Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevajag ēst citronu citu klātbūtnē

Ir sinhronizācijas, uztveršanas un atspoguļošanas likumi. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Un kontaktējoties mēs pārņemam viņu stāvokli. Līdz pat muskuļu kustībām.

Kad tu skaties uz cilvēku, kurš aizrautīgi dejo, kājas pašas sāk kustēties ritmā. Mēs paši pat nepamanām, kā sākam nedaudz dejot; mūsu ķermenis dejo. Pavisam nemanāmi, bet dejo vienā ritmā.

Kad mēs skatāmies uz cilvēku, kurš nokritis, mēs paši nedaudz zaudējam līdzsvaru. Pavisam nedaudz krītam.

Kāds ēd citronu – un mūsu mute pildās siekalām. Tā ir pavisam parasta fizioloģiska reakcija. Kaut arī citronu neēdam mēs! Bet skābumu jūtam. Savās smadzenēs.

Parunājamies ar drūmu vaimanātāju – krītam izmisumā. Parunājāmies ar enerģisku un stipru cilvēku – piepildāmies ar spēku.

Un šobrīd tas ir dzīves pamatlikums – ja vēlies sevi saglabāt. Skaties, ar ko tu komunicē un uz ko skaties. Ar ko tu kontaktējies.

Un tas attiecas arī uz veselo saprātu. Turies tuvāk viediem cilvēkiem un komunicē ar patiesi inteliģentiem cilvēkiem. Tas ļaus tev saglabāt savu veselo saprātu un intelektuālās spējas. Un no tām ir atkarīgas mūsu izvēles un mūsu rīcība. Un tas, cik veiksmīgi esam. Bet dažkārt – pat dzīvība.

Attīrīšanās no toksiskiem un bezjēdzīgiem kontaktiem ir mūsu enerģijas saglabāšanas un pavairošanas atslēga.

Var vienkārši novērst skatienu; var aizgriezties un pārslēgties uz citām sarunām. Nav ilgi jāpēta ļaunais un nav jāklausās žēlabainās runās.  
Un pašiem retāk jāžēlojas un nevajag ēst citronu citu klātbūtnē, lai nepaliktu vientuļš. Tie ir uzvedības noteikumi sarežģītos laikos.

Anna Kirjanova
Foto: Sand Atkinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tāds, kādu tu to redzi

Domāt par slikto, tas ir tāpat kā sapņot par nepatikšanām. Tā ir veidots cilvēka smalkais ķermenis, psihe, zemapziņa, kam nu kā ierastāk.

Ja tu pastāvīgi baidīsies no tā, ka tevi krāps, apmānīs, nodos, ar to pašu tu ēterā radīsi nākotnes ainu, tādu, kādu tu to redzi. Tā ir tavas subjektīvās realitātes programmēšana.

Domā par labo!

Neskaitāmie eksperimenti, tajā skaitā arī zinātniskie, ir pierādījuši to, ka, ja tu domāsi labu par savu vīru/sievu, domāsi, ka šis cilvēks ir tev uzticīgs, mīlošs, rūpīgs utt., viņš noteikti tāds arī būs.
Iespējams, tagad viņš pieļauj kļūdas un dažkārt uzvedas ne īpaši cienīgi, taču tava ticība viņam palīdzēs izmainīt arī viņa zemapziņu.

Atceries, kas ir vārdots ūdens? Kad “vecmāmiņa” vārdoja ūdeni un deva to dzert slimajam, tas drīz vien sāka atlabt pat vissmagākajos gadījumos.
“Vārdo” visu – ūdeni, telpu, māju, vīraku, sveces… visu! Lai tavs mīļotais cilvēks atrodas tava pozitīvisma, tavas ticības, tavas mīlestības apskāvienos!
Tavi ārējie vārdi (runa) un iekšējie (domas) ir spējīgi mainīt tavu realitāti, tavu apziņu, tavus tuvos.Tam vajag ticēt un rīkoties pozitīvu nolūku vadītam.

Sapņo tieši par to, ko tu patiesi vēlies, pat tad, ja tev tas šķiet kaut kas neiespējams. Padari savus sapņus par tava mīļotā cilvēka labajām īpašībām par ikdienas praksi un negaidi vilšanos, nenolaid rokas, jo šajā pasaulē ar ticību un mīlestību sirdī viss ir iespējams!

Protams, tas prasīs laiku, tāpēc neatlaidība tev būs vajadzīga. 
Vajadzīga būs ticība un līdzcietība.
Esi laimīgs kopā ar saviem mīļajiem!

Autors: Hanna Savarska
Foto: Artem Beliaikin
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes stāvokļi

53657192_2242591185802156_1016545061619367936_n

Stāvoklis, kādā mēs visbiežāk atrodamies, formē mūsu realitāti. No sākuma tas rada mūsu domas un jūtas. Pēc tam – rīcību, kas izriet no domām un jūtām. Tālāk jau nāk ieradumi un tad jau arī liktenis.

Tavs iekšējais stāvoklis ir tas, par ko vajadzētu aizdomāties jau tūlīt. Tas, ko ir vērts atsekot un mainīt.

Sievietes stāvoklis ir sevis pašas sajušana šajā pasaulē. Sajūta, ka esmu skaista, ka patīku cilvēkiem. Un arī viņi man patīk. Un pasaule patīk. Un enerģijas manī ir daudz, enerģijas, kuru es ļoti vēlos dāvāt. Un es varu būt dažāda. Kad to vēlos.

Un tā tālāk.
Nobriedusi sieviete ir tā, kura prot šo stāvokli pārvaldīt. Kad vajag, pārvēršas par murrājošu kaķenīti un nomierina savu bruņinieku. Kādā citā brīdī viņā pamostas raganiņa, un, lūk, viņa virtuvē jau uzbur veselīgu ēdienu saviem mīļajiem. Un tālāk viņa var kļūt par radošo plūsmu, kuru nevar apstādināt, bet dažkārt – pat par vētru. Un visu to šī viena pati sieviete! Ja viņa ir nobriedusi.

Nenobriedusi sieviete ļoti bieži kļūst par sava stāvokļa gūstekni. Vīrs atnāk mājās, bet nav vairāk spēka dot viņam mieru, tāpēc, ka iekšā bango vētra. Un šo vētru kaut kur vajag izgāzt. Pa rokai gadās vīrs – piedod, dārgais!

Bet citā brīdī, kad vajadzīga radošā plūsma, viņa pēkšņi sajūt slinkumu un apātiju, pilnīgu nespēku. Un neko nevar tam padarīt… Bet pastāvīgais fons ir tukšums, nervozitāte un neapmierinātība ar sevi…

Kā gan radīt šo labo stāvokli?

Atsekot savu iekšējo fonu. Ievērot, kad spēka pietiek un kad tā trūkst. Klausīties savā sirdsbalsī, ticēt savam ķermenim. Sauc to kā gribi. Jautāt sev: “Vai es to gribu tieši tagad?”. Tas ir ļoti vērtīgs ieradums, kurš ļoti reti kādam ir.

1. Laikā pārslēgties. Ja negribu, tā arī pasaku. Ja enerģija krīt – laikā aiziet vai pārtraukt komunikāciju. Ja vajadzīgs klusums – momentā sev radīt klusumu. Pasēdēji pie datora – piecelies un ej pastaigā vai nomazgā traukus. Paēdi – padejo. Atpūta un spēku papildināša nenozīmē pasēdēt, bet pēc tam pagulēt. Tā kāreiz ir parmaiņās darbībā un aktivitātēs.

2. Iziet no situācijas. Ja rodas problēma – iziet. Iziet no mājas, no šīs telpas, no šīs situācijas. Paskatīties uz to no malas.

3. Pozitīvie enkuri. Izmanto savā ikdienas dzīvē visu, kas ļauj tev sajust savu sievišķību. Īpašas smaržas, skaistu mūziku, rituālus, mazus atgādinājumus uz ledusskapja.

4. Kustība. Vienkāršākais veids, kā piepildīt sevi ar spēku – noiet kādu gabaliņu kājām. Vēl labāk to darīt kaut kur pie dabas.

5. Pareiza komunikācija. Komunikācija ar cilvēkiem, kuri tevi iedvesmo.

6. Fokusēties uz labo. 

Redzēt nevis sarežģījumus un problēmas, bet mācību stundas, kuras jāiziet. Redzēt grūtībās dāvanas. Redzēt labo cilvēkos. Pat tad, ja ne īpaši gribās. Redzēt savu pašas spēku un skaistumu. Pat tad, ja šķiet, ka nav ne viena, ne otra.
7. Lūgšanas. Dvēseliska mūzika tavās mājās, svētīts ēdiens, kāds Dieva attēls istabā. Tas viss maina tavu stāvokli uz labo pusi. Jo Sieviete taču ir Harmoniska Personība.

Viens bez otra nesanāks.

8.Ēdiens. Dārzeņi un augļi protams ir rekordisti.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete vārdā Ekonomija

oranza sirds

Reiz dzīvoja kāda ļoti laba un kārtīga Sieviete vārdā Ekonomija.

Viņa viegli tika galā ar visu un ļoti mīlēja atkārtot frāzes:

“Kam gan man pucēties? Mājās iztiks kā ir!”
“Ai, tas ir ļoti dārgi! Atradīšu, kur lētāk!”
“Kam gan ziedi. Tā ir velta naudas izšķiešana!”
“Nevajag, es pati!”
“Es iztikšu, visu labāko vīram, bērniem un ciemiņiem!”.

Viņa skaitīja katru uz sevi ieekonomēto kapeiku un cerēja, ka reiz ļaudis ieraudzīs, novērtēs un pateiks paldies viņai par tādu pieticību. Taču “nepateicīgie” cilvēki nezin kāpēc nesteidzās ne slavēt ne apbalvot.
Nabadzīte gaidīja labākus laikus, gaidīja, līdz viņu sāka nomākt bailes, skumjas, aizvainojums, nogurums, viņas pleci bija kā akmeņiem nokrauti.

“Būt sievietei ir tik smagi!” – viņa domāja. “Ak, cik tas viss netaisnīgi!”

Un, lūk, reiz atlidoja Feja ar spaini oranžas krāsas un burvju otu.

“Sveika, Ekonomija. Es skatos, ka tev tāda padrūma dzīvošana sanāk. Es tev atnesu krāsas un otu, nokrāso savu dzīvi oranžu. Savadāk man burvju putekļu nepietiks, lai padarītu tevi laimīgu. Krāso, mīlulīt, dāsni. Neekonomē krāsu”

Taču viņa taupīja arī krāsu, viņa neprata savādāk. Viņa bija radusi ekonomēt.

Viņa taupīja prieku, kā skopa pardevēja, tirgojās un kaulējās. Viņa pierunāja sevi, ka gan jau pienāks tā skaistā diena, kad viss mainīsies. Pasakās taču pieticīgām meitenēm prinči atnes kristāla kurpītes.

Gāja gadi, kristāla kurpītes šķita nepraktiskas. To vietā bija pāris kristāla trauki, kuros skaisti varēja ielikt viesiem paredzētos salātus. Lai skaisti. Viesiem…
***

Dīvaina pasaka sanāca. Pavisam ne brīnumaina.
Ar kristāla salātu traukiem kurpīšu vietā.
Un bez jebkāda iemesla laimīgām beigām.
Apmēram tā izskatās tās sievietes dzīve, kura radusi vien izdzīvot nevis dzīvot un ekonomēt uz sevi.
Par laimi šo pasaku var pārrakstīt laimīgākā veidā.
Piemēram, sacerēt pasaku par Sievieti vārdā Pārpilnība. Viņas dzīvē ir daudz prieka, dāvanu, viegluma, saulainu emociju, laimes sajūtas un pārpilnības.
Tikai es negribu stastīt tev svešus stāstus. Es gribu, lai tu pati kļūtu par savas pasakas galveno varoni.
Kā to izdarīt?
Vienkārši sāc rūpēties par sevi, Mīļā.
Negaidi uzmanību un rūpes no kāda, dāvini prieka brīžus pati sev.
Un tad Visums sāks tev spoguļot tavu pašas attieksmi pret sevi.
Sievietes laime nemaksā pasakainas naudas summas.
Vai gan daudz naudas vajadzīgs, lai izlīstu no vecā halāta un pārģērbtos skaistā kleitā?
Un cik tad maksā pastaiga parkā, sajūsma par saulrietu vai sirsnīga saruna ar draudzeni?
Katram pa kabatai ir deja spoguļa priekšā, laba filma vai iedvesmojoša grāmata.
Dažkārt pietiek ar to, ka uzrakstam vēstuli labiem draugiem un pasaule piepildās oranžam krāsām.
Ieguldi sevī mīlestību.
Dāvā sev ziedus, saki sev kompliementus, pateicies sev.
Pacienā sevi ar garšīgu maltīti.
Uzģērb skaistu kleitu.
Aizmirsti savu briesmīgo ieradumu ekonomēt. Tava misija ir prast baudīt!
Esi dāsna pret sevi. Un tad Visums būs dāsns pret tevi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis