Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS