Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Atlaist pagātni, atvērt sevi tagadnei

tevs_meita9

Ir neiespējami sodīt sevi mūžīgi par pagātnes kļūdām. Kādā mirklī ir godīgi jāpaskatās uz savu pieredzi, jāpieņem sevi un jāpiedot sev. Par visu. Pilnīgi visu! Par pagātni, tagadni un nākotni. Jāpiedod sev un jābūt gatavai piedot citiem.
Īpaši svarīgi tas ir sievietei. Viņa dod jaunu dzīvi ceļa sākumā, atgriež dzīvē ceļa vidū, un viņa turēs roku pirms finiša līnijas. Sieviete pati par sevi jau ir dzīvība.
Piedošana atbrīvo no pagātnes. Piedošana palīdz aizdziedēt brūces, aizvērt neizlasītās grāmatas un atlaist nerealizējušās vēlmes.
– Pazūd pretenzijas
– Pazūd kritika
– Atnāk sapratne par to, ka nekas nav velti. Ka ikviens cilvēks un katra minūte ir bijuši kaut kā svarīga dēļ. Tava skola. Tavā labā. Tavai dzīvei.
Ir svarīgi piedot saviem vecākiem. 
Lai kādi viņi arī būtu. Tas tāpēc, ka neesi vairs maziņa meitene un ir pienācis laiks pieaugt. Ir svarīgi piedot saviem vecākiem, lai dzīvē ienāktu hartmonija. Ir jāpiedod savai mammai un tētim, jo bez tā ceļš uz pārpilnību ir ciet. Piedošana tavai dvēselei novels veselu vagonu akmeņu. Elpot kļūs vieglāk. Dzīve kļūs saprotamāka. Jūtām būs pavisam cita jēga.

Mācies piedot par spīti visam.
Jā, mēdz gadīties, ka patiesi piedot vecākiem ir grūti. Ar prātu it kā saproti, ka laiks “atlaist”, bet dvēselē tomēr vēl palicis kāds nieka nosēdums. Ar to tikt galā palīdzēs lieliska pozitīva pateicību prakse, kas ātri pacels tavu enerģētiku.

Prakse №1. 
Uzraksti savas mammas, tēta, vīra, draudzeņu, vīramātes u.t.t. rakstura īpašības. Kad kārtējo reizi sāksi dusmoties un apvainoties, fokusējies uz šīm labajām īpašībām. Lai šis saraksts tev vienmēr ir pa rokai. Tādā veidā tev parādīsies jauns, labs ieradums – katrā notikumā un lietā ieraudzīt labo. Tas pamazām aizvāks tavas dzīves negatīvos stāvokļus.

Prakse №2.
Katru dienu pateicies saviem vecākiem par dāvāto dzīvi.
Iedomājies, ka tev uz ielas pienāk klāt cilvēks. Tu zini, ka viņš ir nelietis, bandīts, pretīga parsona. Un tāds cilvēks tev sniedz čemodāniņu ar miljons dolāriem. Kādas būs tavas emocijas un ko tu jutīsi tādā brīdī? Neapzinātu pateicību. Līdzīga situācija ir ar vecākiem.
Tu vari pardzīvot spontānu un ļoti plašu emociju gammu. Sākot no dusmām, skumjām, no nepieņemšanas līdz vēlmei atriebties. Vienkārši dari to.
Piedodot vecākiem, Tu piedod sev!
Un kādu rītu tu pamodīsies un sajutīsi, ka tevī pārtrūkusi šī stingrā gumija un vairs nav briesmīgā uzvilktā stāvokļa, ko rada aizvainojums. Tu vairs sevi nevaino un nelamā. Jā, tas bija sāpīgi. Man nebija taisnība. Jā, tā ir skumja pieredze. Taču es nekad vairs pie tā neatgriezīšos.

Pietiek!

Ir svarīgi piedot sev.
Paši stingrākie tiesneši un paši mīlošākie cilvēki esam mēs paši sev.
Paši sevi sodījām, paši sev piedevām.
Pilnīga autonomija 🙂

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Svarīgas un viedas domas

es12

Domas, kuras ir mūsu galvās un vārdi, kurus izrunājam, pastāvīgi formē mūsu pasauli un pieredzi. Daudzi cilvēki ir raduši domāt pārsvarā negatīvas domas, kā rezultātā sabojā sev dzīvi – paši to neapzinoties. Tāpēc, lasot jebkuras no šīm afirmācijām, katru dienu, tas viss, kas tajās uzrakstīts, noteikti pievilksies. Galvenais, ticēt tam, ko saki!
Autore Luīza Heija no grāmatas “Dziedinošais domu spēks”.

Mana dziedināšana jau notiek

Mana gatavība piedot sāk manu dziedināšanu. Es atļauju manas sirds mīlestībai apmazgāt, attīrīt, izdziedināt katru manu ķermeņa daļu. Es zinu, ka esmu izdziedināšanas cienīga(s).

Es uzticos savai iekšējai gudrībai

Kad daru ikdienas darbus, es ieklausos savā iekšējā balsī. Mana intuīcija vienmēr ir manā pusē. Es tai uzticos, tā vienmēr ir manī. Es esmu mierīga(s).

Es esmu gatava(s) piedot

Piedodot sev un citiem cilvēkiem, es atbrīvojos no pagātnes. Piedošana ir praktiski visu problēmu risinājums. Piedošana ir mana dāvana sev. Es piedodu un atbrīvojos.

Es esmu dziļi apmierināta(s) ar visu, ko daru

Katrs mirklis man ir īpašs, jo sekoju saviem aukstākajiem instinktiem un ieklausos savā sirdī. Es esmu mierīga(s) savā pasaulē un savās lietās.

Es uzticos savam dzīves plūdumam

Dzīve plūst rimti un ritmiski, un es esmu tās daļa. Dzīve mani atbalsta un nes man tikai labu un vērtīgu pieredzi. Es ticu tam, ka dzīves plūdums atnesīs man augstāko labumu.

Spēks vienmēr koncentrējas šeit un tagad

Pagātne ir atdota aizmirstībai un tai vairs nav varas pār mani. Es varu kļūt brīva(s) tieši tagad. Šodienas domas rada manu nākotni. Es visu kontrolēju un atgriežu sev savu spēku. Es esmu mierīga(s) un brīva(s).

Es vēlos mainīties

Es vēlos atbrīvoties no vecajām, negatīvajām pārliecībām. Man ceļu šķērso tikai pozitīvas un radošas domas.

Katra mana doma rada manu nākotni

Visums pilnībā atbalsta katru manu domu, kuru es izvēlos un kurai es ticu. Man ir bezgalīgas iespējas izvēlēties savas domas. Es izvēlos līdzsvaru, harmoniju un mieru un tas viss ir manā dzīvē.

Nekādu pārmetumu

Es atbrīvojos no vēlmes kādu vainot, sevi ieskaitot.

Es atlaižu visas gaidas

Es peldu pa dzīvi viegli un ar mīlestību un prieku. Es mīlu sevi. Es zinu, ka ikvienā dzīves pagriezienā mani gaida tikai labais.

Mana dzīve ir spogulis

Cilvēki manā dzīvē patiesībā ir mani atspulgi. Tas dod man iespēju augt un mainīties.

Es esmu lielisks draugs

Es esmu noskaņota(s) uz citu cilvēku jūtām un sajūtām. Es palīdzu un atbalstu savus draugus, kad tas viņiem ir vajadzīgs, vai arī vienkārši uzklausu, kad tas ir vietā.

Brīvība ir manas dievišķās tiesības

Es esmu brīva(s) savā domāšanā un varu izvēlēties tikai labas domas. Es paceļos pāri pagātnes ierobežojumiem un iegūstu brīvību. Tagad es kļūstu par visu to, kam biju radīta(s).

Es atmetu visas bailes un šaubas

Tagad mana izvēle ir atbrīvot sevi no visām graujošajām bailēm un šaubām. Es pieņemu sevi un radu mieru savā sirdī un dvēselē. Es esmu mīlēta(s) un aizsargāta(s).

Mani vada Dievisķais Saprāts

Visa šī diena palīdz man izvēlēties. Dievišķais Saprāts allaž vada mani manu mērķu sasniegšanā. Es esmu mierīga(s).

Es mīlu dzīvi

Manas tiesības no paša dzimšanas brīža – dzīvot pilnu krūti un brīvi. Es dodu dzīvei tieši to, ko vēlos no tās saņemt. Es esmu laimīga(s), ka dzīvoju dzīvi. Es mīlu dzīvi!

Es mīlu savu ķermeni

Es radu mieru savā dvēselē un mans ķermenis atspoguļo manu dvēseles mieru nevainojamas veselības izskatā.

Katru savas pieredzes daļu es pārvēršu iespējā

Katrai problēmai ir risinājums. Visa mana pieredze dod man iespēju mācīties un augt.
Es esmu mierīga(s).

Es esmu mierīga(s)

Dievišķais miers un harmonija mani ieskauj un dzīvo manī. Es sajūtu iecietību, līdzjūtību un mīlestību pret visiem cilvēkiem, sevi ieskaitot.

Es esmu mīlestības cienīga(s)

Man nav jācenšas nopelnīt mīlestību. Es esmu tās cienīga(s), tāpēc, ka esmu. Apkārtējie atspoguļo manu personīgo mīlestību pašai (pašam) pret sevi.

Manas domas ir radošas

Es saku “prom!” katrai negatīvajai domai, kas nāk manā prātā. Nevienam cilvēkam, nevienai vietai, ne lietai nav varas pār mani, tāpēc, ka es pati(s) esmu savu domu radītāja(s) un saimniece(ks). Es pati(s) radu savu realitāti. Un visu, kas ir tajā.

Es dzīvoju mierā ar savu vecumu

Katram vecumam ir savi prieki un pārdzīvojumi. Mans vecums vienmēr ir ideāls šai vietai un laikam manā dzīvē.

Pagātne ir prom uz visiem laikiem

Šī ir jauna diena. Diena, kurā vēl nekad neesmu dzīvojusi(is). Es palieku tagadnē un baudu katru tās mirkli.

Es nevienu neturu

Es atļauju citiem cilvēkiem izjust to, kas svarīgi ir viņiem un es esmu brīva(s) radīt to, kas ir svarīgi man.

Savus vecākus es redzu kā mazus bērnus, kuriem vajadzīga mīlestība

Es jūtu līdz savu vecāku bērnībai. Tagad es zinu, ka izvēlējos tieši viņus tam, kas man bija jāiemācās. Es piedodu un atbrīvoju viņus un atbrīvojos pati(s).

Mana māja ir miera osta

Es ar mīlestību svētīju savu māju. Es ienesu mīlestību katrā tās stūrītī un mana māja man atbild ar mīlestību un mājīgumu. Man šeit ir mierīgi un labi dzīvot.

Kad es dzīvei saku “jā”, tā man atbild ar “jā”

Dzīve atspoguļo katru manu domu. kamēr es saglabāju pozitīvu domāšanu, Dzīve man dod tikai labu pieredzi.

Visa pietiks visiem, mani ieskaitot

Dzīves Okeāns ir pārpilns un dāsns. Visas manas vajadzības un vēlmes piepildās, pirms es spēju to palūgt. Labais nāk pie manis no visurienes, visiem un visa.

Mans darbs pilnībā mani apmierina

Šodien es atdodu visas savas spējas un prasmes tam, ko daru, jo saprotu, ka tad, kad viena pieredze ir beigusies, mani ved pie vēl lielākas savu spēju un talantu realizācijas un jaunas pieredzes.

Mana nākotne ir brīnišķīga

Tagad es dzīvoju bezgalīgā mīlestībā, gaismā un priekā. Viss manā Pasaulē ir labi.

Atveru jaunas dzīves durvis

Es priecājos par to, kas man ir un zinu, ka mani gaida jauna pieredze. Es sagaidu jauno ar atvērtām rokām un sirdi. Es ticu, ka dzīve ir brīnišķīga.

Es paziņoju par savu spēku, un ar mīlestību radu savu personīgo realitāti

Es lūdzu dot man vēl vairāk sapratnes, lai apzināti un ar mīlestību būvētu manu pasauli un pieredzi.

Tagad es sev radu jaunu, brīnišķīgu darbu

Es pilnībā esmu atvērta(s) un pieņemu jaunu, lielisku amatu. Es varu izmantot savus talantus, prasmes un radošumu, strādājot brīnisķīgā vietā, kolektīvā un ar cilvēkiem, kurus mīlu. Es pelnu ļoti labu naudu.

Viss, kam es pieskaros, ir veiksmīgs

Tagad es sev radu jaunu veiksmes izpratni. Es zinu, ka varu būt veiksmīga(s) un mana veiksme būs tāda, kādu es to iedomājos. Es esmu Uzvarētāju pulkā. It visur man paveras brīnišķīgas iespējas. Es pievelku pārpilnību ir visās savas dzīves jomās.

Es esmu atvērta(s) un pieņemu jaunus ienākumu veidus

Tagad es saņemu labumus visdažādākajos veidos – no gaidītiem un negaidītiem avotiem.Es esmu laimīga(s) par to, ka piepildās  manas visdrosmīgākas vēlmes.

Es esmu pelnījusi(is) pašu labāko un pieņemu to šeit un tagad

Manas domas un sajūtas dod man visu nepieciešamo lai baudītu dzīvi, pilnu veiksmes un mīlestības. Es esmu pelnījusi(is) visus labumus jo esmu piedzimusi(is). Es piesaku savas tiesības uz saviem labumiem.

Dzīve ir vienkārša un viegla

Viss, kas man jāzina, ir pieejams man jebkurā mirklī. Es ticu sev un ticu Dzīvei. Viss JAU ir labi.

Es pilnībā atbilstu jebkurai situācijai

Es esmu vienota(s) vesela(s) ar Visuma Gudrību. Es smeļu no tās enerģiju un man ir viegli sevi pasargāt.

Es ar mīlestību klausu sava ķermeņa vēstījumiem

Mans ķermenis vienmēr strādā, lai sasniegtu optimālo, labāko veselību. Mans ķermenis vēlas būt sveiks un vesels. Es sadarbojos ar to un kļūstu vesela(s), spēcīga(s) un perfekta(s).

Es realizēju savas radošās spējas

Mani unikālie talanti un radošās spējas izpaužas visbrīnisķīgākajos veidos. Manas radošās spējas vienmēr atrod pielietojumu.

Es atrodos pozitīvu pārmaiņu procesā

Es atveros visbrīnišķīgākajos veidos. Pie manis atnāk tikai labais. Tagad es izstaroju veselību, laimi, labklājību un dvēseles mieru.

Es pieņemu savu unikalitāti

Nav sacensību un nav salīdzinājumu, mēs visi esam atšķirīgi, radīti, lai būtu atšķirīgi. Es esmu īpaša(s) un pārsteidzoša(s). ES MĪLU SEVI!

Manas attiecības ar citiem cilvēkiem ir harmoniskas

Vienmēr sev apkārt es redzu tikai harmoniju. Es esmu gatava(s) ieguldīt savu darbu šajā harmonijā. Mana dzīve ir PRIEKS.

Es nebaidos ieskatīties sevī

Es mīlu to, ko redzu sevī, neskatoties uz citu cilvēku viedokļiem par mani.

Es izjūtu mīlestību it visur

Mīlestība ir visur un es mīlu un esmu mīlēta(s). Mīloši cilvēki piepilda manu dzīvi un es sajūtu, cik viegli ir paust savu mīlestību pret citiem cilvēkiem.

Mīlēt citus ir viegli, kad pieņemu un mīlu sevi

Mana sirds ir atvērta. Es ļauju mīlestībai viegli plūst. Es mīlu sevi. Es mīlu cilvēkus un cilvēki mīl mani.

Es esmu brīnišķīga(s) un cilvēki mani mīl

Es izstaroju mīlestību un mani mīl. Mīlestība ir visapkārt man un aizsargā mani.

Es mīlu un pieņemu sevi

Es pieņemu visu, ko daru. Es esmu pietiekami laba(s) tāda(s), kāda(s) esmu. Es droši izsaku savu viedokli. Es lūdzu to, ko es vēlos. Es paziņoju par savu spēku.

Es protu pieņemt lēmumus

Es uzticos savai iekšējai gudrībai un viegli pieņemu lēmumus.

Ceļojumu laikā es vienmēr esmu drošībā

Lai kādu transporta veidu es izvēletos, esmu pilnīgā drošībā.

Manas izpratnes līmenis arvien paaugstinās

Katru dienu es lūdzu savam Augstākajam “ES”, dāvāt man iespēju arvien dziļāk izprast dzīvi un pacelties pār viedokļiem un aizspriedumiem.

Tagad es pieņemu savu dzīvesbiedru(i)

Dievisķā Mīlestība tagad mani ved uz mīlestības pilnām partnerattiecībām ar manu dzīvesbiedru(i) un palīdz tās saglabāt.

Drošība pieder man tagad un uz visiem laikiem

Viss, kas man ir un kas esmu, ir drosībā un aizsargāts. Es dzīvoju drošā Pasaulē.

Tagad notiek Pasaules dziedināšanas process

Katru dienu es gara acīm redzu mūsu pasauli mierīgu, izdziedinātu un vienotu. Es redzu katru cilvēku labi pabarotu un nodrošinātu ar dzīvesvietu.

Es mīlu savu ģimeni

Man ir mīloša, harmoniska, laimīga un vesela ģimene un mēs lieliski saprotam viens otru

Mani bērni ir Dievišķā aizsardzībā

Dievišķā Gudrība ir katrā no maniem berniem un viņi ir aizsargāti visur un vienmēr, lai kur tie dotos.

Es mīlu visas Dievisķās Radības

Es viegli un ar mīlestību saprotos ar visām dzīvajām būtnēm, es zinu, ka tie ir pelnījuši manu mīlestību.

Es ar mīlestību izbaudu mana bērna dzimšanu

Bērniņa piedzimšanas brīnums ir normāls, dabisks process un es eju caur to bez spriedzes un ar milestību.

Es mīlu savu bērnu

Mans bērns un es esam saistīti mīlestības saitēm, laimē un mierā. Mēs esam laimīga ģimene.

Mans ķermenis ir lokans

Dziedinošā enerģija pastavīgi plūst katrā no maniem orgāniem un katrā šūnā. Es kustos brīvi, bez piepūles.

Es zinu

Es pastavīgi paplašinu savas zināšanas par sevi, par savu ķermeni un savu dzīvi. Informētība dod man spēku uzņemties atbildību par sevi.

Es mīlu fiziskos vingrinājumus

Fiziskie vingrinājumi man palīdz saglabāt jaunību un veselību. Mani muskuļi mīl kustēties. Es esmu dzīvs cilvēks.

Labklājība ir manas Dievisķās tiesības

Es esmu veiksmes cienīga(s) un pieņemu labklājību un pārpilnību, kas plūst caur manu dzīvi. Es atdodu un pieņemu ar prieku un mīlestību.

Es esmu saistīta(s) ar dievisķo Saprātu

Katru dienu es vēršos pie sevis, savienojoties ar visu Visuma Saprātu. Mani pastavīgi ved un virza, visdažādākajos veidos rūpējoties par manu labklājību un laimi.

Šodien es skatos uz dzīvi ar svaigu skatu

Es esmu gatava(s) redzēt dzīvi jaunā gaismā, citadā gaismā, kā līdz šim, un ievērot to, ko neredzēju agrāk. Jauna Pasaule gaida mani – Jauno Cilvēku.

Es eju vienā solī ar šodienu

Es esmu atvērta(s) jaunajam dzīvē. Es esmu gatava(s) pieņemt jaunas vērtīgas lietas.

Es saglabāju savu ideālo svaru

Mans saprāts un ķermenis atrodas harmoniskā līdzsvarā. Es sasniedzu un saglabāju savu ideālo svaru – viegli un bez piepūles.

Es esmu lieliskā formā

Es ar mīlestību rūpējos par savu ķermeni. Es ēdu veselīgu pārtiku un dzeru veselīgus dzērienus. Mans ķermenis man ar prieku atbild, pastāvīgi saglabājot labu fizisko formu.

Mani dzīvnieki ir veseli un laimīgi

Es ar mīlestību rūpējos par saviem mājdzīvniekiem un viņi ļauj man saprast, kā es varu nodrošināt viņiem labu un laimīgu dzīvi. Mēs kopā esam laimīgi. Es esmu harmonijā ar savu dzīvi.

Viss, ko es iestādu, man izaug

Katrs augs, ko iestādu un, kuru ar mīlestību aprūpēju, uzzied savā lieliskumā. Mājas augi ir laimīgi. Ziedi – brīnisķīgi. Pārpilnībā nobriest garšīgi augļi un dārzeņi. Es esmu harmonijā ar dabu.

Šodien ir brīnišķīga diedināšanas diena

Es nodibinu savu saikni ar Visuma dziedinošo enerģiju, lai dziedinātu sevi un cilvēkus sev apkārt – tos, kuri gatavi dziedināšanai. Es zinu, ka mans Saprāts ir milzīgs dziedinošs spēks.

Es mīlu un cienu sirmgalvjus

Es cienu un mīlu visus sirmgalvjus, jo zinu, ka tie ir gudrības, pieredzes, mīlestības un patiesības avots.

Mana automašīna ir drošs patvērums

Kad es vadu savu automašīnu, es pilnībā esmu aizsargāta(s) un man ir ērti. Es ar prieku svētu visus pārējos autovadītājus, kas ir ceļā.

Mūzika bagātina manu dzīvi

Es piepildu savu dzīvi ar harmonisku, garastāvokli uzlabojošu mūziku, kas bagātina manu ķermeni un dvēseli. Tā mani iedvesmo.

Es zinu, kā nomierināt savas domas

Es esmu pelnījusi(is) atpūtu, mieru, klusumu un es savā dzīvē radu vietu, kur varu saņemt to, kas man vajadzīgs. Es atrodos mierā ar savu vienatni.

Mana āriene atspoguļo manu mīlestību pret sevi

Es katru dienu kopju sevi un valkāju apģērbu, kas atspoguļo manu mīlestību pret sevi. Es esmu skaista(s) kā no iekšpuses tā – ārpusē.

Man pieder viss pasaules laiks

Man ir pietiekami daudz laika katrai lietai, kas jāizdara šodien. Es esmu spēcīga personība, jo es izvēlos dzīvot šeit un tagad. Šeit un tagad viss ir labi!

Es atļauju sev atpūtu no darba

Es plānoju atvaļinājumu, lai dotu atelpu manai dvēselei un ķermenim. Es nepārtērēju savu budžetu un vienmēr lieliski pavadu laiku. Es atgriežos darbā atpūtusies(ies) un mierīga(s).

Es lūdzu palīdzību, kad man to vajag

Man ir viegli palūgt cilvēkiem palīdzību, kad man tā vajadzīga. Es jūtos aizsargāta(s), jo zinu, ka pārmaiņas ir dabīgs Dzīves likums. Es esmu atvērta(s) mīlestībai un cilvēku atbalstam.

Man apkārt ir pozitīvi cilvēki

Mani draugi un tuvinieki izstaro mīlestību un pozitīvu enerģiju un es viņiem atgriežu tos. Es zinu, ka man iespējams, nāksies atbrīvoties no tiem cilvēkiem manā dzīvē, kuri mani neatbalsta.

Autore: Luīza Heija no grāmatas “Dziedinošais domu spēks”.
Avots: transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Pati godīgākā saruna ar sevi

12924605_1035160019876603_595906457512969167_n

Nekad nav par vēlu aprunāties ar sevi – tā, no sirds un tas vienmēr būs tieši īstajā laikā. Ar to mazo meitenīti, kas dzīvo ikvienā, jau pieaugušā sievietē. Nekad nav par vēlu pateikt sev pašus galvenos vārdus: “Es mīlu Tevi, mana mīļā” un “Piedod man!” Piedod man to, ka tik ilgi neesmu tevi mīlējusi un novērtējusi. Un šai pieaugušajai sievietei var būt 25, 30, 35, 50 un pat vairāk gadi, bet var būt arī tikai 27… “Piedod man”

Piedod man mīļā, ka nenovērtēju tevi, ļāvu citiem pret tevi izturēties ne tā, kā tev patīk, ka ļāvu tev smieties tad, kad citi tevi izjokoja, bet tev tas ne pavisam nešķita smieklīgi.

Piedod, ka ļāvu citiem zināt labāk to, kas tev vajadzīgs un kā tev būs labāk, sekot viņu priekšstatiem par tevi un pielāgoties viņu vēlmēm.

Piedod, ka ļāvu tev klausīties kritiku par to, ko tu dari un “nedevu pretī”.

Piedod, ka ļāvu tev ciest un nav svarīgi, par ko tieši – par visu! Pieciest vīriešu, kuri tevi necienīja, nevērīgo attieksmi pret tevi.

Piedod, ka liku tev piekrist tam, kas tev nepavisam nepatika, lai tikai būtu laba tam vienīgajam, kurš tāds nekad arī nekļuva.

Piedod, ka ļāvu tev pieņemties svarā, vilkt mugurā to, kas tev nepatika un apaugt ar lietām, kas ne drusciņ tevi nepriecēja.

Piedod, ka tik ilgi neļāvu tev pieaugt un tik ilgi liku būt emocionāli atkarīgai no savas mātes.

Piedod, ka ļāvu citiem pārkāpt tavas robežas – kā fiziskās, tā arī personīgās.

Piedod par to, ka tik bieži neatbalstīju tevi tad, kad tas visvairāk bija vajadzīgs, bet tikai vainoju, ka esi tāda – nekāda: ne skaista, ne izglītota, ne sievišķīga, visa tāda – haotiska, refleksīva un daudz kāda cita… piedod man!

Piedod, ka nenopietni uztvēru to, kas tev patīk un interesē, pārliecinot, ka pagaidām nav īstais laiks ar to nodarboties, ka tas ir nenopietni un vienalga – labākā šajā jomā nekad nebūsi, tad kam tas vispār vajadzīgs.

Piedod, ka lamāju tevi par pagātnes kļūdām, nosodīju un liku dzīvot nemitīgā vainas apziņā.

Piedod, ka ļāvu tev ilgi ilgi ciest un neiemācīju priecāties un vienkārši baudīt dzīvi.

Piedod, ka neiemācīju tevi uzticēties pašam galvenajam cilvēkam tavā dzīvē – tev pašai.

Piedod par to, ka vēl joprojām tu nevari uzticēties vīriešiem un tas nozīmē, ka neviens no viņiem nevarēs padarīt tevi laimīgu.

Un piedod, ka es uzskatīju, ka laime ir kādā citā un tikai ar tā parādīšanos tā sāksies. Nesāksies, jo  laime nav saistīta ar kādu, izņemot tevi pašu.

Nekad nav par vēlu sākt mīlēt un novērtēt sevi, negaidīt, kad kāds pieņems tevi tādu, kāda esi – ar visām tavām ačgārnībām, visiem untumiem, tarakāniem, muļķībām un bailēm.

Nekad nav par vēlu vienkārši neko negaidīt, vai arī gluži otrādi – pagaidīt, jo pats labākais laiks vienmēr pienāk un šis laiks ir tagad.

Nekad nav par vēlu mācīties dzīvot, mīlēt, novērtēt, piedot un ticēt…

Nekad negaidi piedošanu no citiem, tā tev nav vajadzīga, piedod sev pati, paskaties spogulī un pasaki sev: “Tu esi mana pati mīļākā meitene, es mīlu tevi, novērtēju tevi un darīšu visu, lai tu būtu laimīga.”

Nekad nav par vēlu, kamēr vien esam dzīvi.

Nekad nav par vēlu kļūt par savu labāko draugu, pašu labāko mammu vai tēti, pašu mīļāko cilvēku, kurš mīlēs tevi bez nosacījumiem, ne tāpēc, ka tu viņa labā kaut ko dari, bet vienkārši tāpēc, ka tu esi. Par to, ka esi tāda miegaina, no rītiem neuzkrāsojusies, par to, kādas kļūdas dzīvē esi pieļāvusi, par to, kā tu raudi spilvenā un dusmojies pati uz sevi.

Esi žēlirdīga pret sevi, atbalsti sevi, jo neviens taču labāk par tevi nezin, kā izdarīt labāk tev.

Un atceries, tev vienmēr esmu ES. Man varbūt ir 25, 30, 35, 50 vai vairāk, bet varbūt – tikai 27, bet es tev esmu un vienmēr būšu blakus un tu esi labākais, kas man ir.

P.S. Es ļoti tevi mīlu!

Avots: https://psy-practice.com/

Autors: Irina Daržina – dzejniece, psiholoģe

Tulkoja: Ginta FS

Ko darīt, ja neizdodas piedot?

11059383_556508517820234_2805481048039475040_n

Aizvainojums.

Viens neuzmanīgs vārds un garastāvoklis sabojāts uz visu dienu.

Hm, dienu, bet, ja nu tie ir gadi?

Kad tu jau esi aizvainots, pats grūtākais ir iemācīties ignorēt domu, kura visu laiku tevi dzenā “pa apli”.

Domās tu nemitīgi atgriezies tajā situācijā un komunicē ar pāridarītāju.

Par ko domā viņš – nav zināms (visticamāk, viņš par tevi vispār nedomā), bet tu skraidi pa apburto loku un tērē savus spēkus un enerģiju.

Tu domās uzbrūc, vai arī aizstāvies, apvaino vai taisnojies, raudi vai dusmojies.

Stop!

Bet varbūt pasaule nav nemaz tik slikta?

Bet varbūt tā tev kaut ko grib pateikt?

Pamēģināsim kopā to saprast!

Ņemam lapu, pildspalvu un rakstam bez kautrēšanās.

Mans aizvainotājs:

— nemīl mani;

— neciena mani;

— ņirgājas par mani;

— uzskata mani par aprobežotu;

— uzskata mani par savtīgu un skopu;

— neredz manī sievieti (vīrieti) u.t.t.

Un tagad pārrakstām visus aizvainojumus, aizvietojot “viņš” ar “es”:

— es nemīlu sevi;

— es necienu sevi;

— es uzskatu sevi par aprobežotu, savtīgu un skopu…

— es neredzu sevī sievieti u.t.t.


Ieskaties sevī – kādas tagad ir sajūtas?

Sanāk, ka apvainotājs tikai parādījis mani pašu.

Jā, tas nav īpaši komfortabli, bet tieši caur dvēseles sāpēm es spēju ieraudzīt sevi no malas.

Ieraudzīju, ja vien patiešām biju godīga pret sevi.

Piedot sev un citiem – tas vienmēr ir grūti.

Un grūti tāpēc, ka esam raduši taisnoties – sākumā vecāku priekšā, lai izpelnītos viņu mīlestību, vēlāk – arī sabiedrības priekšā.

Ooo, šī mīlestība, tās tik ļoti trūkst mums visiem.

Kad tu mīli sevi – savu bezgalīgi  dievišķo būtību – tad tu mīli visu, kas notiek tavā pasaulē, gan lietu, gan sniegu, gan sauli un tev ir vienalga, vai tevi rāj, mīl vai apvaino – tas viss esi tu un tā ir Mīlestība.

Bet pats interesantākais ir tas, kad tu pats kļūsti par mīlestību, tevi vairs neapvaino, jo mīlestībā var atspoguļoties tikai Mīlestība.

Mācību stundas ir izietas.

Bet pagaidām, mani mīļie, mācīsimies atbrīvoties no vēlmes aizstāvēties, vajadzības taisnoties un vēlmes ienīst.

Mācīsimies Piedot un mīlēt sevi! – cik vajadzēs, tik arī atbrīvosimies, kaut vai 1000 reizes. Ja nevari izdarīt to vienatnē, atrodi tos, kuriem tas arī ir svarīgi un dariet kopā. Tam brīnisķīgi noder dažādas prakses. Meklējiet savus skolotājus!

Noslēgumā:

Saki sev biežāk:

— Es esmu laba! Es esmu pelnījusi mīlestību un cieņu! Es milu sevi un piedodu sev!

— Lai kas arī notiktu, viss nāk man par labu!

Autors: Natālija Korostiļova, dziedniece ar 12 gadu stāžu, kosmoenerģētikas maģistre, Apzinātās domāšanas trenere.

Avots: http://korostylova.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Vai vari piedot?

279

Dzīvē ir ļoti svarīgi prast piedot, kaut tas nav viegli. Pat pašiem ļaunākajiem ienaidniekiem ir jāpiedod, jo tas negatīvs, ko cilvēks krāj sevī, lēnām saēd viņu pašu – un ne vienu citu. Varbūt šis stāsts kādam šķitīs neiespējams, taču tas ir reāls notikums.

“Tagad manai meitai ir 11 gadi. Jau 7 gadus viņa nav redzējusi savu tēvu. Pēdējo reizi mēs ar viņu satikāmies, kad meitai bija 2 gadi. Viņš pajautāja, vai viņš var atteikties no vecāku tiesībām un nemaksāt alimentus. Es piekritu… Man gribējās savu bērnu pasargāt no ciešanām. Meita labi zināja, kas ir viņas tētis un kāpēc viņš nav ar mums. Es necentos viņu pārliecināt, ka viņas tētis ir “tāljūras kuģa kapteinis”. Kad viņai palika 4 gadi, es uzzināju, ka manam bijušajam vīram ir vēzis. Mēs ar meitu piekritām satikties ar viņu parkā. Un, lai arī viņš lūdz pāris stundas, realitātē viņam pietika ar 20 minūtēm. Pēc tās reizes viņš pazuda kā ūdenī iekritis.

Pēc kāda laika mūsu kopējais paziņa pastāstīja, ka bijušajam vīram ir cita ģimene un bērni. Mani tas izbrīnīja. Meita visu dzirdēja, viņa bija tik mierīga! Ziniet, ko viņa teica?

“Mammīt, tas taču ir tik labi! Tētis beidzot ir iemācījies būt par tēti. Es tā priecājos par viņa bērniem…”

Un tas tā vietā, lai pilnīgi saprotami apvainotos, dusmotos un neieredzētu. Tā vietā, kas notika manī pašā. Un tieši tad es sapratu, ko nozīmē pa īstam piedot.”

Avots:http://trimay.ru/

Tulkoja: Ginta FS