Piedot vai apžēlot?

piedot sev1

– Kas ir piedošana?
Zini, cilvēki bieži vien to jauc ar apžēlošanu. Tas nozīmē, ka sākumā mēs kādu sodām (šis process mūsu galvā parasti ieslēdzas automātiski), bet pēc tam mēs stāvam dilemmas priekšā: vai piespriest šim cilvēkam sodu, vai apžēlot to savās acīs.

Mēs taču labi zinām, ka ir jāpiedod. Taču patiesībā piedot nozīmē NESODĪT.
“Piedot” – kas var būt vienkāršāk? Jo, lai sodītu godīgi ir jāzin viss, absolūti viss. Bet, kurš zin absolūti visu?
– Dievs!
– Tieši tā! Tāpēc savu sodīšanu atdod Viņam, bet pats piedod, kā saka: “Nesodi un netapsi sodīts”.
Tas ir tik vienkārši, kad tu no sirds līdzjūtīgi otram cilvēkam saki: “Es neesmu tavs soģis”.
Lūk, ko nozīmē patiesa piedošana.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Nelieciet bērniem atvainoties: viņiem nepavisam nav kauns!

berns_pods

Mazi bērni ir visīstākie egoisti, kas dzīvo savā koordināšu sistēmā.

«Atvainojies» – šo burvju vārdu mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Un paši tā sakām. Un es neesmu izņēmums. Bērnu laukumā palūdzu savam bērnam atvainoties – un te nu uzreiz visi redz, ka man nav vienalga, ka esmu atbildīga māte un, jā, es ievēroju, kā mans trīsgadīgais dēls ieblieza jūsējam ar plastmasas betmenu pa galvu.
Vai arī, piemēram, skaļi kā Jērikas taure nopurkšķināja, bet es viņam čukstu ausī, ka tas nav pieklājīgi un jāsaka “atvainojiet”, kamēr cilvēki apkārt krīt gar zemi no smiekliem. Un tajā brīdī es ļoti vēlos, lai viņš mani paklausītu un atvainotos. Taču patiesībā es zinu to, ka viņam nepavisam nav kauns. Ne miligrama kauna.

Mazi bērni dzīvo pastāvīgā cīņas gatavībā, tā kā viņiem vienmēr atrastos par ko atvainoties.

Viņi var otru bērnu pagrūst vienkārši tāpēc, ka gribās ar to paspēlēties. Viņi var pēkšņi noģērbties pliki bērnu tusiņā – jo vienkārši sagribējās būt plikam. Nu, un kas? Viņi var izraut otram no rokām spēļmantiņu un smaidot skatīties kā tas otrs raud. Viņi var iebāzt savu kurpi tualetes podā un nolaist ūdeni. Viņi var skraidīt un slēpties lielveikalā – tas taču ir tik smieklīgi un aizraujoši, vai ne?

Jā, protams, dažkārt var izspiest no bērna šo “atvainojos”, taču tā būs tukša skaņa. Viņi atvainojas tāpēc, ka savādāk viņi tiks sodīti, vai paķerti aiz krāgas un aizvilkti mājās. Taču viņu skatījumā, nekādas problēmas te nav. Re, meitenei tāda smuka manta. Iešu un paņemšu, es arī tādu gribu. Gribas pastaigāt bez biksēm? Kādas problēmas? Velku nost! Pabiedēt mammu? Forši! Bet kāpēc tas puika pienācis tik tuvu? Ej prom no šejienes! Lai ko jūs viņiem teiktu, viņi turpinās grūstīties un ņemt to, ko vēlas. Īpaši tad, kad mamma neredz.

Mazajiem absolūti vienalga, ko jūt tie citi cilvēki. Viņi paijās draugam galvu, tēlos, ka žēlo (to pašu, kuru nupat nogāza gar zemi) – tāpēc, ka viņiem patīk, kad viņus slavē. Taču patiesībā pilnīgi vienaldzīgs ir tas,otrs bērns. Viņi ir egoisti, kuri dzīvo savā kordināšu sistēmā. Jā, protams, kaut kur tur kopā ar viņiem dzīvo arī pieaugušie, taču parasti tie tikai traucē darīt to, ko gribās – smērēt sviestu uz spilvena un staigāt plikam. Ikvienai mantai, kas iepatikusies, jāpieder viņiem. Bet jāmūk no mammas autostāvietā ir tāpēc, ka ir kājas, pie kam – ļoti ātras, tā kā – attā! 

Mazi bērni nesaprot, ko nozīmē patiesa nožēla par to, ko esi izdarījis. Viņi neko nezin par sirdsapziņas pārmetumiem, vainas sajūtu un citām emocijām, kas saistītas ar “sliktiem nodarījumiem”.

Kamēr vien viņš nav pieķerts pie rokas, viņš nesapratīs jautājuma “tev nav taisnība” būtību. Vai dzirdiet? Visiem mazuļiem jānēsā krekliņi ar uzrakstu: “Es neko nenožēloju!”, jo tieši tā viņi arī dzīvo – bez nožēlas. Toties – ar histērijām..

Man pašai ir divi mazi bērni un es redzu, ka tas tiešām tā ir – viņiem tas ir vienalga. To saprotot, es beidzot atskārtu, kā man jāuzvedas situācijās, kad mans bērns kādam ir nodarījis pari. Hm, kārtējo reizi! Tagad es pati atvainojos viņa vārdā un mēs dodamies tālāk: “Piedod, ka tā sanāca! Nav labi iekaustīt draugus. Es ceru, ka tev viss ir kartībā!?” Jo man patiešām ir žēl, ka mans bērns otram atņēma mantu, kādam iesita, vai samaitāja gaisu izrādes laikā.

Es cenšos ar savu piemēru saviem bērniem parādīt, ka dzīvē ir jābūt iejūtīgam un atsaucīgam. Ceru, ka drīz viņi sapratīs, ka nav labi kadu raut aiz matiem, tāpēc, ka mati ir tik skaisti. Es domāju, ka tas ir daudz efektīvāk, kā censties piespiest viņus izrunāt vārdus, kuru jēgu tie neaptver. Atvainošanās izvilkšana tikai pasliktina situāciju un padara to vēl nekomfortablāku visiem, tajā skaitā arī cietušajiem.

Bet cietušā puikas vecākiem es saku, lūk ko: “Atvainojiet, mans dēls patiešām uzvedās briesmīgi. taču mēs pie tā strādājam”. Un vairums vecāku saprotoši, it kā solidarizējoties, māj ar galvu.

Bet pēc tam jūsu bērni izaugs un noteikti iemācīsies rūpēties par citiem cilvēkiem un nedarīt tiem pāri. Apsolu!

Autore: @ Džoela Vislere, blogere un divu bērnu mamma
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS