
Cik skaisti, ja tu spēj nevēlēties no saviem mīļajiem neko citu, kā tikai to, ka viņi vienkārši IR.
Pat ne obligātā sasniedzamības attālumā, bet vienkārši IR.
Lai viņiem būtu savi prieki, savas intereses, savi sapņi, savs laiks un lai viņi būtu paši sev – nenomocījušies mūsu uzliktajos pienākumu un pieprasījumu žņaugos.
Ja pēdējais teikums tev burtiski sašāva smadzenes ar trauksmaino: kā tas ir, neko negribēt? Kā tas ir – nav neko parādā? Kā tas ir – savs nevis mūsu kopējais? – tad lūk, mani mīļie – tā ir viņa, mūsu līdzatkarība…
Tā, kura baidās zaudēt kontroli, pazaudēt savu svarīgumu, kaut ko nesaņemt.
Tā, kura netic, ka ir brīvprātīgas dāvanas – vēlmes nevis pienākumi.
Tā, kura nespēs mierīgi nosēdēt uz vietas, ja nebūs pārbaudījusi.
Tā, kura nespēs atturēties no pārmetumiem un neatgādinās par izdarīto.
Neko nevēlēties nenozīmē, ka nekas nav vajadzīgs un ka nekas netiks saņemts.
Tas nozīmē pārstāt uzskatīt tuvību ar otru cilvēku par iespēju iegūt to, ko tu vēlies, piesavināties to sev un nekavējoties iesaistīt otru savu dzīves uzdevumu izpildē.
Tā ir prasme novērtēt otrā tieši cilvēku, nevis to, ko ar viņa palīdzību vari iegūt…. ne ķermeni, kurš var mainīties, slimot, novīst…. ne atbildīgo par savu laimi CILVĒKU.
Un tikai šādā veidā var sanāk kaut kas vērtīgs, kas nepazūd līdz ar pirmās kaisles izbeigšanos, un kas neparvērš mūs par parastiem nabaga radiniekiem, kuri knapi pacieš viens otru un pastāvīgi atrod tikai tad, kad kaut kas ir vajadzīgs.
Un tikai tā mūsos rodas pateicības sajūta, kas pārvērš priekā tās lietas, kuras NEtuvi cilvēki mokoši pieprasa, izlūdzas un tā arī nespēj piepildīt savus sāpošos deficītus.
Mēs taču savas tuvības mūziku saceram paši… un lai mēs tajā vienkārši esam.
Vienkārši esam mīlēti.
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis