu mūžu un izmēģināt arvien jaunas un jaunas lomas. Ja Leonardo būtu slīdzis depresijā katru reizi pēc tam, kad viņš piedāvāja savu ideju un viņam atteica, mēs nekad neko neuzzinātu par šo ģeniālo cilvēku. 

2. Jebkurš šķērslis nav strupceļš, bet gan jauna iespēja pamēģināt sevi kādā citā lomā.
To Leonardo darīja visu savu mūžu.

3. Ir ļoti svarīgi iet savu ceļu, neatskatoties uz citiem, un nedomājot par to, ko tie padomās par tevi.
Leonardo tēvs bija notārs un ļoti ilgu laiku centās dēlu iesaistīt šajā ģimenes profesijā. Taču ļoti labi, ka viņam tas neizdevās, un mēs visi tagad esam ieguvēji.

4. Ja kāda lieta nekustās ne no vietas un sākas prokrastinācija, tad tas ir ļoti labs iemesls, lai sāktu nodarboties ar kaut ko citu.
Gadiem ejot, Leonardo intereses atvirzījās no mākslas un viņš vairāk pievērsās zinātnei. Tā vietā, lai zīmētu pēc pasūtījuma un pelnītu lielu naudu (ko viņam pārmeta laikabiedri), viņš izzināja cilvēku un zirgu līķus, būvēja lidaparātus, studēja augu barošanos un reakcijas uz indēm, kā arī daudz citas lietas.

5. Lēni ne vienmēr ir slikti.
Jā, šodien mēs dzīvojam ļoti intensīvi, mums gribās, lai viss notiktu ātri “tūlīt un tagad”, mēs neprotam baudīt esošo brīdi un to, ko jau esam sasnieguši. Mums vajag vēl un vēl. Taču notiek arī tā, ka tad, kad ejam uz vēlamo ilgi, brīžam efekts ir brīnumains. Pazīstamo Monas Lizas portretu mākslinieks gleznoja 4 gadus. Viņš tā arī nespēja pabeigt darbu pasūtītāja noteiktajā laikā. Un tieši tāpēc mēs to šodien varam baudīt Luvrā. Ja viņš to būtu uzgleznojis noteiktajā laikā, iespējams, mēs par to neuzzinātu nekad.

6. Ziņkārība ir viena no labākajām motivācijām.
Tikai vēlme uzzināt ko jaunu, nerimstoša ziņkārība viņam palīdzēja atklāt tik daudz ko jaunu un interesantu, un izdarīt tik daudz interesantu atklājumu.

7. Nelūdz, bet dari.
Viņš varēja viegli izmantot savu ģenialitāti, lai justos parāks par citiem. Taču viņš deva priekšroku idejai “katram – savs, un katram – pēc nopelniem”.

8. Ne vienmēr rezultāts ir svarīgs tieši tagad.
Daudzi viņa izgudrojumi tika ieviesti dzīvē ilgi pēc Leonardo nāves. Anglijā un Norvēģijā ir tilti, kas celti pēc viņa projektiem.

Avots: http://econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Tava alga

1378605-R3L8T8D-650-x_9f1f3c1e1

Alga – tā summa “uz cik” tu jūties.

Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?

— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.

Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.

Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.

Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?

— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.

Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.

Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.

Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?

— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.

Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?

— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.

Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…

Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!

Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…

— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”

Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.

Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!

Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.

“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?

— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.

Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…

Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.

Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?

— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.

Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!

Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”

Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?

— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.

Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…

Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom? 

— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.

Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.

Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?

— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots http://www.snob.ru

Tulkoja: Ginta FS

2 minūšu likums

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n.jpg

2 minūšu likums ir unikāla tehnika, lai varētu realizēt iecerēto.

Biznesmenis, smagatlēts un fotogrāfs-ceļotājs Džeimss Kliārs stāsta par vienkāršu stratēģiju, kas palīdzēs ikvienam pieveikt PROKRASTINĀCIJU.

Prokrastinācija ir apzināta darbība, kurai, tāpat kā jebkurai citai mūsu rīcībai, ir sekas. Piemēram, tā vietā, lai veiktu apjomīgu darbu, kas turklāt jāpabeidz ātri, tu pēti jaunāko informāciju ziņu portālos, skaties Youtubevideo vai dari citus maznozīmīgus darbiņus, ik pa brīdim nodomājot – darbu es varu atlikt, jo, tikai mazliet iespringstot, tāpat visu paspēšu.

Kāpēc rodas prokrastinācija?

Viens no skaidrojumiem – vēlme izvairīties no negatīvām emocijām un stresa, kādas neizbēgami rada saspringts darbs, vēlme palikt baudas un komforta zonā. Taču kā vēl viens iemesls var būt arī neapzinātas bailes no sekām un rezultāta, kas radīsies, ja sāksi strādāt. Faktiski tās ir neapzinātas bailes no veiksmes, uzvaras un izdošanās, jo tās atkal uzliks jaunus pienākumus, tātad jaunu stresu.

Prokrastinācijas sekas ir arī vainas sajūta par nepadarīto vai nepietiekami kvalitatīvi padarīto. (avots: http://www.monday.lv)

prokrastinācija.jpg

Tātad, šīs tehnikas mērķis ir sākt darīt lietas, kurām sen jau bija jābūt izdarītām, kā arī realizēt plānus, pie kuriem sen jau bija jāpieķeras. 2 minūšu likums palīdz pārvarēt slinkumu un palēninājumu, pie kam izdarīt to būs viegli un interesanti.

Vairums lietu, kuras ilgstoši tiek atliktas, patiesībā nav nemaz tik grūti paveikt, saka Džeimss Kliārs. Tev taču ir gan talants gan prasmes to izpildīšanai, taču nezināmu iemeslu dēļ, tu tās atliec.

Divu minūšu likums sastāv no divām daļām:

1. daļa: ja lieta aizņems ne vairāk kā divas minūtes, tad izdari to tagad.

Brīnumaini, cik daudz atliktu lietu patiesībā varēja būt izdarītas tikai pāris minūšu laikā un pat mazāk. Piemēram: nomazgāt traukus uzreiz pēc ēšanas, iemest veļu veļasmašīnā, iznest atkritumu spaini, aizsūtīt elektronisko vēstuli u.t.t. Ja uzdevums aizņem ne vairāk kā divas minūtes, tad izmanto 2 minūšu likumu: izdari to tieši tagad!

2. dala: kad sāc jaunu ieradumu, pie tā realizēšanas jāķeras divu minūšu laikā (Devida Allena bestsellers «Mērķa sasniegšana» – māksla panākt produktivitāti bez stresa).

Vai visi tavi mērķi var tikt sasniegti mazāk kā divu minūšu laikā? Protams, ka nē. Taču katrs mērķis var tikt “palaists”  2 minūšu laikā. Varētu šķist, ka šī stratēģija ir pārāk sīka lielam dzīves mērķim, bet tā tas nav. Šī pieeja strādā jebkuram mērķim un tam iemesls ir FIZIKA. Kā teica ģeniālais Īzaks Ņūtons, objekti miera stāvoklī tā arī paliek miera stavoklī, bet objekti kustībā – paliek kustībā. Tas attiecas uz cilvēku tikpat lielā mērā kā uz krītošu ābolu. 2 minūšu likums stradā kā uz maziem, tā arī – lieliem mērķiem – dzīves inerces dēļ.

Kā tikko tu sāc kaut ko darīt, vieglāk ir turpināt to darīt.

Šis likums ir saistīts ar ideju par to, ka viss labais notiek tikai tajā brīdī, kā esi sācis darīt.

Vēlies kļūt par labu rakstnieku? Vienkārši uzraksti pirmo teikumu (2 minūšu likums) un pakāpeniski varēsi rakstīt arī stundu, divas.

Gribi sākt veselīgi ēst? Vienkārši paņem un apēd tieši tagad vienu augli (2 minūšu likums), un tu varēsi atrast sevī iedvesmu pagatavot garšīgus, veselīgus salātus.

Vēlies pieradināties regulāri lasīt grāmatu? Vienkārši ņem un izlasi jaunas grāmatas pirmo nodaļu (2 minūšu likums). Tu pat nepamanīsi, kā paskrien minūtes un esi izlasījis jau pirmās trīs nodaļas.

Vēlies skriet trīs reizes nedēļā? Vienkārši uzvelc krosenes un izej no mājas (2 minūšu likums) un tā tu ieliksi pamatu savam veselīgam ieradumam, tā vietā, lai apsēstos dīvānā un apēstu kārtējo čipsu porciju.

Divu minūšu likuma mērķis nav koncentrēties uz rezultātu, drīzāk uz procesu, kas noved pie rezultāta. Galvenā vērība tiek pievērsta startam. Vienmēr pats svarīgākais jebkura jauna ieraduma etaps ir SĀKUMS – un ne tikai pirmajā reizē, bet katru reizi – tāda ir secība.

Dari tieši tagad!

Protams, grūti apgalvot, ka šis likums strādās katrā konkrtētajā gadījumā. Taču pilnīgi noteikti var apgalvot, ka tas nekad nestradās, ja tu pat nepamēģināsi. Jo, lielākās daļas rakstu, kurus mēs lasām (tāpat arī video padomi) būtība slēpjas tajā, ka mēs vienkārši uzsūcam informāciju, bet ļoti reti to pielietojam praksē. Šo informāciju var un vajag izmantot tieši tagad.

Un tātad, ko no visa tā, kas tev ir un bija jāizdara, tu vari izdarīt tieši tagad – divu minūšu laikā?

Autors: Mihails Ļitvaks 

Tulkoja: Ginta FS