Mēs esam atšķirīgi – visi

Mēs visi vēlamies, lai mūs mīlētu kādā noteiktā veidā. Lai kaut kā īpaši skatītos acīs, teiktu kādas noteiktas lietas, reaģētu tā, nevis citādāk. Dažkārt mēs īsti nesaprotam, ko nozīmē “tā”. Bet, ja arī saprotam, tad kaut kur ļoti dziļi, ko vārdos neaprakstīt.

“Tā” nekad nebūs, mana mīļā. Nekad. Pat tad, ja tu paskaidrosi un iemācīsi.
Mana vecmāmiņa varēja mazgāt traukus verdošā ūdenī. Viņa mīlēja ļoti karstu tēju un zupu. Kad viņa man, mazai meitenei piepildīja vannu ar ūdeni, es vienmēr teicu: “Ūdens ir ļoti karsts”.

Bet viņa man atbildēja: “Nē, meitiņ, nav karsts, neizdomā niekus”.
Viņa paņēma manu roku un palika zem ūdens strūklas, bet es bļāvu.
Kad man palika pieci gadi, es pati sāku mazgāties. Ieslēdzos vannas istabā un gaidīju, kad ūdens vannā atdzisīs.
Vecmāmiņa laiku pa laikam man pajautāja: “Va tev viss kārtībā?”
Un es atbildēju: “Viss, labi, es spēlējos”. Un turpināju peldināt savas mantiņas karstajā ūdenī.
Vecmāmiņa mani ļoti mīlēja.
Katram no mums ir absolūti atšķirīga vārīšanās temperatūra. Tur, kur man ir labi, citi salst. Tur, kur kādam ir silti, man ir nepanesami karsti. Un mēs varam simts reizes viens otram paskaidrot saprotamas lietas. Bet iemācīt nevaram. Var pieradināt vai pierast. Un tad būs gandrīz “tā”. Kadu laiku.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis