Mēs izaugam…

Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.

Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.

Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.

Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.

Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.

Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam. 

Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.

Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi

Tatjana:

– Šodienas apstākļos ir svarīgi saprast trīs lietas.
Pirmā. Kad esi zaudējis dabu vai biznesu, pirmais, kas jādara, ir jaatjauno savs iekšējais stāvoklis. Daudzi sāk histēriski kaut ko ķert un grābt, un tas ir bezjēdzīgi, jo, ja tu pats neesi adekvāts, tu neko neatradīsi un nevienam citam nespēsi palīdzēt. Tāpēc pirmais, kas jāizdara, ir jādod sev atpūtai vismaz trīs brīvas dienas, lai savestu sevi kārtībā, lai izgulētos un atjaunotos.

Otrais. Ir pilnībā nomainījusies paradigma. Nesanāks izdarīt tā, lai viss būtu kā agrāk, jo tā nekad vairs nebūs. Tāpēc jaunajos apstākļos ir “jāizosta gaiss”, vajag pavērot un saprast, kā šobrīd es varu būt noderīgs cilvēkiem.

Trešais. Ir ļoti svarīgi tas, ko tu proti. Ir svarīgi, ka tev ir vairākas jomas, vairāki amati. Tev var būt viens dzīves galvenais darbs, un viena profesija, bet amati – tas, ko tu vari radīt ar rokām vai vēl kaut kādā veidā, lai jebkuros apstākļos varētu iegūt sev iztiku. Vai tā ir nauda, vai barteris, nav svarīgi. Tāds darbs, kas var tevi pabarot. Kāds ada cepures, kāds cep pīrādziņus, kāds uzkopj mājas, bet kāds mūrē. Tu zini, ka būsi paēdis. Tas nenozīmē, ka to tu darīsi mūžīgi, taču šobrīd tas ir svarīgi. Uz stabilitāti šodien cerēt ir muļķīgi.

Jūlija:

– Daudzi domā, ka lielākā laime šobrīd būtu atrasties kaut kur Maldivu salās, sauļoties un dzert kokteili kaut kur pludmalē. Bet man tas šķiet stulbi un garlaicīgi un tik tālu no laimes.

Kad domāju par to, kāda ir mana laimes recepte, es atklāju, ka to zināju jau sen. Es gribu būt noderīga cilvēkiem. Un šīs noderīguma formas var būt dažādas. Un, ja tu esi noderīgs cilvēkiem, situācija, kad jāmaina profesija, vairs nešķiet traģiska. 

Tatjana:

– Cilvēkiem uztraukties liek tas, ka ir hipotekārie kredīti, maksājumi. Taču, ja tu uztausti to lietu, ar kuru tu esi noderīgs, tad šī ķēde sakārtojas. Bet, lai tas notiktu, ir ļoti svarīgi atmest ideju par to, kas es esmu. Grūti tad, ja cilvēks sevi identificē tikai ar vienu vienīgu profesiju: piemēram, es esmu tikai biologs, tikai skolotājs.
Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi, tikai jāatrod tā vieta, kur tieši es esmu vajadzīgs tik ļoti, ka mani negribētu pazaudēt un gribētu maksāt naudu vai iemainīt šo noderīgumu pret to, kas tev vajdzīgs dzīvei.

Bet, lai to atrastu, vispirms ir jānonāk saskaņā ar sevi. Kā lidmašīnā: vispirms masku sev, tad bērnam.
Pieprasīts ir tas darbs, kas tiek darīts ar mīlestību. Vispār stradāt bez mīlestības ir grēks. Taču, lai darītu ar mīlestību, ir svarīgi, ka šī mīlestība manī ir…

No Jūilijas Menšovas sarunas ar psiholoģi Tatjanu Mužicku
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Visu sarunu vari noskatīties un noklausīties šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=ml0mWuDxbnc

IZGLĀBT PAŠCIEŅU UN DVĒSELI

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas ieraudzīja savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs.
Viņš piegāja pie vecā vīra un jautāja:
– Vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, es tevi atceros no trešās klases. Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu pasniedzējs.
– Kas tevi pamudināja izdarīt šādu izvēli?
– Tas bijāt jūs, skolotāj!
– Kādā veidā es tevi iedvesmoju izvēlēties šo profesiju?
– Man arī sagribējās, lai man būtu savi skolnieki.
– Kā izpaudās šī mana ietekme?
– Vai tad jūs neatceraties? Ļaujiet, es jums atgādināšu.

Reiz mans klasesbiedrs ieradās skolā ar ļoti skaistu pulksteni uz rokas. To viņam bija uzdāvinājuši vecāki. Viņš noņēma šo pulksteni un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tādu pulksteni. Nenoturējos un nolēmu to paņemt. Pēc kāda brīža šis klasesbiedrs raudot piegāja pie jums un sūdzējas par zādzību. Jūs pārlaidāt skatienu pār klasi un teicāt: “Tas, kurš paņēma zēna pulksteni, esi tik labs un atdod to viņam”. Man bija ļoti liels kauns, taču es ļoti negribēju šķirties no šī pulksteņa, tāpēc neatzinos.

Jūs devāties pie durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties vienā rindā. Tad brīdinājāt: “Man būs jāpārbauda jūsu kabatas, tikai ar vienu noteikumu, ka jūs aizvērsiet acis”.

Mēs paklausījām un tajā brīdī es sajutu, ka tas ir visapkaunojošākais mirklis manā neilgajā mūžā.
Jūs gājāt no skolnieka pie nākamā, no kabatas uz kabatu. Kad izņēmāt pulkstei no manas kabatas, jūs turpinājāt kustēties līdz rindas galam. Pēc tam teicāt: “Bērni, viss kārtībā. Varat atvērt acis un atgriezties savos solos”.

Jūs atdevāt pulksteni tā īpašniekam un vairs nekad nepieminējāt šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu, cieņu un manu dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli un sliktu bērnu. Jūs pat necentāties ar mani pārrunāt šo gadījumu. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā patiess skolotājs nevēlējāties aptraipīt jauna cilvēka pašcieņu. Tāpēc es arī kļuvu par pedagogu. 

Abi apklusa šī stāsta iespaidoti. Pēc tam jaunais pedagogs jautāja:
– Ja reiz jūs mani šodien atcerējāties, vai neatcerējāties mani šajā epizodē?
Vecais skolotājs atbildēja:
– Patiesībā es arī kabatas pārmeklēju ar aizvērtām acīm.(с)

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis