Pie baltas lapas…

11169798_800329060081705_1299860442546218365_n

— Domāju, ka jums nevajadzētu steigties ar lēmumu, – teica ārste psihoterapeite, sieviete ap gadiem trīsdesmit ar dīvainu frizūru, un pastiepa Oļegam baltu papīra lapu. – Izdarīsim, lūk, ko: sadaliet lapu divās vienādās daļās, labajā pusē uzrakstiet visu, kas jums nepatīk jūsu sievā, bet kreisajā – to, kas patīk. Negatīvais un pozitīvais. Pacentieties atcerēties pēc iespējas vairāk, pat dažādus sīkumus, ieradumus frāzes.

– Visu sapratu, – Oļegs nolika sev priekšā lapu un pa vidu lapai novilka treknu svītru.
– Es jūs atstāšu uz minūtēm piecpadsmit, lai jūs mierīgi varat visu uzrakstīt. Jums pietiks?
– Jā, pilnībā, es ar to tikšu galā piecās minūtēs, – pārliecināti atbildēja vīrietis. Galvā uzreiz saradās milzumdaudz domu, kuras tā vien prasījās tikt uzrakstītas uz papīra.

Kad ārste izgāja, viņš lapas labajā pusē uzrakstīja ciparu 1 un pielika treknu punktu.

Tā, pirmais – PMS. Dīvaina abreviatūra, par kuru viņš uzzināja tikai nesen, taču tā atvēra viņam acis uz pārmainām sievas uzvedībā. Katru mēnesi viena nedēļa izkrita no dzīves. Sieva sāka globālo uzkopšanu. Viņu tracināja viss – nepareizajā viet nolikts bloknots, nepareizi stāv pulkstenis. Šķita, ka zeķes pašas izmētājas pa visu dzīvokli, viss izrādījās ne savās vietās. Un tas tika pateikts vīram visnepiemērotākajā veidā. Nedēļa pagāja strīdos un apvainojumos.

Viņš jau bija uzrakstījis pirmo burtu P, pēc tam padomāja – nē, tas neder. Viņa taču nav vainīga. Tā taču ir fizioloģija, hormoni, kas vēl tur tāds? Viņa pati nesaprot, kas ar viņu notiek. Tas neskaitās.

Tālāk. Kas vēl? Kas mani tracina? Draudzenes! Ak, kā es neieredzu šīs briesmīgās tenkotājas. Kad viņas atnāk ciemos, tad kopā ar sievu ieslēdzas virtuvē, pīpē kā skursteņi, izdzer veselu bundžu kafijas, lielās ar visādiem niekiem. Bet pēc tam sieva sāk dot visādus mājienus: ka Svetai jauns kažoks, vai, ka Irkai jauns gredzens ar briljantu, Vaļka nopirka jaunu mašīnu, bet Oļkai vīrs vispār ir deputāts.

Es, protams, klusējot to visu noklausos, māju ar galvu, iztaisos par idiotu, no sirds priecājos par viņas draudzeņu panākumiem un tēloju, ka nesaprotu, kam visa šī saruna.

Tā, draudzenes! Kaut gan, var jau viņu arī saprast. Viņai taču arī gribas būt ne sliktākai. Un ar draudzenēm tam nav nekāda sakara. Muļķes, protams. Bet mani draugi, vai tad ir ar kaut ko labāki? Viens staigā pa labi un kreisi, otrs dzer kā negudrs, trešais vispār futbolu nemīl. Bet kad mēs satiekamies, tad izdzeram ne jau bundžu vien un ne jau kafiju. Labi, draudzenēm piedodu.

Tā, kas vēl? Ēst gan viņa gatavo – tā, ne īpaši un ēdienkarte nav nekāda daudzveidīgā. Tā arī uzrakstīšu. Ko uzrakstīšu? Oļegs atcerējās, reizi, kad sieva aizbrauca pie vecākiem, bet viņi ar meitu palika divatā saimniekot. Pirmās trīs dienas abi nodarbojās ar kulinārajām izvirtībām, pēc tam tas apnika, bet desmitajā dienā pat putru vārīt vairs negribējās. Ēda tikai sviestmaizes. Bet sieva ne jau desmito dienu, bet jau desmit gadus katru dienu gatavo ēst. Skaidrs, var viņu saprast. Atradies gardēdis. Gribi daudzveidību, aizved sievu uz restorānu.

Khm, ko tādu – sliktu uzrakstīt? Tik daudz taču bija izdomāts.
Aha, skatās televīzijā visādus mēslus – šovus, seriālus. Šausmas! Un ko lasa? Mariņina – tā ir pati intelektuālākā no viņas grāmatām. Bet, tā parasti – mīlas romānus nodriskātos vākos kas izlasīti līdz caurumiem lapās. Kauns, ka sieva par kaut ko tādu interesējas. Bet viņai šai ziņā nekādu kompleksu. Padod tik par mīlestību. Skaidrs, ka šad tad to vajag, lai atslēgtos no pelēkās ikdienas. Gribas kaislības, romantiku, gaišas un augstas jūtas. Bet kāda kaisle var būt ar cilvēku, ar kuru kopā desmit gadus vienā gultā guli? Kāds var būt flirts, kad jau iepriekš zini, ko un kā tev atbildēs un kā paskatīsies? Labāk lai viņa to grāmatās un filmās izdzīvo, nekā sāk kaut kur malā meklēt. Un, galu galā, kad viņai meklēt? Darbs, mājas, virtuve, bērniem macības. Paldies Dievam nav nolaidusies līdz veciem halātiem un saplēstam čībām.

Nē, tā tas nederēs. Tūlīt atgriezīsies psihoterapeite, bet man tukša lapa. Priekš kam es vispār šeit atnācu? Fiksi, ātri būtu izšķīries un beigta balle. Re, cik daudzi šķiras un neviens no tā nav nomiris.

Viņš krampjaini centās atcerēties kaut ko, kas viņu sievā tracināja. Viss tracina. Tas, ka galva viņai sāp, kad nevajag, precīzāk, kad vajag. Tas, ka var pēdējo naudu iztērēt uz “ak, kādu skaistu jaciņu ieraudzīju, nevienai citai tādas nebūs”. Tas, ka viņa… bāc, ko es viņai piesējos?

Labi, izšķiršos, apprecēšu citu, un atkal PMS, draudzenes, makaroni, seriāli. Nez kāpēc palika sievas žēl.
Viņš nolika pildspalvu. Atcerējās, kā reiz parnāca mājās, bet viņa sēž virtuvē. Uz galda atdzisusi kafija, viņa skatās kaut kur tukšumā, it kā sienā, bet patiesībā – uz sevi, savā Dvēselē. Un skatienā ir tik daudz noguruma, tāda kā bezcerība, skumjas pēc kaut kā, kas pagājis garām, pat neaizķerot. Ieraudzīja vīru, piecēlas, pasmaidīja un sāka gatavot vakariņas.
No šīm atmiņām viņam kamols iestrēga kaklā. Droši vien vajadzētu šādu lapiņu pašam par sevi uzrakstīt, kāds tu esi labs un kāds – slikts, viņš padomāja.
Uz lapas vientuļš rēgojās “P” burts. Labi, uzrakstīšu kaut ko, kas man viņā patīk. Pacentās atcerēties, noformulēt, bet galvā sēdēja viena vienīga frāze. Viņš pastiepās un paņēma sarkanu flomasteru un lieliem burtiem uzrakstīja: “Es viņu mīlu”.
Kabinetā ienāca psihoterapeite:
– Vai gatavs?
– Gatavs, – viņš atbildēja un saplēsa lapu sīkos gabaliņos un iemeta tos miskastē. – Visas problēmas atrisinātas.
Piecēlās un devās uz durvīm.
– Kur jūs?!
– Sākumā pec ziediem!
Autors: goos
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements