Atrisināt problēmu

atlaist14

Jebkuru nopietnu problēmu nevar atrisināt uzreiz. Tā jārisina pa etapiem. Sākumā sāpīgā situācija ir jāpieņem, tas nozīmē jānoņem naids, aizvainojums, skumjas. Pēc tam šī situācija ir jāpieņem kā likumsakarīga un jāierauga tajā augstākā jēga.
Tālāk, jāsaglabā mīlestība, saprotot, ka ikviena situācija ved mūs uz mīlestību.
Nākamais solis – jebkurā situācijā jāierauga dialogs ar Dievu.
Pēc tam – jāsajūt sava vienotība ar Radītāju un jāizmanto šī situacija mīlestības palielināšanai un vienotības pastiprināšanai.
Var rīkoties arī pretējā virzienā: sākumā no visa atteikties un sajust mīlestību pret Dievu, pēc tam ieraudzīt Viņa gribu it visā, pēc tam jebkurās sāpēs sajust Augstāko jēgu un tālāk noņemt savas pretenzijas pret apkārtējo pasauli un sevi.
Būtībā šie divi procesi mūsu zemapziņā notiek vienlaicīgi.

Noņemot aizvainojumus un pretenzijas pret tuvajiem cilvēkiem un sevi, mums jāvar paturēt Dvēselē mīlestība pret Dievu un sajust Viņa gribu it visā notiekošajā.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”, 6. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja viņš negrib redzēt…

(by Tenaya Sims)

Tas, ka ir problēma, vēl nenozīmē, ka ir pieprasījums to risināt.

Ļoti bieži notiek tā, ka cilvēkam ir problēma. No ārpuses tā ir ļoti labi pamanāma. Var pat teikt, ka no ārpuses to redz daudz labāk, kā no iekšpuses. Un, lūk, tu cilvēkam to saki, bet viņš neredz vai negrib redzēt. Un, jo vairāk saki, jo vairāk viņš pretojas un kļūst kurls un akls.

Un gadās, ka pie psihoterapeita atnāk cilvēks, kuram ir ar neapbruņotu aci redzamas problēmas attiecībās ar pasauli. Taču pie psihoterapeita viņš atnāk ar pavisam citu jautājumu. Ar kaut ko vienkāršu un virspusēju, un pat ko tādu, kas uz viņu pašu vispār neattiecas. Un, lai arī kā un cik tu viņam norādi uz acīmredzamo, viņš turpina palikt akls un kurls.

Daudziem cilvēkiem ļoti grūti padodas saprast dzīves viedumu un to, ka cilvēkam ir tiesības nerisināt savas problēmas. Un pat neredzēt tās. Neatzīt to eksistenci, pat tad, ja šīs problēmas aizņem pusdebesis. Nepadarīt šos jautājumus par iemeslu personības izaugsmei. Pat tad, ja viņam visapkārt visi runā tikai par to. Vai arī zināt, ka tas ir, taču vienalga neko nedarīt. Vienkārši tā.

Pie manis nāk sievas un vīri, mātes un dēli un jautā vienu un to pašu: “Ko darīt tad, ja cilvēks neredz savas problēmas? Ko darīt?” Un te nu nākas noplātīt rokas, jo te neko nevar padarīt. Cilvēki redz tikai to, ko grib redzēt un ko ir spējīgi pārdzīvot. Un, ja neredz, tātad dotajā dzīves etapā nav spējīgi.

Un no ārpuses mēs neko nevaram palīdzēt. Atliek vien strādāt ar sevi un savu redzējumu. Mainīt savu attiecību daļu. Mainīt nevis tāpēc, ka gaidi atpakaļsaiti. Atbildes žestu, bet tāpec, ka gribi doties uz priekšu. Sevis dēļ.

Skatoties uz viņu, cilvēku, kurš neko nevēlas risināt, nākas samierināties ar nemainīgo. Atstāt cerību uz to, ka vēl nedaudz, vēl mazliet-mazliet un cilvēks visu sapratīs. Piņemt to faktu, ka tas var arī nekad nenotikt.
Pieņemt to faktu, ka, iespējams, viņš nekad to nesapratīs. Un kārtējo reizi pieņemt lēmumu par to, vai palikt viņam blakus vai iet savu ceļu. Pat tad, ja mēs to neapzināmies, katru dienu kopā vai atsevišķi – tā ir izvēle.

Un, ja izvēle ir būt kopā, tad nākas atrast sevī iemeslus un pieņemt otra cilvēka nepilnību kā vienu no pasaules daudzšķautņainības izpausmēm. Un saprast to, ka, iespējams, arī mums pašiem pašā deguna galā ir kaut kas, ko mēs neredzam, neskatoties uz visiem citu cilvēku centieniem mums to parādīt. Katram ir tiesības uz neatrisinātām un neapzinātām problēmām. Jo problēma nebūt nenozīmē to, ka ir pieprasījums to risināt.

Autors: Aglaja Datešidze