Lielais un maziņais

mamma4

Es atceros vēl no bērnības… man šķita, ka pieaugušie noteikti ir ļoti gudri, varoši un visu zinoši. Bet es, maziņa, blakus mammai vispār ne no kā nebaidījos. Mamma, taču!!!
Kaut kur braukt vilcienā, vai naktī ar taksometru, vai ieiet dziļi mežā… Un vienmēr šķita, ka nav tādas problēmas, ko pieaugušais nespētu atrisināt. Īpaši mamma, piemēram. Taču, ja nevar, tātad droši vien tam šobrīd nav laiks. Pieaugušie taču ir tik aizņemti. Un noteikti aizņemti ar ļoti svarīgām lietām.
Bet pēc tam mēs pieaugam, un izrādās, ka pieaugušie – viņi ir tādi paši ka mēs. Tikai nedaudz vairāk pieredzes, piesardzības, baiļu…
Un mūsu bērni skatās uz mums un domā, ka mēs esam paši gudrākie, stiprākie un ne no kā nebaidāmies, ka mēs varam atrisināt jebkuru problēmu…
Un mēs vedam viens otru pie rokas – lielais bērns un maziņais – un neko viens par otru pilnīgi skaidri nezinām.
Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieaugšana

Yamanashi Prefecture, Japan. woman standing in doorway looking out at bright sunny day, view from behind and below

Divām ļoti svarīgām lietām jānotiek ar cilvēku, lai viņš pieaugtu. Tās ir vilšanās un pazemība..

Vilšanās fantāzijās, savā visuvarenībā, neierobežotībā, bezgalībā, absolūtajā izvelē un iespējā patikt visiem.

Būt pazemīgam un atzīt to faktu, ka tu nekarājies gaisā un nevari būt varenāks par visiem. Samierināšanās ar lietu kārtību un to esamību tavā un citu cilvēku dzīvē.

Un, jo ātrāk tas notiks, jo pieejamāka būs vienkārša cilvēciska laime. Ne tā, kura pieprasa Visuma iekarošanu , bet tā, kuru var izveidot ar savām rokām un sasniegt ar ļoti vienkāršiem paņēmieniem. Ne visu aptveroša, bet konkrēta un pietiekami vienkārša.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad jaunība paiet un sākas īstā dzīve

kukainis

Re, nu, kā bērns dzīvojies un zini, ka viss mainīsies. Un, visticamākais, mainīsies uz labu. Agri vai vēlu tu varēsi aizsniegt augstāko plauktiņu, kurā stāv kārotais vecmāmiņas ievārījums. Tev beidzot noņems breketes. Un pubertātes pinnes pāries. Un krūtis izaugs, un pusaudža stūrainums pazudīs. Skola paliks aiz muguras. Sesija arī. Tu dabūsi pasi un pats varēsi nopirkt kādu alkoholisko dzērienu. Un, ja mācīsies angļu valodu, tad to arī iemācīsies… beidzot. Un viss attīstās ātrāk, augstāk, spēcīgāk….

Un tad pienāk tas brīdis, kad tu apzinies, ka vēl joprojām dzīvo, atsaucoties uz dabisko augšanu, bet augšana jau ir beigusies. Un sākas novecošana… Tie iekšējie spēki, kuri tevi dzina, ir beiguši savu darbu un vairāk nedarbojas. Nē, protams, ja tu salauzīsi roku vai kāju, tā saaugs. Taču nekas tevi vairs tik ļoti neiedvesmo un neplēš pušu no lepnuma, nekas neliek piepūsties lielam.

Un arī valodas mācīties vairs nesanāk tik viegli un pamosties ir grūtāk, un arī sabiedrība tevi nemudina iegūt arvien vairāk zināšanas.

Bet tad, kad tu skaties uz savu ķermeni un domā, ka vajadzētu notievēt, tad gaidi, kad tas pats no sevis notiks. Tāpēc, ka agrāk notika. Bet, še, tev, vairs nenotiek. Vai zini, ka 90% cilvēku, kuri saka “vajadzētu notievēt”, netievē?

Un te nu sākas īstā dzīve un īstais darbs. Jēgas un “draiva” meklējumi. Piepūle, kas ļoti bieži ir pretrunā ar dabisko lietu plūdumu (novecošanu), bet dažkārt arī ir pretrunā ar veselo saprātu.

Īstie personīgie nopelni. Iziešana ārpus tā, kas dabas dots. Jau laiku atpakaļ izaugušā uzlabošana. Fakultatīva un ne obligāta. Veicama ārpus darba laika. Bērni strādā, bet tas jau viņos ir ielikts. Bet vecāki var nestrādāt un var nemainīties. Viņi var nodzīvot visu mūžu kā imago, liels pieaudzis kukainis. Daudzi tā arī dara, kamēr vien neapzinās, ka ir jau izauguši.

Izauguši – tas nozīmē, ka viņiem jau daudz kas ir atļauts. Un tāpat arī nozīmē to, ka daba vairs neatbild par viņu attīstību. Un nāksies attīstīties patstāvīgi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis