MIERINĀT SEVI

Mierināt sevi ar vārdiem, ka esi malacis un visu dari pareizi, drīzāk nozīmē nonākt pie pilnīgi pretēja rezultāta, neapzināti ļaujot savai bezspēcībai saprast, ka pat pašapmāns ir labāk, nekā atzīt, ka pēkšņi esi izrādījies ne tik labs, neesi ticis galā, esi aplauzies, ne tur aizgājis, ne uz to atsaucies un vispār…

Bet sakiet man, mani mīļie, kādi mierinājuma vārdi jums sev jāsaka tad, kad visu dariet pareizi un variet bez jebkādas liekuļošanas sev pateikt: es esmu malacis?
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: nekādi.

Mierināšana ir darbība, kas varbūt nav aizmirsta, bet šobrīd kautrīgi tiek noslēpta brīžos, kad skaļi pierasa iedot vai saņemt burvju spērienu, rupi rekomendē “nemīzt” (piedodiet, pati sakaunējos), un virspusēji devalvē jebkurus jūsu pārdzīvojumus.

Reti kurš saudzīgi izturas pret mūsu lielajām un mazajām sāpēm.
Reti kas ir noturīgs tajos brīžos, kad tu patiesi saproti, ka viss nav nemaz tik slikti, lai arī kāds pret tevi ir izturējies netaisnīgi… tajā skaitā arī tu pats.
Reti kas tik skaidri sniedz vienkāršu cilvēcisku pieredzi, lai neiegrimtu trulā naidā un nosodījumā, bet dotu iespēju bez atsvešināšanās no sevis uzelpot, padomāt, nonākt pie kāda lēmuma.

Mierināt sevi…
Vienkāršiem vārdiem. Cēlsirdību. Realitātes pieņemšanu, lai arī cik nepatīkama tā būtu.
Mierināt sevi brīžos, kad jūties viens uz sava ceļa, pa kuru neviens negrib iet kopā ar tevi.
Mierināt sevi arī tāpēc, lai varētu mierināt kādu citu, kurš viens pats klīst pa savu neizlaboto kļūdu, izmisuma un bezcerības sniegoto ielu.

Jā, plaši izplatītā nežēlība nav kāda izmisīgās patmīlības fakts, kā tas kādam varētu šķist.
Mīlestība pret sevi apskauj arī otru. Pat tad, ja tas šķiet visdīvainākais, ko šajos apstākļos vari iedomāties.
Bet nežēlība pret sevi, naids un nespēja sevi mierināt pār citu galvām nāk divkāršā apmērā.

Mierināt sevi. Lai turpinātu. Lai turpinātu savu ceļu kā cilvēks, nevis salauzts robots…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis