plāni | Ginta Filia Solis

Savādi, taču ne visu dzīvē vajag redzēt, izlasīt, klausīties, pamēģināt.
Ne visus laist savā dzīvē.
Ne ar visiem mēģināt sadraudzēties.

Un nevajag par visu izteikties un visu plānot. Ne visas idejas un plānus vajag realizēt un visā iedziļināties un iejaukties.
Dažkārt vajag saudzēt savu dvēseli un apziņu.
Atturība ir īsākais ceļš pie sevis, pie skaidras lietu un notikumu izpratnes.
Augstākā egoisma pakāpe ir grābt visu pēc kartas, katram gadījumam, lai tikai būtu.
Un pēc tam nezināt, ko ar to visu darīt, īgņoties par to, ka “ir tik smagi iet” ar visu sagrābto “bagātību”.
Es bieži sev atgādinu frāzi “baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties”
Apzinātība ir tad, kad tu pārstāj ņemt to, kas patiesībā tev nav vajadzīgs.

Ravšana Kurkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…