Jau var dzīvot!

sz_403871

Jau var dzīvot!
Jau var pārstāt gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Pārstāt gaidīt pirmdienu, algas dienu, jauno gadu, kad planētas nostāsies kā vajag. Pārstāt gaidīt, kad citi pirmie spers soli un labu laiku.
Jau var dzīvot!

Jau var mīlēt!
Var atstāt pagātnē savus aizvainojumus, var pārstāt savu kompleksu un neveiksmju malšanu galvā, var pateikt: “Stop!” šim domu mutulim un sākt just. Jau var pārstāt bakstīt sejā tuvajam un teikt – tu pirmais. Jau var pateikt: “Es tevi mīlu”, tam, kuru tu mīli. Pateikt no visas sirds un mīlēt, jau var – no visas sirds.
Jau var mīlēt.

Jau var ticēt!
Kaut nedaudz, kaut kam ticēt. Ticēt draudzībai, labestībai. Tam, ka saule vienalga uzleks un, ka ikkatram ir savs ceļš. Ticēt tuvajiem cilvēkiem. Un beidzot ticēt arī Dievam. Jau var atvērt acis un ieraudzīt, ka Viņš ir it visur. Ieraudzīt, kā rodas dzīves brīnums un noticēt.
Jau var atļaut sev ticēt.

Jau var piedot!
Laiks būtu piedot, cik var stiept aiz sevis šo smago asti, apraudāt savu bērnību, vainot vecākus, cilvēkus, kuri nodarījuši sāpīgi vai nav attaisnojuši cerības. Beidzot var visiem piedot. Un pie viena arī pasaulei piedot par tās dažādību un to, ka nav ideāla, par to, ka pasaule nav tikai tev, bet visiem.
Jau var piedot!

Jau var dzīvot!
Un var atzīt, ka dzīve ir skaista un brīnumu pilna. Ka viens vien zvaigžņotais debesu jums ir iemesls dzīvot. Ka mīļotā cilvēka smaids dažkart ir visa Visuma vērts un ir vērts mīlēt. Ka aizvainojuma asaras tik stipri dedzina, ka labāk ir piedot. Ka jauna, tikko dzimuša bērniņa dzīve liek noticēt brīnumam. Kaut arī bail, tomēr drosmīgi paskatīties uz priekšu. Tā ir drosme saviem tuvākajiem pateikt par mīlestību un atkausēt sirdis.
Atzīt, ka tu esi pieaudzis, ka atbildība – tas jau ir stāsts par tevi. Pārstāt to uzgrūst visiem, kas apkārt. Sākt atzīt “savu” un nesagrābties pārāk daudz liekā. Lutināt mazulīti sevī, darīt stulbas lietas un nodarboties ar muļķībām. Skraidīt lietū – samirkt, un pēc tam sildīt kājas vannā un samīļot savus tuvākos.
Ar gudru seju risināt filosofiskas sarunas, klusiņām sevī par sevi ķiķinot. Guļot uz muguras sapņot un cauri koku lapām vērties debesīs. Ticēt, ka viss piepildīsies. Un slepenībā pa vakariem lūgties. Aizvērt acis un tumsā čukstēt: “pateicos… pateicos… pateicos….” klusiņām murmināt savas visdziļākās domas un jūtas. Sajust Dvēseli, sajust, ka esi dzīvs.
Apklust un neizbiedēt šo mirkli…

Anna Švedova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad jaunība paiet un sākas īstā dzīve

kukainis

Re, nu, kā bērns dzīvojies un zini, ka viss mainīsies. Un, visticamākais, mainīsies uz labu. Agri vai vēlu tu varēsi aizsniegt augstāko plauktiņu, kurā stāv kārotais vecmāmiņas ievārījums. Tev beidzot noņems breketes. Un pubertātes pinnes pāries. Un krūtis izaugs, un pusaudža stūrainums pazudīs. Skola paliks aiz muguras. Sesija arī. Tu dabūsi pasi un pats varēsi nopirkt kādu alkoholisko dzērienu. Un, ja mācīsies angļu valodu, tad to arī iemācīsies… beidzot. Un viss attīstās ātrāk, augstāk, spēcīgāk….

Un tad pienāk tas brīdis, kad tu apzinies, ka vēl joprojām dzīvo, atsaucoties uz dabisko augšanu, bet augšana jau ir beigusies. Un sākas novecošana… Tie iekšējie spēki, kuri tevi dzina, ir beiguši savu darbu un vairāk nedarbojas. Nē, protams, ja tu salauzīsi roku vai kāju, tā saaugs. Taču nekas tevi vairs tik ļoti neiedvesmo un neplēš pušu no lepnuma, nekas neliek piepūsties lielam.

Un arī valodas mācīties vairs nesanāk tik viegli un pamosties ir grūtāk, un arī sabiedrība tevi nemudina iegūt arvien vairāk zināšanas.

Bet tad, kad tu skaties uz savu ķermeni un domā, ka vajadzētu notievēt, tad gaidi, kad tas pats no sevis notiks. Tāpēc, ka agrāk notika. Bet, še, tev, vairs nenotiek. Vai zini, ka 90% cilvēku, kuri saka “vajadzētu notievēt”, netievē?

Un te nu sākas īstā dzīve un īstais darbs. Jēgas un “draiva” meklējumi. Piepūle, kas ļoti bieži ir pretrunā ar dabisko lietu plūdumu (novecošanu), bet dažkārt arī ir pretrunā ar veselo saprātu.

Īstie personīgie nopelni. Iziešana ārpus tā, kas dabas dots. Jau laiku atpakaļ izaugušā uzlabošana. Fakultatīva un ne obligāta. Veicama ārpus darba laika. Bērni strādā, bet tas jau viņos ir ielikts. Bet vecāki var nestrādāt un var nemainīties. Viņi var nodzīvot visu mūžu kā imago, liels pieaudzis kukainis. Daudzi tā arī dara, kamēr vien neapzinās, ka ir jau izauguši.

Izauguši – tas nozīmē, ka viņiem jau daudz kas ir atļauts. Un tāpat arī nozīmē to, ka daba vairs neatbild par viņu attīstību. Un nāksies attīstīties patstāvīgi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana Dvēsele steidzas

dvesele1

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS