Muļķis nekad nelūgs piedošanu…

aizvainojums44

«Muļķis nekad nepalūgs piedošanu, gudrais palūgs pat tad, kad nav vainīgs». (Tetkoraks).

Mēs visi darām pāri saviem tuvākajiem, tāpat, kā viņi mums. Tas ir neizbēgami. Ar vārdiem biežāk kā ar darbiem. Mēdz gadīties, ka cilvēks nepadomājis pasaka kaut ko, bez jebkāda ļauna nolūka un vēlmes aizvainot. Nevajag klusēt. Vajag to pateikt, maigi un ar mīlestību. Nevajag krāt aizvainojumus – tas ir ļoti bīstami attiecībām.

Robežas pazūd, kad attiecības ir tuvas un ir ļoti viegli pārkāpt strīpu: ar tuvajiem cilvēkiem tu esi atvērts un ļauj domai plūst, kas ar svešiniekiem nav pieļaujami. Tad, lūk, arī sanāk, ka ievainojam savus mīļos, tajā pat laikā, kad ar svešajiem esam ļoti akurāti savos izteicienos un piedomājam pie tā, ko sakām.

Tuvība nav iespējama bez sāpēm, diemžēl, bet sāpes ir tās reverss. Pateikt stulbību var ikviens un katram gadās. Un pēc tam cilvēks padomā, apzinās, un nožēlo pateikto, tāpēc, ka tas aizskāra. Un palūgs piedošanu. Protams, ja tu viņam pateiksi. Mēdz taču gadīties acīmneredzamas “izpļāpāšanās”. Sāpju slieksnis un atļautība mums katram ir atšķirīgi, un tāpēc bieži vien cilvēks nemaz nesaprot, ka ir aizskāris otru. Pašu teiktais nebūtu aizķēris. Bet tu taču viņam piedosi, zini, ka tas nav darīts ļaunprātīgi.

«Reiz arī tava bulta kādu atrada».

Ja saprata, palūdza piedošanu – kā gan nepiedot. Pat tad, ja nesaprata (jo sāpju slieksnis zemāks), bet palūdza piedošanu. Ja cilvēks lūdz piedošanu, tātad ciena tavas jūtas. Tātad tu viņam esi dārgs. Protams, piedošanu palūgt arī var dažādi, taču tad, kad to dara patiesi un no sirds – to jūt.

Bet, ko darīt ar tiem, kuri saprot vai nesaprot, bet nelūdz piedošanu…. «Tu nu gan pārspīlē!», «Kas tad tur tāds!» utt. Arkārtīgi brīnišķīgs variants ir apvainoties uz apvainoto… Te nu mēs varam redzēt absolūtu emocionālo stulbumu un absolūtu otra cilvēka jūtu nenovērtēšanu.

«Lūdzu piedod! Man ļoti žēl, ka es tevi aizvainoju. Es tā negribēju….» Tādi vienkārši vārdi, ļoti vajadzīgi un mieru nesoši. Katram cilvēkam ir jāzin, ka šīs jūtas ir ārkārtīgi svarīgas, ka viņu dzird, ka attiecības ar viņu ir ļoti vērtīgas. «Piedod» – un konflikta vairs nav, visi jautājumi ir aizvērti un sirdī iestājas miers. Mani saprata, mani SADZIRDĒJA…. Manas jūtas ir pieņemtas, mani neatstūma, nepadarīja bezvērtīgu (kas notiek ik brīdi riņķī un apkārt). «Protams, piedodu».

Bet kā piedot tam, kurš nelūdz piedošanu? Tam, kurš paliek kurls un auksts. Iespējams, palūgt piedošanu viņam liedz lepnība vai principi? Tas vairs nav svarīgi… Tāpat kā vārds, kurš kļuvis par aizvainojuma vai citu negatīvo emociju iemeslu. Svarīgi ir tas, ka NE Dzirdēja, padarīja bezvērtīgus gan attiecības, gan jūtas, pateica, ka princips ir augstāks un svarīgāks par tevi. Un Dievs ar viņu, ar to vārdu….

Vārdiem, frāzēm (ja, protams, tie pateikti bez naida, bez niknuma, bez sarkasma) nav pārāk liela spēka un ar laiku tie pazūd no atmiņas. Bet, lūk, tavas jūtas diez vai sāks novertēt, tāpat kā tevi pašu – vai nu ir jau sākotnēji, vai nav un nebūs. Un tādas, šķietami nenozīmīgas situācijas, atver acis uz patieso cilvēka attieksmi pret otru cilvēku. Par to es arī viņu mīlu. Nevar būt ne stipras draudzības ne mūžīgas mīlas ar to, kurš savu ego vienmēr liek pirmajā vietā un augstāk par citu.

Dažkārt pateikt “piedod” vajag nevis tāpēc, lai tev piedotu. Iespējams, tev jau sen ir piedevuši neklātienē. Bet, lai pateiktu “tu esi nozīmīgs, tu man esi svarīgs, man nav vienalga, ko tu jūti”, ir jābūt drosmei un mīlestībai. Nebaidies lūgt piedošanu! Par to nav jākaunās, tas nav nekas pazemojošs. Jākaunās būtu par to, ja esi emocionāli stulbs un savus mīļos cilvēkus upurē sava ego dēļ.
Autors: Natālija Doļņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Piedot vai apžēlot?

piedot sev1

– Kas ir piedošana?
Zini, cilvēki bieži vien to jauc ar apžēlošanu. Tas nozīmē, ka sākumā mēs kādu sodām (šis process mūsu galvā parasti ieslēdzas automātiski), bet pēc tam mēs stāvam dilemmas priekšā: vai piespriest šim cilvēkam sodu, vai apžēlot to savās acīs.

Mēs taču labi zinām, ka ir jāpiedod. Taču patiesībā piedot nozīmē NESODĪT.
“Piedot” – kas var būt vienkāršāk? Jo, lai sodītu godīgi ir jāzin viss, absolūti viss. Bet, kurš zin absolūti visu?
– Dievs!
– Tieši tā! Tāpēc savu sodīšanu atdod Viņam, bet pats piedod, kā saka: “Nesodi un netapsi sodīts”.
Tas ir tik vienkārši, kad tu no sirds līdzjūtīgi otram cilvēkam saki: “Es neesmu tavs soģis”.
Lūk, ko nozīmē patiesa piedošana.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Nelieciet bērniem atvainoties: viņiem nepavisam nav kauns!

berns_pods

Mazi bērni ir visīstākie egoisti, kas dzīvo savā koordināšu sistēmā.

«Atvainojies» – šo burvju vārdu mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Un paši tā sakām. Un es neesmu izņēmums. Bērnu laukumā palūdzu savam bērnam atvainoties – un te nu uzreiz visi redz, ka man nav vienalga, ka esmu atbildīga māte un, jā, es ievēroju, kā mans trīsgadīgais dēls ieblieza jūsējam ar plastmasas betmenu pa galvu.
Vai arī, piemēram, skaļi kā Jērikas taure nopurkšķināja, bet es viņam čukstu ausī, ka tas nav pieklājīgi un jāsaka “atvainojiet”, kamēr cilvēki apkārt krīt gar zemi no smiekliem. Un tajā brīdī es ļoti vēlos, lai viņš mani paklausītu un atvainotos. Taču patiesībā es zinu to, ka viņam nepavisam nav kauns. Ne miligrama kauna.

Mazi bērni dzīvo pastāvīgā cīņas gatavībā, tā kā viņiem vienmēr atrastos par ko atvainoties.

Viņi var otru bērnu pagrūst vienkārši tāpēc, ka gribās ar to paspēlēties. Viņi var pēkšņi noģērbties pliki bērnu tusiņā – jo vienkārši sagribējās būt plikam. Nu, un kas? Viņi var izraut otram no rokām spēļmantiņu un smaidot skatīties kā tas otrs raud. Viņi var iebāzt savu kurpi tualetes podā un nolaist ūdeni. Viņi var skraidīt un slēpties lielveikalā – tas taču ir tik smieklīgi un aizraujoši, vai ne?

Jā, protams, dažkārt var izspiest no bērna šo “atvainojos”, taču tā būs tukša skaņa. Viņi atvainojas tāpēc, ka savādāk viņi tiks sodīti, vai paķerti aiz krāgas un aizvilkti mājās. Taču viņu skatījumā, nekādas problēmas te nav. Re, meitenei tāda smuka manta. Iešu un paņemšu, es arī tādu gribu. Gribas pastaigāt bez biksēm? Kādas problēmas? Velku nost! Pabiedēt mammu? Forši! Bet kāpēc tas puika pienācis tik tuvu? Ej prom no šejienes! Lai ko jūs viņiem teiktu, viņi turpinās grūstīties un ņemt to, ko vēlas. Īpaši tad, kad mamma neredz.

Mazajiem absolūti vienalga, ko jūt tie citi cilvēki. Viņi paijās draugam galvu, tēlos, ka žēlo (to pašu, kuru nupat nogāza gar zemi) – tāpēc, ka viņiem patīk, kad viņus slavē. Taču patiesībā pilnīgi vienaldzīgs ir tas,otrs bērns. Viņi ir egoisti, kuri dzīvo savā kordināšu sistēmā. Jā, protams, kaut kur tur kopā ar viņiem dzīvo arī pieaugušie, taču parasti tie tikai traucē darīt to, ko gribās – smērēt sviestu uz spilvena un staigāt plikam. Ikvienai mantai, kas iepatikusies, jāpieder viņiem. Bet jāmūk no mammas autostāvietā ir tāpēc, ka ir kājas, pie kam – ļoti ātras, tā kā – attā! 

Mazi bērni nesaprot, ko nozīmē patiesa nožēla par to, ko esi izdarījis. Viņi neko nezin par sirdsapziņas pārmetumiem, vainas sajūtu un citām emocijām, kas saistītas ar “sliktiem nodarījumiem”.

Kamēr vien viņš nav pieķerts pie rokas, viņš nesapratīs jautājuma “tev nav taisnība” būtību. Vai dzirdiet? Visiem mazuļiem jānēsā krekliņi ar uzrakstu: “Es neko nenožēloju!”, jo tieši tā viņi arī dzīvo – bez nožēlas. Toties – ar histērijām..

Man pašai ir divi mazi bērni un es redzu, ka tas tiešām tā ir – viņiem tas ir vienalga. To saprotot, es beidzot atskārtu, kā man jāuzvedas situācijās, kad mans bērns kādam ir nodarījis pari. Hm, kārtējo reizi! Tagad es pati atvainojos viņa vārdā un mēs dodamies tālāk: “Piedod, ka tā sanāca! Nav labi iekaustīt draugus. Es ceru, ka tev viss ir kartībā!?” Jo man patiešām ir žēl, ka mans bērns otram atņēma mantu, kādam iesita, vai samaitāja gaisu izrādes laikā.

Es cenšos ar savu piemēru saviem bērniem parādīt, ka dzīvē ir jābūt iejūtīgam un atsaucīgam. Ceru, ka drīz viņi sapratīs, ka nav labi kadu raut aiz matiem, tāpēc, ka mati ir tik skaisti. Es domāju, ka tas ir daudz efektīvāk, kā censties piespiest viņus izrunāt vārdus, kuru jēgu tie neaptver. Atvainošanās izvilkšana tikai pasliktina situāciju un padara to vēl nekomfortablāku visiem, tajā skaitā arī cietušajiem.

Bet cietušā puikas vecākiem es saku, lūk ko: “Atvainojiet, mans dēls patiešām uzvedās briesmīgi. taču mēs pie tā strādājam”. Un vairums vecāku saprotoši, it kā solidarizējoties, māj ar galvu.

Bet pēc tam jūsu bērni izaugs un noteikti iemācīsies rūpēties par citiem cilvēkiem un nedarīt tiem pāri. Apsolu!

Autore: @ Džoela Vislere, blogere un divu bērnu mamma
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.