Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kopija vai oriģināls?

priesteris6

Reiz kādā klosterī jauns nesen iesvētīts mūks, saņēma savu pirmo uzdevumu: pārrakstīt vairākas baznīcas lūgšanas, psalmus un likumus… Darot savu darbu, viņš ievēroja, ka citi mūki pārraksta līdzīgus tekstus ne no oriģināla, bet kopijām. Izbrīnīts par šadu faktu, viņš devās pie klostera vadītāja, lai padalītos ar savām pārdomām.

– Padre, brāļi pārraksta tekstus ne no oriģināla, bet kopijām, bet kas tad, ja pirmajā kopijā kāds nejauši ir pieļāvis kādu kļūdu, pārrakstījies? Tad taču nākamajās visās būs šī kļūda…

– Khm, mans dēls, – domīgi novilka svētais tēvs – vispār jau mēs tā daram simtiem gadu… Principā tavos vārdos ir sava loģika. Ar šiem vārdiem viņš devās pa kāpnēm uz leju pazemes arhīvos, kur jau simtiem gadu glabājās oriģināli, kurus neviens pēdējos 100 gados nebija pārskatījis, jo viss tika pārrakstīts no kopijām.

Aizgāja un pazuda…

Pagāja diennakts, bet svētais tēvs vēl nebija rādījies. Jaunais mūks norūpējies devās lejā arhīvā paskatīties, vai viss kārtībā. Un ne uzreiz atrada veco vīru. Ieskatījies kādā no tālākajām istabām, viņš ieraudzīja svēto tēvu. Tas, kā nemaņā sēdēja zemē pie atvērta folianta un kaut ko bubināja sev zem deguna.

– Kas noticis, svēto tēv? – iesaucās izbrīnītais mūks. – Kas noticis?

– Celebrate, – nostenējas vecais vīrs – tas vārds bija c-e-l-e-b-r-a-t-e! Nevis celibate!

🙂

• Сelebrate — svini, priecājies;
• Сelibate — atturies 

Morāle: Vienmēr pārbaudi oriģinālu!