Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂