Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Inde galvā

inde10

Senajā Ķīnā meitene, kura grasījās iziet pie vīra, pirms kāzām dzīvoja sava vīra mājā un kalpoja savai nākamajai vīra mātei.

Kāda meitene pēc kāzām vairs nespēja paciest savu vīra māti, tās mūžīgo piekasīšanos, parmetumus un naidīgumu. Viņa nolēma no tās atbrīvoties.
Viņa devās pie zāļu vīra, kurš bija sens viņas tēva draugs un teica:
— Es vairs nespēju dzīvot kopā ar savu vīra māti. Viņa liek man jukt prātā. Vai jūs varētu man palīdzēt? Es labi samaksāšu!
— Ko es varu tavā labā izdarīt? — jautāja zāļu vīrs.
— Lūdzu pārdodiet man indi. Es noindēšu savu vīra māti un tad visām bēdām būs gals — meitene atbildēja.

Zāļu vīrs ilgi domāja un teica:
— Labi, es tev palīdzēšu. Taču tev jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, tu nedrīksti noindēt savu vīra māti uzreiz, jo tad ļaudis sapratīs, kas noticis. Es tev iedošu zālītes, kas noindēs viņu pakāpeniski, un nevienam neienāks prātā doma, ka tu varētu būt vainīga.

Otrkārt, lai nebūtu nekādu aizdomu, tev jāsavalda savs naids, jāiemācās viņu cienīt, jābūt pacietīgai, mīlošai un iecietīgai. Tad neviens tevi neturēs aizdomās, kad viņa nomirs.

Meitene piekrita, paņēma zālītes un pamazām sāka tas pievienot vīra mātes ēdienam. Viņa iemācījās sevi kontrolēt, ieklausījās viņā un izturējās pret to ar cieņu. Kad vīra māte ieraudzīja, kā mainījusies ir vedeklas attieksme, viņa no sirds iemīlēja to. Visiem citiem stāstīja, ka viņai ir pati labākā vedekla, tāda, par kādu sapņot var ikviena vīra māte. Pēc pusgada viņu attiecības bija kļuvušas tuvas – kā starp īsto māti un meitu.

Un reiz meitene atkal ieradās pie zāļu vīra un lūdzās:

— Dieva dēļ, lūdzu, glābiet manu vīra māti, es negribu, ka viņa nomirst no indes, ko viņai visu laiku devu. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks un es viņu ļoti mīlu.
Zāļu vīrs pasmaidīja un teica:
— Neraizējies, meitiņ, es neiedevu tev indi. Tās vienkārši bija garšvielas. Inde bija tikai tavā galvā un tu pati no tās atbrīvojies.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS