Priecāties par otru

Maziem bērniem un suņiem ir brīnumains talants priecāties par cilvēkiem…

Vienkārši priecāties…

Atceries, kā tavs bērns ieraudzījis tevi pie bērnudārza vārtiņiem traucās tev pretī?

Traucās, aizmirsdams kā no rīta steigā jūs viens otram krietni paplūkājāt nervus ar ilgu ģērbšanos, pa zemi izmētātu sviestmaizi, un sazin kur, kā caur zemi izkritušiem dūrainīšiem….

Traucās, ar joni ieskrienot tev vēderā, ķerot aiz rokas un cenšoties kaut ko svarīgu izstāstīt….
Traucās lai mīlētu….traucās pec mīlestības…

Un tieši tāpat tevi uz mājas sliekšņa sagaida suns…

Lai vai kāds un no kurienes tu neatnāktu…
Viņš stiepj tev pretī savu miklo purniņu, ieskatās dziļi acīs, aposta, un skauj savos “ķepu apskāvienos”…
Suns tevi mīl…. bez noteikumiem, bez aizvainojuma un bez aprēķina…

Pie mums tā ir ļoti reta parādība…. tā vienkārši priecāties…

Jā, mēs esam noguruši, piekusuši, apkrāvušies visādām svarīgām lietām, rūpēm, vīlušies, uzkrājuši visdažādākās emocijas, no kurām neprotam atvadīties un neprotam par tām runāt…

Bet vēl viens, kas arī ir skaidrs kā diena! – mēs neesam zaudējuši nepieciešamību pēc siltuma, uzmanības, maiguma…

Un mums šķiet, ka tieši par to mēs nikni cīnāmies, kad piekūstam, skrienam, sasniedzam….

Tieši to mēs vēlamies, kad cenšamies viens no otra izskrāpēt atbilstību savām prasībām…
Lūk tieši uz to mēs ceram, kad nesaudzīgi kritizējam, salīdzinām ar citiem, uzstādām noteikumus…
Bet gala rezultātā – katram sava necaurspīdīgā kapsula…

Kapsula, kurā mēs sēžam un turpinām sapņot par to, ka kāds, kaut kur par mums vienkārši priecāsies…

Un ar kādu, kaut kad, kaut kur mēs varēsim kopā sēdēt virtuvē un dzert tēju, smieties un runāt muļķības…
Un ar kādu, kaut kur mēs varēsim vienkārši sadoties rokās un saprast, ka laime – tas nav tad, kad beigsies problēmas, bet tad, kad tās uz šī roku, kuras nekad nenodod, fona, vairs nešķitīs tik svarīgas…
Ziniet, mani mīļie, var jau ilgi un gari spriedelēt par to, ar kādām bērnu dienu traumām un scenārijiem mēs ienācām pieaugušo dzīvē….

Un, cik šī pieaugušo dzīve ir sarežgīta tam, lai izveidotu harmoniskas attiecības….
Un, cik ilgu un garu terapijas gadu būs nepieciešams lai mūsu iekšējie bērni sajustos drosībā un sāktu mācīties tuvību…
Tas viss būs pareizi un pamatoti…

Bet…

Neviens no mums nezin, kad viņa dzīves kariete pārvērtīsies par ķirbi, un laiks būs doties projām no balles…

Balles, kurā tā arī neizdejojāmies…
Balles, kurā tā arī neuzdrošinājāmies mīlēt, satuvināties, dot sev iespēju piedzīvot ko lielu un svarīgu…
Var nepaspēt… vienkarši pārāk ilgi gaidīt… ticēt savai nespējai atkust…

Es strādāju ar personīgo terapiju, ar traumām, strādāju ar negatīvajiem scenārijiem un labākos rezultātus redzu ne tiem, kuri terapijas procesā norobežojas no realitātes un ieciklējas tikai uz sevi, bet gan tiem, kuri būvē jaunus saskarsmes tiltus, cenšas saprast un pieņemt savus tuvos, cenšas mīlēt, pieņemt mīlestību un atdot savējo…

Ticiet man, iemācīties uztvert otru cilvēku nevis kā personīgo pavadoni brīnišķīgajā nākotnē, bet kā to, ar kuru ir prieks dalīties dzīvē – nav nemaz tik grūti…. tiesa?…

Nav grūti pat tiem, kuri tādu bērnībā nav redzējuši…

Galvenais, lai cilvēks gribētu ieraudzīt to savā šodienas dzīvē….

Bērni un suņi – ir brīnišķīgi skolotāji… ne parāk prasīgi un stingri, un vienmēr gatavi ielikt augstāku atzīmi par to, ko esam nopelnījuši…

Ziniet, kāpēc?…

Tāpēc ka viņi vienkārši par mums priecājas…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis