Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt kopā, izturēt

but kopa

Būt kopā, izturēt gadu, divus – tas nav jūsu attiecību rādītājs.
Kāzas vēl nav rādītājs, tas tikai liecina par to, ka vīrietis ir gatavs uzņemties atbildību par sievieti.
Bet palikt un neaiziet, kad nesaproti, kas otram vains vai sākotnējā kaisle jau zudusi, kad laiks sev ir tikai palicis labierīcībās un mazu mirklīti pirms atver acis, un skrien uz darbu. Un tad ir tie mirkļi, kad piekusis pārguris tu skaties uz savu mīļoto cilvēku ar tām pašām acīm kā pirmo reiz, ar cieņu, mazu kautrīguma garšu, saglabājot siltumu tu spēj pieskriet klāt, apskaut un pateikt – PALDIES, KA ESI, PALDIES PAR BRĪNUMIEM, KURUS KOPĀ RADĪJĀM.
Paciest otru ar kuru ej uz randiņiem 2-3-5 stundas- tas ir vienkārši, bet dzīvot vienam ar otru, gulēt, ēst un audzināt bērnus, redzēt otra netikumus un pieņemt tos, mīlēt vienma otru, kā agrāk vai pat vēl spēcīgāk – tas ir pa īstam, tas ir rādītājs.
Saglabāt cieņu, nepazemot, rūpēties un brīžam kopā pasmaidīt par savām neveiksmēm – tas ir ceļš.
Mums kopā jāiemācās katru dienu darīt ko tik vērtīgu, ka mēs to darīsim arī savas dzīves beigās kopā.

Uģis Kuģis