Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Patiesība vai sirsnība?

virrietis sieviete2

Kad es lasu vai dzirdu frāzes: “Visas šīs viltības un padomi, kā iemācīties komunicēt ar vīriešiem, ir tikai manipulācijas, tas viss ir negodīgi un liekulīgi. Kāpēc to visu darīt, ja patiesībā tu neapbrīno neko no tā, ko viņš  ir izdarījis? Kāpēc man ir viņam jāsmaida un jāslavē viņš? Kāpec slikti ir teikt tieši acīs visu, ko domāju: ka man ir pilnīgi vienaldzīgas viņa aizraušanās? Kāpēc man jātēlo un jāsajūsminās? Tas taču nav godīgi, nav patiesība un ir liekulīgi.”

Pēc šīm frāzēm es patiešām saprotu, ka šī sieviete ir viena, ja arī nav, tad ir nelaimīga savās attiecībās un ļoti drīz viņu sagaida šķiršanās.

Es jau 20 gadus esmu psihoterapeits un šajās lietās ļoti reti kļūdos.

Un tagad uz minūti iedomāsimies, ka arī vīrieši sāks tā domāt un visu teikt tev tieši acīs: “Sveika. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga, taču es vēlos ar tevi pārgulēt un jau rīt par tevi aizmirst”, “Tev ir līkas kājas un krunkaina seja, taču tu esi jautra un tāpec es plānoju ar tevi kādu nedēļu patusēt.”, “Es sēžu kafejnīcā blakus tev un salīdzinu tevi ar to blondīni un ar to bruneti, viņas starp citu ir tīri tā neko, bet tava cope galvas vidū padara tevi līdzīgu manai vecmāmiņai”, “Fui, gatavot gan tu neproti, viss pliekans, to pat sāls un pipari neglābs”, “Man tava iekšējā pasaule ir absolūti vienaldzīga, un viss, ko tu man te jau pusstundu stāsti, mani vispār neinteresē, labāk paklusē un vienkārši izliksimies, ka man no tevis vajag tieši to pašu, ko tev no manis” un tā tālāk…

Kā tev patika? Patīkami?

Un tagad iedomājies, ka jebkuru “patiesību” (bet tā katram ir sava) pār tevi izgāž nesaudzējot ne tavas jūtas, ne emocijas, ne Dvēseli…. Vai tu būi laimīga? Nedomāju. Tomēr tu uzskati, ka būsi pārpūlējusies, ja sāksi uzvesties civilizēti un taktiski attiecībā pret vīriešiem, taču viņiem noteikti ir pret tevi jāizturas ar cieņu. Tā ir spēle vienos vārtos!

Atceries senu patiesību – nevienam tava patiesība nav vajadzīga, vēl jo vairāk tā nav vajadzīga attiecībās. Tur ir vajadzīga sirsnība, kurai nav nekāda sakara ar tiešumu un patiesību.

Tu nicini tos, kuri pēc tavām domām liekuļo un izmanto viltības? Tātad tava sūtība ir būt vienai. Jo tā ir nenobriedusi domāšana, iesīkstējis jaunības maksimālisms. 14 gados  tā var darīties, bet tad, ja dāmai ir 25-35-45- tas nozīmē tikai to, ka viņa ir iestrēgusi savā agrajā pusaudža vecumā un skatās uz pasauli caur pusaudzes domāšanas prizmu, un tā arī vēl joprojām nav pārvērtusies par pieaugušu sievieti un nesaprot, ko nozīmē būt sievietei. Viņa ir sastingusi kūniņa – vairs ne kāpurs, bet vēl arī ne tauriņš.

Būt patiesai un sirsnīgai attiecībās nozīmē patiesi interesēties par sava izredzētā aizraušanos, tas nozīmē patiesi atbalstīt viņu, ievērot labo viņā, viņa labos darbus un neievērot un neatzīmēt viņa trūkumus.

Ir svarīgi ne tas, KO teikt, bet KĀ to teikt – lūk tā ir sirsnība un patiesums.
Patiesībā viss slēpjas motīvā un cieņā. ja motīvs ir labestīgs un gaišs – tad cilvēks nekad nerunās par trūkumiem un maigi pasniegs savu domu. Un šis motīvs darbosies, ja ir cieņa.

Ja cieņas nav, tad būs “taisna runa”, tāpēc, ka šai sievietei patiesībā šis vīrietis vispār ir vienaldzīgs un tur nav ne pilītes cieņas.

Ikviens uzbrukums VIENMĒR agri vai vēlu noved pie katastrofas attiecībās.
Būt sievietei nozīmē būt upei, kaut kur maigai un plastiskai, kaut kur mutuļojošai un spējīgai “nonest” visu savā ceļā, bet tajā pat laikā spēt remdēt slāpes un veldzēt, būt dzīvības devējai, viegli aptecēt asos stūrus un ar maigumu nogludināt smilšu šķēršļus. Viss dzīvais tiecas uz upi, tai blakus zaļo mežs, saulītē tā gaiši vizuļo un mēnesgaismā maigi mirdz. Upe nav statiska, viņa ir pati daba un ar vieglumu saprot visu apkārtejo pasauli, tāpēc, ka viņa arī ir daļa pasaules.

Man ir trīs meitas. Es vēroju, kā jau no bērnu dienām nobriest viņu sievišķība, es redzu to piepildītību, ar kādu viņas ir nākušas pasaulē, viņām sievišķību nevajag macīties, arī viedumu ne, viss viņām jau ir. Viņas skatās uz māti un arvien atklāj jaunas savas sievišķības iezīmes, visu sievietes dabas brīnumaino pasauli.

Sievišķība nav “jāuztrenē”, ir jābeidz vien sevī kultivēt vīrišķība un jāpārstāj apspiest sava sievišķā daba, jāatmet visas bailes un neizdzīvotās situācijas. Pietiek turēties pie senajiem bērnības scenārijiem. Jau sen ir laiks atmetot savu bērnu dienu maksimālismu un domāšanas šaurību, pārvērsties brīnumainā, skaistā gulbī, izplest spārnus un laimīgi planēt uz savu laimīgo dzīvi.

Ja mēs mēģinām ieliet tēju pilnā krūzē, tad tēja līs pāri krūzes malām un pēc tam arī uz grīdas. Tāpat arī dzīvē, kamēr esi pilna ar aizvainojumiem un pastāvīgi kožļā savu domu kožļājamo gumiju (“viņš izdarīja to”, ” vīrieši visi ir tādi”, “Bet lūk mana mamma”, “es taču tik daudz visu ko par vīriešiem zinu”, “kā viņi slikti uzvedas”…), un tik klausāties tādu pašu kā jūs – neapmierināto padomos, draudzeņu, kuras pašas nespēj izveidot normālas attiecības padomos – un tu jau esi pārpildīta un tevī vairs nevar ieliet gardu, smaržīgu tēju. Visa tava dzīve tad ir jau piepildīta ar sasmakušu škidrumu.

Radi sevī tīru, brīvu no sārņiem telpu, un piepildi sevi ar kaut ko vērtīgu, to, kas palīdzēs tev kļūt harmoniskai un laimīgai. Bez harmonijas laimes nebūs un tur patiešām “taisnai runai” nav vietas.
Džošua M. Petersons

Facebook Благостная женственность
Tulkojums Ginta Filia Solis

Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vērtīgas domas Ģimenes dzīvei

gimene7

Galvenais iemesls, kāpēc sievietes, būdamas precētas, turpina strādāt NAV NAUDA. Visbiežāk tā nav arī mīlestība uz savu darbu. Un pat ne vīra vēlme. Tā drīzāk ir tiekšanās pēc neatkarības – tā teikt «katram gadījumam», kas izjauc uzticēšanos attiecībās un uzceļ sienu starp laulātajiem.
Olga Vaļajeva

******
Meitene jau piedzimst piepildīta. Viņa jau uzreiz ir skaista, līdz malām pilna mīlestības kristāla vāze. Viņas uzdevums ir saglabāt sevi, neizšļakstīt pirms laika, ar cieņu aiznest savu Skaistumu, Jūtīgumu, Sievišķību līdz savai ģimenei un bērniem. .
Vīrietis piedzimst kā tukša karafe. Viņa uzdevums ir piepildīt šo karafi, veicot darbības, attīstoties darbībā un uzstādot sev mērķus.
Pavērojiet bērnus. Jūs ieraudzīsiet atšķirību.

******

Palīdzība vīram, tā ir iekšējā vajadzība, kas jau no dzimšanas ielikta sievietē. Nav svarīgi, ar ko viņa nodarbojas, bet tā viņa veidota, ka tai “jāpielīp” vīrietim. Viņa tam palīdz un tadā veidā pati realizējas.

Ja vēršamies pie krievu pasakām: Sieviete Ivana-muļķīša dēļ veic neticamus varoņdarbus un rezultatā palīdz tam kļūt par Ivanu-valdnieka dēlu. Šajā ceļā viņa pati kļūst par personību, jo tādā veidā atklāj Radītāja nodomu. Un tāpēc, pildot savu sūtību, viņa kalpo Dievam.
Tiesa, šodien ļoti bieži nākas dzirdēt, ka sievietes runā: «Protams, es labprāt palīdzētu vīrietim, taču nav jau normālu vīriešu…» Tas nozīmē, ka šīs sievietes vienkārši nav spējušas nevienu iemīlēt. Tāpēc, ka, ja tada sieviete mīl, ja viņa ir tik  «gudra», kā pati runā, ja viņai piemīt intuīcija un talants, tad viņa ar Dievpalīgu varēs pārvērst «mīļoto neveiksminieku» par vēl mīļāku un veiksmīgu. Tā arī ir AUGSTĀKĀ SIEVIETES MĀKSLA.
Dzejniece Oļesja Nikolajeva

******

Vīrietis atdod ģimenei naudu, bet sieviete – dvēseles stavokli.
Oļegs Torsunovs

******
Viens no galvenajiem iemesliem, kuru tagad varu jums pavēstīt, kāpēc vīrietim un sievietei ģimenē izveidojas sliktas attiecības, ir tas, ka sieva pastavīgi dod vīram padomus un pamāca viņu. Vīrieša psiholoģija ir tāda, ka viņš pats pieņem lēmumus. Tā ir viņa būtība.

Tāpēc brīžos, kad sieviete viņam vēsta, kādas patiesības, sāk viņu pamācīt, viņš domā tā: «Viņa mani neciena, viņa domā, ka man nav prāta!» Viņš jūtas aizskarts pat tad, kad pieņem sievas padomu. Tāds ir vīrietis un tāda ir viņa psiholoģija.
Aleksandrs Hakimovs
******

Kad cilvēks mums nodara sāpes, visticamākais, viņš pats ir dziļi nelaimīgs. Vai – vienkārši nelaimīgs. Laimīgas sievietes nelamājas, stāvot veikalā rindā, nestrīdās un neuzbrūk pasažieriem transportā, netenko par kolēģiem. Laimīgas sievietes atrodas citā realitātē. Viņām tas nav vajadzīgs.

******

Vīrieša cieņa pret sievieti ir atbildības uzņemšanās un rūpes par viņu. Ir jāatzīst, ka sieva ir pati maigākā un trauslākā būtne Visumā un tieši tādā noskaņojumā ar viņu arī jākomunicē. Vīrietim tas nav viegli, jo vairāk par visu viņš no viņas vēlas seksu.

Oļegs Torsunovs

******

Izrādās, ka cilvēks Sadzird tikai tajā gadījumā, ja ar viņu runā pazemīgi, un vīrietim tas nozīmē, ka maigi ar viņu runā viņa sieva, bet sievietei pazemīgi nozīmē, ka vīrs uzvedas ļoti rūpīgi un iejūtīgi. Ja sieviete runā maigi un vīrietis iejūtīgi, tad viņi viens otru Dzird un saprot otra teikto. Taču tādas attiecības uzbūvēt nav viegli. Te jābūt ļoti spēcīgiem cilvēkiem.

******

Sievietes mierīgums provocē vīrietī pārliecību. Vīrieša pārliecība – kad viņš kļūst savāktāks, pieņem atbildīgus lēmumus, automātiski padara sievieti mierīgāku

Te nu ikviens var mēģināt. Tāda spēle, kurš pirmais sāk, tas uzvar. Tā kā pat tad, ja jums blakus ir vīrietis, kurš nav pārāk pārliecināts, nevajag viņa vietā neko lemt.
R. Naruševičs

******

Sievietes, kuras aktīvi nodarbojas ar garīgajām praksēm domā, ka viņām jāģērbjas “pelēkās peles” stilā, jo savādāk viņas baidās, ka varētu vīrietī izraisīt iekāri. Tā viņas kļūst par bālu un pelēku mūsu sabiedrības masas daļu un nespēj iedvesmot cilvēkus.

Ja sieviete labi izskatās, tas nenozīmē, ka viņa ir pilna iekāres.

Sievietes laime var pacelt enerģiju augšup un nolaist to zemē, atkarībā no tā, kāds ir viņas garastāvoklis.
Mūsu sievietēm jābūt laimīgām, viņām ir skaisti jāģērbjas. Tas nenozīmē, ka jāatkailina ķermenis.
Sievietes pašapziņa un pašcieņa ir atkarīga no tā, kā viņa ģērbjas.
No Audarji Dhamas lekcijām

******

Loti svarīgi ir saprast Ģimenes pavarda principu, kas vēsta, ka Ģimene nav vieta, uz kurieni visu velk. Ģimenes pavards ir vieta, kur visi dod. Tas nozīmē, ja parādījies ir kas vairāk, palielinājusies labklājība, vajag uzaicināt un pacienāt vairāk draugus, dāvināt dāvanas, barot putniņus. Un arī bērnos kultivēt principu “dot”, “dot”, “dot”. Ģimenes pavards nozīmē principu ATDOT.
Ja ģimenē cenšas viens otram palīdzēt un vairāk dot, bērni izaugs nesavtīgi. Kā tikko ģimenē sāk visu vilkt “Visu mums, citiem neko nedot!” dzimst egoisms, dusmas, nelaimes un nepaklausība. Ģimenes pavarda princips ir jāzin.
Oļegs Torsunovs

Avots: https://womanlywise.jimdo.com
Tulkoja: Ginta FS