Attiecībās ar Tevi es izvēlos sevi

attiecibas ar sevi

Īstas attiecības sākas tad, kad katrs no partneriem ir spējīgs izvēlēties SEVI. Nevis pārtaisīt otru, nevis gaidīt no otra to, ko viņš nav spējīgs dot, ne manipulēt ar vainas apziņu vai apstākļiem, ne cerēt uz to, ka kaut kas mainīsies, bet vienkārši ņemt un pielikt punktu attiecībām tieši tur, kur tās viņam kļuva neekoloģiskas vai disbalansētas.

Retais no mums ir spējīgs to izdarīt.
Kāds baidās palikt viens, kāds baidās zaudēt savu ierasto komfortu, kāds vienkārši nav spējīgs izturēt konflikta situācijas, bet kāds, savas lepnības, kura čukst: “tu un tikai tu varēsi viņu mainīt”, apmāts.
Ideālā variantā tad, kad notiek divu partneru noskaņošanās vienam uz otru, pietiek vienu reizi pievērst cilvēka uzmanību tam, kas rada tevī diskomfortu, un, ja tas viņam nav principiāls jautājums, un viņš ir noskaņots saglabāt attiecības, viņš to noteikti ņems vērā.
Galvenie konflikti parasti notiek tāpēc, ka sistemātiski atkārtojas situācijas, kuras katrs no partneriem uzskata par svarīgām, vai nespēj mainīt.

Šādos gadījumos veselīga reakcija būs apsēsties un novertēt, cik ļoti tev ir svarīgas šīs attiecības, un vai tu esi gatavs tās turpināt, zinot, ka tas nemainīsies.
Taču mēs turpinam “cīnīties par attiecībām”, cenšamies atrast kaut kādus kompromisus, kāpjot uz kakla savai paša dziesmai, vai cenšoties pārtaisīt savu partneri ar  ikdienišķās “zāģēšanas” vai “īdēšanas” (atkarībā no temperamenta) palīdzību, tā vietā, lai pieņemtu cilvēku tādu, kāds viņš ir, vai arī pārtrauktu attiecības.

Šīs situācijas būtība ir nespēja totāli pieņemt sevi, un tas nozīmē – nespēja pieņemt arī partneri.

Mēs cenšamies “iespiest” cilvēku savos priekšstatos par to, kādam viņam jābūt, piekaram viņam kaut kādas savas gaidas un projekcijas, un translējam viņam: “Man patīk, lūk, tas, mainies. Kļūsti man ērts, lai tik es nesatiktos ar savām nesadzijušajām brūcēm”.
Taču, pieņemot tikai vienu “labu”, “ērtu”, “svētku sajūtas ieskautu” partnera daļu un, ignorējot viņa “slikto”, “neērto”, “vājo” daļu, liekot viņam izvēlēties starp tevi un to, kas svarīgi viņam – mēs noveļam uz viņu atbildību par lēmumiem, kurus paši nespējam pieņemt.

“Kas tev ir svarīgāk – tavi ieradumi/draugi/vecāki/principi vai mūsu attiecības? Izvēlies mani, mani!” – kliedz mūsu Ego, un pēc tam atkal izdomā jaunus veidus, kā saņemt “mīlestības pierādījumus”.

Taču neviens nav spējīgs izvelēties otru, kamēr tas pats neprot izvēlēties sevi. Un otrādi – ja tu grūtā situācijā neproti izvēlēties savas intereses – tu nespēj arī pa īstam izvēlēties otru, ar visiem viņa trūkumiem un stiprajām pusēm.

Gatavība attiecībām ir arī gatavība tikt skaidrībā ar saviem dēmoniem, kuri uz tevi skatās ar partnera acīm. Mācīties pieņemt tiesības būt NEideālam, pieņemt savas vājības un trūkumus – tas nozīmē, tiesības otram būt NEideālam.

Attiecību skaistums izpaužas tad, kad divi, kuri lieliski zina, kādi viņi ir vienatnē, sāk uzzināt to, kādi viņi var būt, esot kopā.

Ko viņi mīl vai nemīl, kas viņiem kopīgs un kas – atšķirīgs, to, vai viņi viens otru dara stiprākus vai novājina, cik ļoti līdzīgas ir viņu vērtības un mērķi, ko viņi var radīt kopā un cik katrs no viņiem var būt saudzīgs pret otra brūcēm.

Kad cilvēks zin, kas viņam ir pieņemams, vai gluži otrādi – nav pieņemams, kas dod viņam enerģiju un, kas atņem, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, ko viņš grib un, ko negrib – viņš ir spējīgs to visu pieņemt arī otrā cilvēkā. Pieņemt ne tikai otra cilvēka spēku, bet arī vājumu.

Izvēlēties viņu totāli – tāpat, kā viņš izvēlas sevi.

Autors: Aleksandra Robespierre
Tulkoja: Ginta FS
Pēc Līgas Šīronas ieteikuma.

 

Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?

zabaki

– Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?
– Ko? Notīrīju zābakus? Kas, es tev kāda kalpone?
– Nu, kā, – samulsa Pāvels, – tu taču esi mana sieva!
– Jā, jā, pareizi gan, vēl neesi aizmirsis, ka es esmu tava sieva, ne kalpone. Pats tīri savus zābakus!
– Njā… Labi. Mums gan mamma vienmēr tīrīja.
– Saki, mamma tīrīja? Tad vajadzēja mammu līdzi ņemt, lai dzīvo ar mums un zābakus tīra.
– Labi, pietiek, neuzvelcies. Tūliņ pats notīrīšu. No tevis jau nesagaidīsi.
– Tā, ja! Nav ko gaidīt! Paskaties, kāds interesants, zābakus viņam notīrīt! Varbūt man tev vēl zeķes izmazgāt?

Pāvels ātri notīrīja zābakus, un neatvadījies izgāja no mājas. Viņš bija apvainojies un saniknots par savas jaunās sievas vārdiem. Te nu bija īstā laulības dzīve, vinš domāja pa ceļam uz darbu.

Mani jau brīdināja, ka viss būs pavisam savādāk, ne tā, kā tad, kad vēl vienkārši tikāmies. Lūk, jau pirmās saķeršanās, skandāli. Es taču tikai palūdzu zābakus notīrīt – tad nu gan problēma, bet, nē, uzvilkās no pusapgrieziena. Visu garastāvokli izbojāja pašā rīta agrumā. Bet mūsu mamma nekad mums pašiem nelika zābakus tīrīt. Vienmēr tīrīja manus, brāļā un tēta. Dīvaina man tā Alise – pati vien sev prātā.

Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, Alise aizvēra durvis, un neapmierināta par rīta incidentu, aizgāja dzert tēju. Viņa bija apvainojusies uz Pāvelu, jo negaidīja no viņa tādu bezkaunību.

«Kāds bezkauņa, – viņa domāja, – tīrīt viņam zābakus! Kas, es viņam, sieva vai kalpone! Lūk, mana mamma ne tikai tētim zābakus netīrīja, tētis pats sev pat bikses gludināja un, ja vajadzēja, mammas zābakus notīrīja, varēja arī ēst pagatavot. Un es, zini, neesmu tā radusi. Pie mums, ģimenē, tā nebija pieņemts».

Pāvels aizbrauca līdz darbam, ieslēdza datoru un pieslēdzās tīklam. Alise tur jau bija priekšā. Pēkšņi viņa internetā uzdūrās nelielam rakstam:

«Jaunlaulātie (tāpat kā precēti cilvēki vispār), var izvairīties no konfliktiem, attiecībā uz pienākumu sadali mājās, vienkārši, apsēžoties un izstāstot viens otram – kas un kā bija pieņemts darīt viņu ģimenēs.

Visbiežāk cilvēki, apprecoties, savā ģimenes dzīvē ienes to uzvedības modeli un mijiedarbības šablonus, kas bija ierasti viņu vecaku ģimenēs. Ja šabloni ir līdzīgi, strīdu būs mazāk. To var novērot ģimenēs, kuru vecāki bija līdzīga tipa cilvēki, līdzīgi pēc sociālā statusa, materiālā stāvokļa ziņā, līdzīgi pēc kultūras līmeņa u.t.t.

Vēlams būtu sarunas par mijiedarbības veidiem risināt regulāri, vēl labāk, to izdarīt līdz laulībām, lai laicīgi noskaidrotu jautājumus un izvairītos no situācijām, kad neko vairs nevar labot. Tāpat vajadzētu arī izrunāt attieksmi pret dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, ģimenes budžeta plānošanu, ģimenes mērķus, katra partnera individuālos mērķus, un daudzus citus jautājumus.

Mīloši cilvēki ar to arī atšķiras no visiem pārējiem, ka vēlas saprast viens otru, pieņemt un piekāpties, vienoties un atrast abiem izdevīgakos un ērtakos variantus.

Viņi ir gatavi izstrādāt jaunus uzvedības modeļus, jo saprot, ka ideālu mijiedarbības šablonu ģimenē nav, un, ka viņiem nāksies uzbūvēt savu jaunu sistēmu, kas tiks veidota, paņemot kaut ko no tā, kas bija vecaku ģimenēs, bet kaut ko, ko jaunie vēlēsies ieviest paši. Tikai tad mājās valdīs miers, saskaņa un savstarpējā sapratne.

P.S. Nevajag kautrēties runāt ar dzīvesbiedru par jebkurām tēmām. Viņš/viņa jūs mīl un tāpēc sapratīs. Sapratne ir ilgas un laimīgas kopdzīves pamats.

Alise izlasīja rakstu līdz galam un pēkšņi saprata. Pareizi, Pāvels taču stāstīja, ka viņu mamma tīrīja savu vīriešu zābakus, tātad arī no manis viņš gaida to pašu. tas ir viņa šablons. Atceros, kā reiz, kad ciemojos pie viņiem, Pāvela mamma notīrīja arī manus zābakus. Es toreiz vēl padomāju, kāpēc viņa tā darīja, droši vien tā viņu ģimenē ir tāda tradīcija, vedeklām apavus tīrīt. Taču man viņai bija neērti to jautāt, baidījos, ka izskatīšos neaudzinata. Teiks vēl, ka vedekla neko nesaprot un nezin.

Alise nosūtīja rakstu vīram un apakšā uzrakstīja: «Es tevi sapratu. Es tevi mīlu. Pieņemu un izstrādāju jaunu uzvedības modeli. es tīrīšu tavus apavus».

Pienāca atbilde: «Paldies, Mīļā! Brīnišķīgs raksts. Un tu esi brīnišķīga – gudra un saprotoša! Un es arī vēlos pamainīt kaut ko savā uzvedībā».

«Tad sarunājam, ka tu no rītiem klāsi gultu, kamēr es gatavošu brokastis? Tā mans tētis darīja», – sekoja Alises piedāvājums.

«Labi, Mīļā, es piekrītu!». 

Autors: Vadims Huzins «Рука Жизни: истории, которые вдохновляют»
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS