Atrast risinājumu

zemapziņa2

Ir kāds sens un ļoti efektīvs veids, kā atrisināt sarežģītas dzīves situācijas.

Katram no mums ir slēpts resurss, par kuru ikdienas dzīvē bieži vien mēs aizmirstam. Un tā ir mūsu ZEMAPZIŅA. Senatnē mūsu senči to zināja un prata darīt. Viņi klausījās savā zemapziņā, dzirdēja savu dvēseli un rīkojās, izejot no tā, ko tā pateica priekšā. Tad, lūk, ja Tev ir problēma un nav tās risinājuma – vari izmantot šo metodi un pasaukt palīgā savu zemapziņu.

To var darīt ar aizvērtām acīm pirms aizmigšanas. Tieši šajā brīdī zemapziņa ir visaktīvākā. Atceries, ka šajā brīdī ir visvērtīgāk darbināt pašiedvesmu, klausīties audiotreniņus un tas arī dod vislabākos rezultātus.

Iekārtojies ērti, vislabāk guļus stāvoklī, aizver acis un sāc domāt ko labu, pozitīvu, kas tevī raisa tieši šādas emocijas.

Tādā veidā tu noskaņojies uz pozitīvā viļņa un esi tuvāk savai dvēselei un zemapziņai. Prāts sāk migloties un atslēgties. Un tieši šajā brīdī tu iedomājies, ka samilzušās problēmas risinājums atrodas melna kuba iekšpusē. Tu turi šo kubu rokās. Tas ir noslēgts no visām pusēm. Tu koncentrējies tikai uz kubu, grozi to rokās, sajūti tā gludās, aukstās, asās šķautnes, ieskaties krāsā, kas atgādina tumšu bezdibeni un centies to atvērt. Aizmirsti par problēmu, domā tikai par to, kā atvērt kubu, jo problēma taču ir tajā iekšā. Turpini klauvēties pie zemapziņas durvīm.

Šo vingrinājumu atkārto vairākus vakarus pēc kārtas, līdz beidzot, vienā jaukā rītā tu saproti, ka naktī kubs ir padevies un atvēries. Un tu atceries, kas tajā bija iekšā – tas ir pats pieņemamākais un vienkāršākais tavas problēmas risinājums. Atceries – zemapziņu nedrīkst steidzināt, to nedrīkst piespiest stradāt pēc tavas momentālās vēlēšanās. Tajā pat laikā tā strādā vienmēr, vēlies tu to, vai nevēlies. Un jautājums nav tajā, vai tas stradā, bet tajā – dzirdi tu to vai nedzirdi.

Šī metode palīdz pieskarties savai zemapziņai un izdzirdēt to.

Jo biežāk un biežāk tu vērsīsies pie savas iekšējās pasaules, tu arī turpmāk varēsi to darīt vienmēr – jebkuros apstākļos, jebkura situācijā, vienkārši aizverot acis – uz nedaudz ilgāku laiku, kā mirkšķinot. Bet pēc laika vispār pāriesi pastavīga klausītāja stāvoklī, izmantojot acu aizvēršanas tehniku. Iesi kopā ar savu zemapziņu – roku rokā.

Klausies savā zemapziņā, kontaktējies ar to. Tā vienmēr piedāvā vissapratīgāko un labāko tev risinājumu. Vienmēr ir tavā pusē un cenšas tev palīdzēt. Tikai izdzirdēt!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Nesen Baltijas Seminārā, apmācību laikā es dzirdēju šādu domu.

Mēs katrs paralēli dzīvojam divas pasaulēs – Ārējā un Iekšējā. Ja es dotajā brīdī sēžu pie datora, tad manas domas var lidināties tālu prom no vietas, kur esmu.
Laime atrodas Iekšējā pasaulē, bet diez kāpēc mēs to meklējam Ārējā. Iemesli ārējam rezultātam vienmēr ir Iekšējā pasaulē. Ārējā mēs esam ierobežoti, iekšējā – varam visu, tur mums robežu nav. Atslēga uz iekšējo pasauli ir mūsu Zemapziņa.

Es pati varu izvēlēties savas domas. man IR tāda privilēģija. Un lai es kaut ko saņemtu Ārējā pasaulē, ir svarīgi vispirms to sajust Iekšējā.

Tāds, brīnumaini skaists mehānisms. Mācamies to izmantot – tam gan ir vajadzīgs treniņš, bet, kas tad ir dzīve – viens vienīgs treniņu laukums:)

Ginta FS

Japāņi saka tā!

japanese77

  • Ja problēmu var atrisināt, tad nav vērts par to uztraukties, ja nevar atrisināt, tad uztraukties par to ir bezjēdzīgi.
  • Padomājis – nolem, nolēmis – nedomā.
  • Neaizturi to, kas iet, neaizdzen to, kas nāk.
  • Ātri – tas ir lēni, bet bez pārtraukumiem.
  • Labāk būt laba cilvēka ienaidniekam, nekā slikta draugam.
  • Bez vienkāršiem cilvēkiem nebūtu vareno.
  • Kas ļoti vēlas pakāpties, tas izdomās kāpnes.
  • Vīram ar sievu jābūt līdzīgiem rokai un acīm, kad rokai sāp, acis raud, kad acis raud, roka noslauka asaras.
  • Saule nepazīst noteikumus. Saule nezin, kas ir nepareizi. Saule spīd bez vēlmes kādu sasildīt. Tas, kurš atradis sevi, ir līdzīgs saulei.
  • Jūra tāpēc ir liela, ka nenoniecina mazās upes.
  • Tāls ceļš sākas tepat – blakus.
  • Kas dzer, tas nezin par vīna kaitīgumu. Kas nedzer, tas nezin par tā labajām īpašībām.
  • Pat tad, ja zobens noderēs tikai reizi dzīvē, to vienmēr vajag turēt sev blakus.
  • Bēdas, tāpat kā saplēstu kleitu, vajag atstāt mājās.
  • Kad ir mīlestība, lapsenes kostās brūces izskatās tikpat skaisti kā bedrītes vaigos.
  • Neviens neklūp, guļot gultā.
  • Viens labs vārds var sildīt visus trīs ziemas mēnešus.
  • Dod ceļu muļķiem un trakajiem.
  • Kad zīmē zaru, svarīgi ir dzirdēt vēja elpu.
  • Septiņas reizes pārbaudi, pirms šaubies par cilvēku.
  • Izdari visu, ko vari, bet par pārējo lai parūpējas liktenis.
  • Pārlieks godīgums robežojas ar muļķību.
  • Mājā, kur smejas vienmēr atnāk laime.
  • Uzvar tas, kas izturēs pusstundu vairāk kā pretinieks.
  • Mēdz notikt tā, ka lapa grimst, bet akmens peld.
  • Smaidošā sejā bultu nešauj.
  • Auksta tēja un auksti rīsi ir ciešami, bet auksts skatiens – neciešams.
  • Desmit gados — brīnums, divdesmit — ģēnijs, bet pēc trīsdesmit — parasts cilvēks.
  • Ja sieviete sagribēs — cauri klintīm izies.
  • Pajautāt — kauns uz minūti, bet nezināt — kauns uz visu mūžu.
  • Ideāla vāze nevar būt darināta slikta meistara rokām
  • Dziļas upes klusu tek.
  • Ja dosies ceļā pēc paša vēlēšanās, arī tūkstots rī šķitīs kā viens.Tulkoja: Ginta FS

Laimīga un brīva…

basam3

— Dakter, atnācu pie jums uz pieņemšanu, palīdziet, esmu nomocījusies, risinot savas problēmas – risinu, risinu, bet tās kā nebeidzas tā nebeidzas. Visus savus spēkus tur esmu ieguldījusi, bet tās vēljoprojām kā ir, tā ir! Sešus gadus jau ar tām strādāju, mēģinu atrisināt, un – nekā. Ko man, Dakter, darīt?
Dakteris paskatījās pāri brillēm uz viņa priekšā sēdošo jauno, nomocīto sievieti – kājas izstieptas, rokas nolaistas, izmocījusies un apjukusi.
— Mans vārds ir Jeļena Viktorovna. Man jūs rekomendēja kaimiņiene – tante Vaļa. Viņa sacīja: ej, meit, pie Fedota Semjonoviča, manu problēmu viņš atrisināja turpat kabinetā, uz vietas, piecu minūšu laikā. Es nezinu, kas kaimiņienei bija par problēmu, viņa neteica, bet kā es to uzzināju, uzreiz atnācu pie jums!

Dakteris pasmaidīja. Viņš ļoti labi atcerējās tanti Vaļu.
— Viņa teica, ka esat Brīnumdakteris. Es gan ne īpaši ticu dažādiem “brīnumiem”, taču nu jau vairs nezinu, kur iet un kam lūgt palīdzību, visu esmu izmēģinājusi… Vai jums izstastīt konkrētāk manas problēmas?
— Nē, nav vērts, — balss dakterim bija patīkama un samtaina, tajā klausoties gribējās atslābt un nomierināties. — Patiesībā viss ir skaidrs un nav nekādu brīnumu. Es jums tagad izskaidrošu, kā tālāk rīkoties. Un dakteris pasmaidīja. – Sakiet, kādu mērķi jūs sev uzstādījāt, kad sešus gadus atpakaļ sākāt risināt savas problēmas?
— Tādu arī uzstadīju – risināt savas problēmas!
— To jūs arī darāt, jūs taču vēlējāties risināt? Pareizi? Viss ir godīgi, jūsu sapnis īstenojās visus šos sešus gadus!
Jeļenai Viktorovnai acis “izlīda uz pieres”.
— Oioi, — viņa izdvesa.
— Vai plānojāt, ko darīsiet pēc tam, kad būsiet atrisinājusi savas problēmas? Ar ko nodarbosieties?
— Nē, īpaši neplānoju, tikai – tā nedaudz, — vēljoprojām domīgi teica Jeļena..
— Skaidrs. Jūs apkopojāt visus savus resursus un sakoncentrējāt tos uz problēmu risināšanu un tas tikai šīs problēmas baroja. Problēmas nevarēja aiziet, jo, ko gan jūs bez tām darītu? Tās jums bija vajadzīgas. Un tas vēl nav viss. No vienas puses jums šīs problēmas bija vajadzīgas, bet no otras – jūs visu laiku centāties tās atrisināt. Tā saucās – autoagresija. Jūs karojāt pati ar sevi. Skatoties uz jums, vērojot jūsu ārieni, var spriest, ka smagi karojāt. Uzvarējāt?
— Nē.
Ārsts noplātīja rokas.
— Jūs grasāties turpināt karot ar sevi? Jums ļoti daudz resursu aiziet šajā cīņā. Ar ko cīņas vietā jūs varētu nodarboties? Kas jums svarīgāk – atrisināt savas problēmas vai dzīvot mierā pašai ar sevi?
— Mierā…
Te Jeļena Viktorovna pieleca no krēsla.:
— Tad ko tagad? Man jāsamierinās ar šīm problēmām? Man jāatzīst to eksistēšana par pareizu?!
— Manā skatījumā – tas ir pareizais risinājums. Tikai padomājiet par to, kas patīkami silda jūsu dvēseli, ar ko jūs vēlētos nodarboties jau tagad, jo jums vairs nevajag cīnīties ar problēmām un jums ir atbrīvojušies resursi. Kur jūs tos vēlētos novirzīt? Ko teiksiet? Un dakteris jautri piemiedza aci.
Jeļena Viktorovna pateicās burvju dakterim un devās mājās.
Pa ceļam viņa domāja par to, ka viņai patiešām labāk būtu dzīvot mierā ar sevi, nekā risināt savas nekādā veidā neatrisināmās problēmas. Redz, cik viltīgi šajā pasaulē viss uzbūvēts, ar vienu savu daļu radīju, ar otru – risinu, redz, kā tas notiek! Bet abas daļas manas. Bet es domāju, ka tā daļa, kas problēmas radīja, ir noskaņota pret mani, bet es biju noskaņota pret to. Es gribēju lai tā padodas pirmā, es gribēju to uzvarēt, uzskatīju to par ienaidnieku. Tagad tu esi mans draugs, piedod, ka cīnījos ar tevi! Piedod, ka gribēju, lai tu zaudētu, piedod, ka dusmojos uz tevi un piedod, ka biju pret tevi. Tu man esi svarīga, vajadzīga, es pieņemu tevi un esmu pateicīga par šo mācību. Tu taču esi Es.
Viegls pavasara lietutiņš “pamodināja” Jeļenu Viktorovnu no pārdomām.
— Kas aizkustina manu dvēseli?
Viņa nometa kurpes, kā bērnībā, un kā bērnībā sāka skriet pa peļķēm. Mazā Ļena. Garāmgājēji izbrīnā skatījās: kāds ar smaidu, kāds ar neizpratni, kāds izbrīnā, bet kāds ar pirkstu grozīja pie deniņiem. Bet mazajai Ļenai bija vienalga, jo viņa bija laimīga un brīva…

Tulkoja: Ginta FS