Pati svarīgākā lieta – prast piedot sev

maksliniece

Cilvēki domā, ka pati svarīgākā radošas dzīves daļa ir talants, disciplīna, treniņš, vai, atklāti sakot, veiksme. Taisnība, visas šīs lietas ir svarīgas. Taču es domāju, ka pati svarīgākā lieta ir spēja sev piedot.

Katru dienu, tāpat kā māksliniekiem, mums katram ir jāpiedod sev. Mums jāpiedod par mūsu darbu, kurš nav gluži tik labs, kā mums gribētos.
Mums jāpiedod sev vienu aiz otra nokavētos termiņus.
Mums jāpiedod sev laiks, kuru mēs neveltām darbam – dažkārt tie var būt mēneši – jo esam pazaudējuši enerģiju un iedvesmu.
Mums jāpiedod sev tas, ka darām vienas un tās pašas lietas atkal un atkal, un pārāk ilgi nekļūstam oriģināli un dzirksteļojoši.
Mums jāpiedod sev skaudība pret citiem māksliniekiem, kuri, kā mums šķiet, pārspēj mūs it visā.
Bez pastāvīgas piedošanas tu nekad nevarēsi turpināt radīt.
Kas attiecas uz mani, tad es atceros par piedošanu brīžos, kad sev atgādinu, ka esmu tikai iesacējs.
Mēs visi esam tikai iesācēji.
Un ir tikai viena lieta, kas iesācējam ir jādara, lai pilnveidotos un augtu, – jāturpina iet.
Uz priekšu.
Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements

Pārstājiet sevi vainot!

vecaki6

Šī vainas sajūta saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām.

Festivālā «Возраст счастья» Gruzijā es strādāju ar paaudžu attiecību tēmu – tās bija lekcijas, grupas un individuālās konsultācijas par attiecībām ar jau pieaugušajiem bērniem un novecojušajiem vecākiem. Vēlos padalīties savos iespaidos.

Mūsu paaudzes – SENDVIČA īpatnība ir tā, ka mēs esam iespiesti kā pildījums sendvičā, starp divām kaimiņu paaudzēm: mūsu bērnu un mazbērnu un savu vecāku. Pirmajiem mums VĒL ir jāpalīdz, otrajiem – JAU ir jāpalīdz. Un šeit mums, spēcīgajiem, uzvarētājiem, pieredzējušajiem rodas problēma: kā cienīt autonomi izaugušos bērnus un novecojušos vecākus?

Kā viņiem uzticēties?

Mēs audzinājām agri piedzimušos, vēl jaunībā dzimušos bērnus. Paralēli būvējot savu karjeru un cenšoties izdzīvot sarežģītajos 90ajos gados, pārceļoties uz jaunām vietām, mainot profesijas. Un nepārtraukti kaut ko vajadzēja upurēt, žonglējot ar pienākumiem un cenšoties izberzt savu “uzpampušo vainas sajūtu”…  Te nu arī rodas vainas tēma: “neDAdevām mīlestību un siltumu”, “nepaspējām piedalīties audzināšanā”, “nogrūdām viņus vecmāmiņām”… Vai arī vainas sajūta par lutināšanu: “Kā tikko parādījās pirmā nauda,  gribējās viņus palutināt, parūpēties par komfortu, tāpēc taču tā nauda domāta. Bet tagad “nevaru aizgriezt to naudas krānu”, turpina dzīvot “pie visa gatava” un pat netaisās sākt dzīvot patstāvīgi, meklēt darbu, apgadāt sevi un ģimeni…” Vai arī tā vainas sajūta par jaunībā neizveidotajiem sakariem, neesošajām kopīgajām interesēm un kopīgajām sarunu tēmām: “Es cenšos kā labāk, bet viņai nekas neder un viņa atsakās pavadīt laiku kopā ar mani”, “cenšos iesaistīt savā biznesā, bet neredzu nekādu interesi un atdevi”.

Tā ir vainas sajūta,  kas saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām, un tāpēc, galvenais, ar ko es sāku darbu, ir padoms: PĀRSTĀJIET SEVI VAINOT. Katrs no mums (izņemot pataloģiskus neģēļus, ar kuriem psihologi vispār nestrādā un kuri nebrauc uz šādiem festivāliem) bija labākais vecāks, kāds vien varēja būt, kā prata un kā varēja, tā darīja. Mēs visi esam tikai cilvēki. Katru minūti mēs pieņemam lēmumus, cenšoties izdarīt labāko, ko varam saviem bērniem. Jā, protams, kaut kur mēs kļūdāmies. Dažkārt – pat smagi kļūdāmies. Taču ir bezjedzīgi sevi par to tagad regulāri grauzt. Dod Dievs mūsu bērniem pieļaut mazāk kļūdu ar saviem bērniem.

Bet mums ir jātiek skaidrībā par šo jauno laiku, par jauno paaudzi, jāsaprot, kas viņus vada, jāatrod jauna kopēja valoda ar saviem bērniem, vecākiem. UN JĀPIEŅEM VIŅI: tas ir tas, kas ir, tas nav melnraksts, kas jāpārraksta uz tīras lapas. Ar šiem bērniem mums jādzīvo. Un nav viss tik slikti, un pietiek sevi nosodīt!

Otrā tēma, kas izskanēja vēl un vēl, bija naudas un patstāvības tēma.
“Apnicis viņus uzturēt, cik var strādāt, kāpec visu man jāvelk vienai”… “Baidos, ka tad, ja ar mani kas notiks, viņš pats neizdzīvos, netiks galā”… Ja paraksim dziļāk, izskan vilšanās un neuzticēšanās saviem bērniem un tas ir ļoti nopietni. Ar to ir jāstrādā, jo viņi šo neuzticēšanos ļoti labi sajūt, pat tad, ja mēs cenšamies to neizrādīt.
Bet bieži vien pat necenšamies… Te ir tikai viena izeja – sakost zobus un palaist brīvā peldējumā, pretējā gadījumā visu mūžu, pie borta turēdamies, arī peldēs, un uz priekšu netiks. Un jāsāk ar pašu galveno: ārpus iekavām jāiznes naudas jautājums. Jūsu domstarpības ar bērniem nav par naudu. Taču nauda saasina šo jautājumu un tāpec sākumā to vajag izvākt no jūsu attiecībām.
Kā to izdarīt, katrā konkrētā gadījumā tas jālemj jums pašiem: pakāpeniski aprunājoties, pārstāt maksāt, iedot lielāku summu pirmajam laikam un piepalīdzēt tikai lielākos mērķa pirkumos, uzņemties apmaksāt kādu konkrētu lietu ik mēnesi un tā tālāk. Var vispār neko nemainīt un “krānu neaizgriezt”. Tāpēc, ka atkārtoju, ne ja tā ir jūsu problēma, problēma ir neuzticēšanās un to ar naudas palīdzību mainīt nevar.

Vēl viens sāpīgs punkts mūsu Sendviču paaudzes dzīvē ir vecāku veselības tēma – lai viņi mums būtu veseli. Mūsu tēti un mammas neredz to, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ar viņu raksturiem, ar garastāvokļa maiņām un viņi ir pārvērtušies “stūrgalvīgos un kaprīzos bērnos”, kuri nedzird saprātīgus spriedumus, riskē ar savu veselību un rada satraukumus mums un saviem mazbērniem. Te atkal stāsts par autonomiju , taču no otras puses – ne bērnu, bet mūsu vecāku.

Galvenais: pietiek pārcensties, mēģinot darīt it kā labu. Mūsu vecāki nav bērni un viņiem, tāpat kā iepriekš, ja ne vairāk, ir nepieciešama cieņa un kontrole par pašu dzīvēm. Kaut iluzora. Tāpēc, ka lai kā mums arī negribētos un nešķistu acīmredzami, nedrīkst ņemt aiz rokas un ar varu vest pie ārsta. Nedrīkst viņu vietā pieņemt lēmumus, jo “laiks viņus sūtīt atpūtā” vai arī “viņiem vairs nav pa spēkam stiept iepirkumu somas”. Ir grūti, bet tomēr ļoti svarīgi atrast iespēju ņemt veŗā viņu viedokli.
Delikātums attiecībā pret no mums atkarīgu vecu cilvēku, pirmkārt, ir krietnuma pazīme. Otrkārt – un galvenokārt, tā ir mūsu pašu vecumdienu modelēšana.

Problēmas mums ir sarežģītas, taču kamēr mums ir laiks, šie papildus 20 gadi, kuri ir uzdavināti mūsu paaudzei, mācīsimies, meklēsim izeju no situācijām, tiksim ar visu galā, salabosim tiltus. Tik daudzas reizes esam sākuši visu no jauna, tik daudz ko pārdzīvojuši, arī ar šo tiksim galā! Katrā gadījumā tāda man bija sajūta šajā festivālā. Paldies Vladimiram un Jūlijai par ideju savākt kopā mūsu paaudzi, tas bija lieliski!

Autors: Svetlana Komissarčuka
Avots: https://theageofhappiness.com
Foto: pixabay
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS