Vienkāršas lietas

12108994_1068064266566963_3945164000581656699_n

Kas ir Laime? Kas ir svētlaime? Vai esi apmierināts ar to, kā pavadīji šo dienu? Ja, nē, tad Džeja Hansena padomi noteikti palīdzēs tev baudīt katru nodzīvoto mirkli.
«Laime katru dienu – tā ir katra cilvēka apzināta izvēle, tā saka grāmatas “Atrodi savu svētlaimi” autors. Taču šāda izvēle nemaz tik viegli katram “nedodas”. Kādam nāksies “pārstartēties” pilnībā un atzīt to, ka no 86 400 katras dienas sekundēm viņš lielāko daļu pavada sabozies, kreņķējoties par sīkumiem, dusmojoties uz apkārtējiem, burkšķot kā veca sieva un, protams, tad neiztiek bez vilšanās sajūtas».

Autors piedāvā pamēģināt 5 paņēmienus, lai noskaņotu savu saprātu uz pozitīvā viļņa.

1. Fokusēties uz pozitīvo.
Pirmais, ko vajag izdarīt, pirms piecelies no gultas, ir sakoncentrēties uz kaut ko labu. To izdarīt var ļoti vienkāršā veidā. Vēl, guļot gultā, atcerēties to labo, kas ir tavā dzīvē. Tie var būt draugi, ģimene, vecāki, varbūt mīļotais mājdzīvnieks, varbūt kāda skaista glezna vai kas tāds, kas liek tev smaidīt. Tā var būt mīļākā mūzika. Sākot rītu ar vienkāršām un patīkamām domām, tu jau esi noskaņojies labai dienai.

2. Vienkāršs «dopings»
Tikai 20 minūtes velti rīta vingrošanai vai pastaigai pirms darba – tas palīdzēs izstrādāt laimes hormonu – serotonīnu un dopamīnu. Tieši no šīm ķīmiskajām vielām ir atkarīga tava dvēseliskā labsajūta.

3. Nolieguma aizliegums
Tādi vārdi kā «nevaru», «nē», «negribu», «nespēju» un līdzīgi, ir tavu iespēju ierobežotāji. Tos rada bailes no atbildības un slinkums, bet ar laiku atteikšanās no savām iespējām pāraug apātijā. Tā vietā, lai noliegtu sevi un savas iespējas, vajag sakoncentrēties uz savām labākajām īpašībām un uz to, ko tu vari izdarīt. Nav nekā neiespējama un ne velti saka: «dari šodien to, ko citi negrib darīt un rīt dzīvosi tā kā citi sapņo dzīvot».

4. Pārtraukums
Kad ievēro to, ka situācija saasinās un tevi pārņem stress, darbu vajag pārtraukt. Ieturi pauzi. Izdzer kafiju vai izej ārā pastaigāties, padari ko citu, paklausies mūziku, paskaties kādu smieklīgu filmiņu vai ar kolēģi pie tējas tases parunā «par neko». Tāda pauze var ilgt vien 10 minūtes, taču efekts būs manāms. Sajutīsi, ka pēc tās padotie vai šefs vairs netracinās.

5. Dienas kopsavilkums
Vakarā, kad jau guli gultā, nav jēgas skaitīt aitas vai skatīties televizoru. Labāk velti laiku sev – atceries tos momentus, kuri dienas laikā bija izdevušies, iepriecināja. Ar patīkamām domām ir patīkami iemigt. (P.S. es pirms miega katru vakaru paņemu rokā savu pateicības akmentiņu un parunājos ar to – par to, kas šajā dienā bija labs, par cilvēkiem, par sarunām, par notikumiem.)

Ar šādu vienkāršu paņēmienu palīdzību tu varēsi iesākt un pabeigt dienu labā noskaņojumā un ar pozitīvām emocijām. Kādam tas izdosies vieglāk, citam – grūtāk, taču, viennozīmīgi, tas kļūs par labu ieradumu un pēc laika sapratīsi, ka patiesībā dzīvo ļoti labu un skaistu dzīvi.

Veiksmi un prieku jums visiem!

 

Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS

Pati izdevīgākā dzīves stratēģija

1978725_376587292531739_6070964001018147_n

Kāpēc Pateicība ir izdevīgākā dzīves stratēģija?

Ir ļoti daudz stratēģiju, kas dzīvē palīdz būt veiksmīgam un uzvarēt savus konkurentus. Bet ir viena, par kuru cilvēki visbiežāk aizmirst: tā ir prasme būt pateicīgam.

Pateicība maina visu. Tā pārvērš tevi par vienu no spēcīgākajiem tavā darbības jomā. Taču nepietiek ar to, ka esi pateicīgs šad tad, svētku reizēs – lai šī stratēģija strādātu, ir mērķtiecīgi ik dienas tā jāizjūt un jādemonstrē. Minēšu piecus apsvērumus, kas norāda uz to, ka tas ir taisnākais ceļš uz veiksmi.

1. Kad jūties pateicīgs, tu pievelc sev īstos cilvēkus. Ja vēlies, lai tev būtu patiesi tevi cienoši klienti, tev pašam jākļūst par tadu cilvēku. Nevienam nepatīk būt blakus nožēlojamam, uz sevi ieciklētam nūģim, kurš vienmēr domā, ka visu zin. Pateicība maina šo attieksmi.

2. Kad esi pateicīgs, tu kļūsti radošāks. Tā vietā lai savā prātā apcerētu visu savas situācijas drūmumu, tu mācies meklēt pozitīvo pat sliktās ziņās. Bet izmēģinot vairāk jaunu, tu sāc arvien biežāk vinnēt. Un ceļu uz to parāda pateicība.

3. Kad esi pateicīgs, tu pieņem arvien pareizākus lēmumus. Tu neizgāz savas dusmas uz tiem, kuri uzvedas ne tā, kā vajadzētu, tu neļauj bīstamām emocijām vadīt savas darbības, bet rīkojies daudz gudrāk un tavi lēmumi atgriežas kā bumerangi. Pateicība – tā ir prasme dziļi ieelpot. Tā palīdz pakāpties soli atpakaļ un vēl skaidrāk ieraudzīt dzīvi.

4. Kad esi pateicīgs, tu arvien saprātīgāk tērē savu naudu. Tu “neizmet” to par it visu, ko tev “obligāti vajadzētu iegūt” (tāpēc, ka tev šķiet, ka pārāk maz tev pieder) — tu iemācies to investēt savā nākotnes veiksmē. Tu esi gatavs teikt “nē” — un šis “nē” pārvēršas par lielu “jā” nākotnē. Pateicība māca daudz gudrāku attieksmi pret naudu.

5. Kad esi pateicīgs, tev veicas vairāk kā citiem cilvēkiem. Varbūt patiesībā nemaz neesi daudz veiksmīgāks, kā apkārtējie, taču, ja jūties tāds, vai gan to kāds apstrīdēs? Iedomājies, ka ik rītu mosties un jūties kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kā tad tu rīkotos? Varu derēt, ka tad noteikti tu nenodarbotos ar to, ar ko grasies nodarboties šobrīd.Pateicība dod priekšrocības tam, kurš jūtas pateicīgs.

Ir ļoti daudz stratēģiju, kuras palīdz kļūt par superzvaigzni. Tās visas ir par maksu, bet citas — tādas kā pateicība — prasa izmaiņas domāšanā. Tā vietā, lai pastāvīgi burkšķētu un uzdotu jautājumu “kāpēc”, varbūt ir vērts būt kaut nedaudz vairāk pateicīgam un tas atnesīs jaunas uzvaras.

(с) Dens Voldšmits

Tulkoja: Ginta FS

Izņemt sirdsmieru no lombarda

6655

„Ejiet ar mieru, dzīvojiet ar Dievu”, saka Zilākalna Marta, un ikkatrs saprot, ka Martiņai taisnība.

„Domājiet pozitīvi, esiet šeit un tagad, nedariet otram to, ko nevēlieties pats sajust, esiet harmoniski, mīliet sevi, ēdiet veselīgi, vingrojiet, lūdzieties, meditējiet…” Visu to dzirdot un uztverot par labu esam vai kā pieņemamu taisnību, pats par sevi atnāk jautājums: „Kur man jāiet, lai visu to saprastu un iegūtu komplektā?” Iespēju ir tik daudz, tās šaudās galvā, prātu jauc un dara nemierīgu. Ej kur gribi, meklē, kas uzrunā, bet diemžēl, kamēr vēlme tieši pēc sirdsmiera nav pirmā vietā, grūti un reizēm pat aplami ir ko atrast. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sirdsmiers jau sen, pat citā paaudzē aiznests uz lombardu apmaiņā pret tehnokrātijas brīnumiem, līzingiem, varas, vēlmes būt vienmēr un visur pirmajā vietā, gūt uzvaras „darba tirgū”, kā arī ģimenē gan ar partneri, gan bērniem. Arī laiks pašam priekš sevis ielikts lombardā. Turpat ir arī spēja sadzirdēt, ko saka klusums, vējš, lietus lāses, saules stari un, protams, pati sirdsbalss.

Jau ilgi dzīvojam dīvainā laikā: tiekam vērtēti pēc intelekta, bet cilvēks sastāv arī no emocijām, jūtām, kuras var būt gan labas, gan mazāk labas. Katram no mums piedzimstot tiek dāvātas deviņas bāziskās emocijas, no kurām tikai divas ir pozitīvas: prieks un interese. Tāpēc tādi ir mazie bērni. Pēcāk cilvēks, „pateicoties” vecākiem, skolām, sabiedrībai, situācijām tiek „apdāvināts” ar bailēm, vainas sajūtu, dusmām, bailēm, citu un sevis vainošanu, kauna sajūtu utt. Kur to visu likt, kā prieku un interesi pastiprināt, bet pārējo vismaz samazināt, kamēr tās nav uzsākušas savu postošo darbību, par to vispārizglītojošās skolās nemāca. „Kaunies raudāt, kā tu vari baidīties no tādiem niekiem, pats esi vainīgs, paskaties, cik kaimiņmājas Jurītis tālu ticis, bet tu.., ja tu tā turpināsi, neko nesasniegsi utt.”, bezmaz katram pazīstami teksti. Mazais bērns samazina savu prieku un interesi, jo viņā ienāk citas lietas, kurām vajadzīga teritorija. Tām „citām lietām” ir tendence plesties plašumā un augstumā, turklāt tās ir pārsvarā un ar nodomu padzīt prieku un interesi. Bērnam nav izvēles, ko pieņemt, ko sevī nelaist, jo tik tikko viņš ir sācis apgūt dzīvi. Bērns ir kā balta lapa, kurā pats iekrāso pieredzēto. Iet laiks, diploms vai vairāki ir iegūti, materiālā puse arī daudzmaz sakārtota, bet miera nav. Vajag vēl vairāk, vēl augstāk, bet arī tur nav labi. Kad nu cilvēks tā dzīves līkloču ceļā izskrējies un piekusis, viņam tiek dota iespēja apstāties un padomāt: „Kas es esmu un kur es eju? Kur iet citi un kāpēc? Un, vai vispār kaut kur ir jāiet?” Iesākumā šī doma ienāk prātā uz pāris sekundēm, bet steiga, dzīves skrējiens un atruna: „Man nav laika!”, atslēdz kluso zvanu no lombarda par sirdsmiera glabāšanas termiņa beigu tuvošanos. Pēc laika atskan vēl kāds zvans, tad vēl, līdz zvani apklust un dvēsele paliek lombardā uz visu šīs zemes dzīves laiku, lai skumtu pēc sava saimnieka. Skumst arī saimnieks, bet nesaprot, kāpēc. Prieks un interese ir zudušas, likstas un lamatas ik uz soļa, bet tā varēja nebūt, ja būtu zināšanas par sevi un visu dzīvo ap sevi.

Sirdsbalsij ir galvenā loma šajā spēlē, ko sauc par skaistu, priekpilnu un interesantu dzīvi.

Ieva Ramane