Ēriks Berns: būt skaistai — tas ir vecāku atļaujas, ne anatomijas jautājums

1

Pazīstamā psihologa Ērika Berna 10 citāti, kuriem pamatā ir transaktā analīze, kuru šobrīd pēta visā pasaulē. Berns ir pārliecināts, ka ikviena cilvēka dzīve tiek programmēta līdz piecu gadu vecumam, un mēs visi pēc tam dzīvojam pēc šī scenārija.
10 citāti par to, kā tiek programmētas mūsu smadzenes.

1. Scenārijs — tas ir dzīves plāns, kurš atklājas pakāpeniski un formējas agrā bērnībā, pārsvarā vecāku ietekmē. Šis psiholoģiskais impulss ar milzīgu spēku grūž cilvēku uz priekšu pretī viņa liktenim, un ļoti bieži tas notiek neatkarīgi no viņa pretestības vai brīvās gribas.
2. Pirmos divus dzīves gadus bērna uzvedību un domas pārsvarā programmē māte. Šī programma formē viņa scenārija personālo karkasu, “primāro protokolu” attiecībā uz to, kas viņš būs (vai viņš būs “āmurs” vai “lakta”).
3. Kad bērnam ir seši gadi, viņa dzīves ceļš jau ir gatavs. To ļoti labi zināja garīdznieki un viduslaiku skolotāji, kuri teica: “Atstājiet man bērnu līdz sešiem gadiem, un pēc tam, variet viņu ņemt atpakaļ”. Labs pirmsskolas audzinātājs var paredzēt, kāda dzīve bērnu sagaida, vai viņš būs laimīgs vai nelaimīgs, vai viņš kļūs par uzvarētāju vai neveiksminieku.
4. Nākotnes plāns pārsvarā tiek sastadīts pēc ģimenes instrukcijām. Dažus no svarīgākajiem momentiem var ieraudzīt diezgan ātri, jau pirmajā sarunā, kad psihoterapeits jautā: “Ko vecāki jums stāstīja par dzīvi, kad jūs bijāt maziņi?”.
5. No katra norādījuma, lai kādā formā tas arī nebūtu formulēts, bērns cenšas izvilkt imperatīvo (obligāto) kodolu. Tā viņš programmē savas dzīves plānu. Mēs to saucam par programmēšanu, jo iedarbība ir pastāvīga. Bērns vecāku vēlmes uztver kā komandas, un tādas tās var palikt visu atlikušo mūžu, ja vien šajā dzīvē negadās kādi dramatiski notikumi un pagriezieni. Tikai lieli pārdzīvojumi, kā piemēŗam, karš, vai no vecāku puses aizliegta mīlestība, var dot viņam momentānu atbrīvošanos. Novērojumi rāda, ka šo atbrīvošanos dod arī psihoterapija, taču tas notiek daudz lēnāk. Vecāku nāve ne vienmēr noņem šo “vārdojumu”. Gluži otrādi, vairums gadījumu tas kļūst vēl spēcīgāks.
6. Visbiežāk tieši bērnībā pieņemtie lēmumi un neapzinātā plānošana nosaka cilvēka likteni. Lai ko arī cilvēki teiktu un domātu par savu dzīvi, bieži rodas iespaids, it kā kāda varena vilkme liek viņiem kaut kur tiekties, un tas ļoti bieži neatbilst tam, kas rakstīts viņu autobiogrāfijās un darba grāmatiņās. Tie, kuri vēlas “taisīt” naudu, zaudē to, tajā pat laikā citi kļūst arvien bagātāki. Tie, kuri paziņo, ka meklē mīlestību, rada tikai naidu – pat no tiem, kas viņus mīl.
7. Cilvēka dzīves scenārija iznākumu prognozē vecāki, taču tas nebūs spēkā, kamēr bērns pats to nebūs pieņēmis. Protams, pieņemšanu nepavada fanfāras un svētku gājiens, taču, neskatoties uz to, reiz bērns var par to pavisam atklāti paziņot: “Kad es izaugšu, es būšu tāda pati kā mana mamma” (kas nozīmē: “Apprecēšos un sadzemdēšu bērnus”), vai arī: “Kad es izaugšu, es būšu tāds kā tētis” (kas var nozīmēt: “Kritīšu karā”).
8. Pārsvarā gadījumu programmēšana notiek negatīvā formā. Vecāki piebāž bērnu galvas ar ierobežojumiem. Bet dažkārt dod arī atļaujas. Aizliegumi apgrūtina pielāgošanos apstākļiem (tie nav adekvāti), savukārt atļaujas dod izvēles brīvību.
Atļaujas nenoved bērnu pie nelaimēm, ja tās nav piespiedu atļaujas. Patiesa atļauja ir vienkāršs “drīkst”. Kā piemēram,  makšķerēšanas atļauja. Tā nekādā gadījumā nepiespiež zēnam makšķerēt zivis. Ja viņš vēlās – makšķerē, nevēlās – nemakšķerē, un dodas to darīt tikai tad, kad vēlās.
9. Atļaujai nav nekā kopīga ar visatļautības ieaudzināšanu. Vissvarīgākā atļauja ir ATĻAUJA MĪLĒT, MAINĪTIES, VEIKSMĪGI TIKT GALĀ AR SAVIEM UZDEVUMIEM.
Cilvēku, kuram ir šāda atļauja. var redzēt uzreiz, tāpat kā to, kurš sasaistīts ar visdažādākajiem aizliegumiem. (“Viņam, protams, ir atļauts domāt”, “Viņai atļāva būt skaistai”, “Viņiem ir atļauts priecāties”).
10. Un vēlreiz ir jāpasvītro: būt skaistai (tāpat kā būt veiksmīgam) ir nevis anatomijas, bet vecāku atļaujas jautājums. Anatomija, protams, ietekmē sejas skaistumu, taču tikai kā atbilde uz vecāku – tēva un mātes smaidu meitas seja uzplaukst patiesā skaistumā.

Ja vecāki savu dēlu redzēja kā dumju, vāju un neveiklu bērnu, bet meitu kā neglītu un dumju meiteni, tad tādi tie arī būs.

Avots: © psy-practice.com
Ieteica: Līga Šīrona
Tulkoja: Ginta FS

Pats sev programmētājs

milestiba es15

Kā programmēt savu pozītīvo domāšanu.

Vingrinājums 21 dienai.

Visu, ko domājam, redzam, dzirdam un jūtam, mēs varam uzskatīt par mūsu prāta datora programmēšanu. Mūsu “dārziņā” pastavīgi tiek iesētas “sēklas”. Piedāvāju patrenēties programmēšanā sekojoši.

Jebkurš vingrinājums sākas ar smadzeņu nomierināšanu. To var izdarīt ar trīs dziļu ieelpu  palīdzību, aizturot katru uz pāris sekundēm, un mierīgi izelpojot, pateikt sev “atslābinies!”. To var darīt gan vaļā, gan aizvērtām acīm. Šoreiz tev vajadzēs izlasīt šo tekstu, tāpēc turi acis atvērtas. Kā tikko būsi atslābinājies un mierīgs, pasaki sev, ka lasot zemāk uzrakstītos vārdus, tu “dzirdēsi” patīkamu, spēcīgu, maigu un nomierinošu balsi, kas vēršas pie tevis patiesās rūpēs un dara to tavai izaugsmei un attīstībai.

Esi gatavs? Lasi!

Tagad tu izstrādā veselīgu priekšstatu par sevi. Tu sevī apzinies un sajūti labestību, tāpēc šis priekšstats realizēsies, tas turpinās uzkrāties, padarot dzīvi daudz nozīmīgāku un daudz svarīgāku. Labestība aizskars arī citu cilvēku dzīves, tā palīdzēs padarīt šo pasauli labāku.

Ar katru dienu tu kļūsti laimīgāks no tā, ka tikai tu, un neviens cits, nevar aizpildīt tavu vietu pasaulē un būt tāds kā tu. Tu sāc novērot sevī pozitīvo un atsacīties no negatīvajām domām, kaut apzinies, ka neesi ideāls un, visticamākais, nekad tāds arī nebūsi. Taču tu kļūsi ar katru dienu arvien labāks. Tu kļūdīsies (katrs kļūdās), taču no kļūdām “izvilksi” mācības un centīsies meklēt vērtīgo it visās neveiksmēs un nelaimēs. Tu apzināsies un sapratīsi priekšrocības no mācībstundām, atklāsmēm un iespējām, kas vienmēr ir blakus visām pārdzīvotajām nepatikšanām.

Jebkurai pieredzei – patīkamai vai nepatīkamai, tu liksi nest labumu. Tu sasniegsi līdzsvaru dzīvē, kas ved pie saprāta miera. Bet pats galvenais ir tas, ka tu izstrādāsi labestīgu attieksmi pašam pret sevi.

Ar katru dienu tev būs arvien ērtāk un mierīgāk ar sevi, un tu pats sev kļūsi draugs – labākais draugs. Tā ir brīnišķīga sajūta – pa īstam mīlēt sevi un gūt labsajūtu, esot ar sevi. Atkarībā no tā, cik ātri attīstīsies šīs jūtas, tev kļūs arvien dabiskāk tādas pašas jūtas paust pret citiem cilvēkiem, un tu sāksi novērtēt un mīlēt cilvēkus, un priecāties par tiem arvien vairāk un vairāk.

Ar katru dienu tu arvien pilnīgāk iepazīsi savas īpašības, vērtību un skaistumu. Katru dienu tu sevī atklāsi jaunas potenciālas iespējas, izmantojot tās, lai palīdzētu sev un citiem..

Dziļi sevī tu esi piemīlīgs bērns, lielisks, tāpat kā citi mazi bērni. Tu mīli šo, sevī esošo, bērnu un mudini viņu augt un pilnveidoties. Tu kļūsti par labāko draugu sev. Kad tu esi sev labākais draugs, tad tev ir viegli būt draugam arī citiem cilvēkiem. Un viņiem ir vieglāk būt labiem draugiem tev. 

Tu baro sevi ar labām un pozitīvām domām, tēliem un jūtām (sajūti mīlestību). Tu ap sevi pulcini cilvēkus, kuri tevi saudzē. Tu piedod sev un citiem. Tu izstaro mīlestību, lai kur arī atrastos (sajūti mīlestību!)

Pacenties izbaudīt mīlestību pret sevi, sajūtot laimi no tā,ka esi tāds, kāds esi. Domās saki: “Es pateicos Tev” un, to sakot, centies sajust pateicību.

Tu vari izjust kņudinošu sajūtu, domās atkārtojot: “Es pateicos Tev”, apmierinājuma sajūtu, laimes sajūtu, ko līdzīgu tam, ko agrāk sajuti tajos dzīves mirkļos, kad patiešām biji ļoti laimīgs un apmierināts.

Vedini sevi sajust jebkuras patīkamas sajūtas, sakot: “Es pateicos Tev”, lai par ko arī šī pateicība tiktu teikta. Kaut vai tikai par to, ka tu esi un par to, ka tu esi TU!

Balss noklust un šie vārdi JAU strādā un piedod tavai dzīvei arvien lielāku jēgu.

“Es pateicos Tev!”

Pārlasi šo tekstu 21 dienu un pastāsti, kas mainījās tevī un tavā dzīvē?

Autors: Roberts Grisvolds no grāmatas “Kā peldēties naudā?”

Tulkoja: Ginta FS