Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes stāvokļi

53657192_2242591185802156_1016545061619367936_n

Stāvoklis, kādā mēs visbiežāk atrodamies, formē mūsu realitāti. No sākuma tas rada mūsu domas un jūtas. Pēc tam – rīcību, kas izriet no domām un jūtām. Tālāk jau nāk ieradumi un tad jau arī liktenis.

Tavs iekšējais stāvoklis ir tas, par ko vajadzētu aizdomāties jau tūlīt. Tas, ko ir vērts atsekot un mainīt.

Sievietes stāvoklis ir sevis pašas sajušana šajā pasaulē. Sajūta, ka esmu skaista, ka patīku cilvēkiem. Un arī viņi man patīk. Un pasaule patīk. Un enerģijas manī ir daudz, enerģijas, kuru es ļoti vēlos dāvāt. Un es varu būt dažāda. Kad to vēlos.

Un tā tālāk.
Nobriedusi sieviete ir tā, kura prot šo stāvokli pārvaldīt. Kad vajag, pārvēršas par murrājošu kaķenīti un nomierina savu bruņinieku. Kādā citā brīdī viņā pamostas raganiņa, un, lūk, viņa virtuvē jau uzbur veselīgu ēdienu saviem mīļajiem. Un tālāk viņa var kļūt par radošo plūsmu, kuru nevar apstādināt, bet dažkārt – pat par vētru. Un visu to šī viena pati sieviete! Ja viņa ir nobriedusi.

Nenobriedusi sieviete ļoti bieži kļūst par sava stāvokļa gūstekni. Vīrs atnāk mājās, bet nav vairāk spēka dot viņam mieru, tāpēc, ka iekšā bango vētra. Un šo vētru kaut kur vajag izgāzt. Pa rokai gadās vīrs – piedod, dārgais!

Bet citā brīdī, kad vajadzīga radošā plūsma, viņa pēkšņi sajūt slinkumu un apātiju, pilnīgu nespēku. Un neko nevar tam padarīt… Bet pastāvīgais fons ir tukšums, nervozitāte un neapmierinātība ar sevi…

Kā gan radīt šo labo stāvokli?

Atsekot savu iekšējo fonu. Ievērot, kad spēka pietiek un kad tā trūkst. Klausīties savā sirdsbalsī, ticēt savam ķermenim. Sauc to kā gribi. Jautāt sev: “Vai es to gribu tieši tagad?”. Tas ir ļoti vērtīgs ieradums, kurš ļoti reti kādam ir.

1. Laikā pārslēgties. Ja negribu, tā arī pasaku. Ja enerģija krīt – laikā aiziet vai pārtraukt komunikāciju. Ja vajadzīgs klusums – momentā sev radīt klusumu. Pasēdēji pie datora – piecelies un ej pastaigā vai nomazgā traukus. Paēdi – padejo. Atpūta un spēku papildināša nenozīmē pasēdēt, bet pēc tam pagulēt. Tā kāreiz ir parmaiņās darbībā un aktivitātēs.

2. Iziet no situācijas. Ja rodas problēma – iziet. Iziet no mājas, no šīs telpas, no šīs situācijas. Paskatīties uz to no malas.

3. Pozitīvie enkuri. Izmanto savā ikdienas dzīvē visu, kas ļauj tev sajust savu sievišķību. Īpašas smaržas, skaistu mūziku, rituālus, mazus atgādinājumus uz ledusskapja.

4. Kustība. Vienkāršākais veids, kā piepildīt sevi ar spēku – noiet kādu gabaliņu kājām. Vēl labāk to darīt kaut kur pie dabas.

5. Pareiza komunikācija. Komunikācija ar cilvēkiem, kuri tevi iedvesmo.

6. Fokusēties uz labo. 

Redzēt nevis sarežģījumus un problēmas, bet mācību stundas, kuras jāiziet. Redzēt grūtībās dāvanas. Redzēt labo cilvēkos. Pat tad, ja ne īpaši gribās. Redzēt savu pašas spēku un skaistumu. Pat tad, ja šķiet, ka nav ne viena, ne otra.
7. Lūgšanas. Dvēseliska mūzika tavās mājās, svētīts ēdiens, kāds Dieva attēls istabā. Tas viss maina tavu stāvokli uz labo pusi. Jo Sieviete taču ir Harmoniska Personība.

Viens bez otra nesanāks.

8.Ēdiens. Dārzeņi un augļi protams ir rekordisti.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete vārdā Ekonomija

oranza sirds

Reiz dzīvoja kāda ļoti laba un kārtīga Sieviete vārdā Ekonomija.

Viņa viegli tika galā ar visu un ļoti mīlēja atkārtot frāzes:

“Kam gan man pucēties? Mājās iztiks kā ir!”
“Ai, tas ir ļoti dārgi! Atradīšu, kur lētāk!”
“Kam gan ziedi. Tā ir velta naudas izšķiešana!”
“Nevajag, es pati!”
“Es iztikšu, visu labāko vīram, bērniem un ciemiņiem!”.

Viņa skaitīja katru uz sevi ieekonomēto kapeiku un cerēja, ka reiz ļaudis ieraudzīs, novērtēs un pateiks paldies viņai par tādu pieticību. Taču “nepateicīgie” cilvēki nezin kāpēc nesteidzās ne slavēt ne apbalvot.
Nabadzīte gaidīja labākus laikus, gaidīja, līdz viņu sāka nomākt bailes, skumjas, aizvainojums, nogurums, viņas pleci bija kā akmeņiem nokrauti.

“Būt sievietei ir tik smagi!” – viņa domāja. “Ak, cik tas viss netaisnīgi!”

Un, lūk, reiz atlidoja Feja ar spaini oranžas krāsas un burvju otu.

“Sveika, Ekonomija. Es skatos, ka tev tāda padrūma dzīvošana sanāk. Es tev atnesu krāsas un otu, nokrāso savu dzīvi oranžu. Savadāk man burvju putekļu nepietiks, lai padarītu tevi laimīgu. Krāso, mīlulīt, dāsni. Neekonomē krāsu”

Taču viņa taupīja arī krāsu, viņa neprata savādāk. Viņa bija radusi ekonomēt.

Viņa taupīja prieku, kā skopa pardevēja, tirgojās un kaulējās. Viņa pierunāja sevi, ka gan jau pienāks tā skaistā diena, kad viss mainīsies. Pasakās taču pieticīgām meitenēm prinči atnes kristāla kurpītes.

Gāja gadi, kristāla kurpītes šķita nepraktiskas. To vietā bija pāris kristāla trauki, kuros skaisti varēja ielikt viesiem paredzētos salātus. Lai skaisti. Viesiem…
***

Dīvaina pasaka sanāca. Pavisam ne brīnumaina.
Ar kristāla salātu traukiem kurpīšu vietā.
Un bez jebkāda iemesla laimīgām beigām.
Apmēram tā izskatās tās sievietes dzīve, kura radusi vien izdzīvot nevis dzīvot un ekonomēt uz sevi.
Par laimi šo pasaku var pārrakstīt laimīgākā veidā.
Piemēram, sacerēt pasaku par Sievieti vārdā Pārpilnība. Viņas dzīvē ir daudz prieka, dāvanu, viegluma, saulainu emociju, laimes sajūtas un pārpilnības.
Tikai es negribu stastīt tev svešus stāstus. Es gribu, lai tu pati kļūtu par savas pasakas galveno varoni.
Kā to izdarīt?
Vienkārši sāc rūpēties par sevi, Mīļā.
Negaidi uzmanību un rūpes no kāda, dāvini prieka brīžus pati sev.
Un tad Visums sāks tev spoguļot tavu pašas attieksmi pret sevi.
Sievietes laime nemaksā pasakainas naudas summas.
Vai gan daudz naudas vajadzīgs, lai izlīstu no vecā halāta un pārģērbtos skaistā kleitā?
Un cik tad maksā pastaiga parkā, sajūsma par saulrietu vai sirsnīga saruna ar draudzeni?
Katram pa kabatai ir deja spoguļa priekšā, laba filma vai iedvesmojoša grāmata.
Dažkārt pietiek ar to, ka uzrakstam vēstuli labiem draugiem un pasaule piepildās oranžam krāsām.
Ieguldi sevī mīlestību.
Dāvā sev ziedus, saki sev kompliementus, pateicies sev.
Pacienā sevi ar garšīgu maltīti.
Uzģērb skaistu kleitu.
Aizmirsti savu briesmīgo ieradumu ekonomēt. Tava misija ir prast baudīt!
Esi dāsna pret sevi. Un tad Visums būs dāsns pret tevi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Apsoli sev…

pievilksanas spēks

Apsoli sev:
Būt tik stipram, lai nekas nespētu iztraucēt tavu Dvēseles mieru.
Vēlēt veselību, laimi un pārpilnību katram cilvēkam, ko tu satiec savā ceļā.
Likt sajust katram tavam draugam to, ka viņā ir kaut kas īpašs.
Ikvienam notikumam meklēt tā gaišo pusi, un savu optimismu pārvērst realitātē.
Domāt tikai par labo, strādāt tikai vislabākajam, un gaidīt tikai labāko.
Uztvert citu veiksmes ar ne mazāku prieku, kā savējās.
Aizmirst par pagātnes kļūdām, un koncentrēties uz sasniegumiem nākotnē
Pastāvīgi saglabāt laimīgu sejas izteiksmi, un dāvāt smaidu visiem un katram.
Veltīt savai izaugsmei tik daudz laika, lai neatliktu laiks kritizēt citus.
Būt tik brīvam, lai neuztrauktos, tik augstsirdīgam, lai nedusmotos, tik stipram, lai nebaidītos un tik laimīgam, lai nepieļautu domu par to, ka eksistē problēmas.
Par sevi domāt labu un to demonstrēt arī pasaulei – nevis skaļos vārdos, bet ar iespaidīgiem darbiem.
Ticēt tam, ka visa pasaule ir tavā pusē, kamēr vien esi uzticīgs labākajam sevī.

Džo Vitale “Atslēga”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS