Trīs rūgtas patiesības par mīlestību

mīlestības attiecības1

1. Mīlestība ne vienmēr sakrīt ar saderību

Tikai fakts, ka esi kādā iemīlējies, vēl nenozīmē to, ka šis – Kāds ir tev labs partneris uz ilgu laiku. Mīlestība ir emocionāls process, saderība – loģisks. Un tie abi ne obligāti pāriet viens otrā. Var iemīlēties cilvēkā, kurš pret tevi neizturas labi, liek justies slikti, liek justies nevērtīgākam, kā esi, ciena tevi daudz mazāk, kā tu viņu. Vai arī viņam ir tik ļoti nesakārtota dzīve, ka viņš var panākt to, ka arī tavējā “aiziet šķērsām”.

Var iemīlēties cilvēkā, kura ambīcijas un dzīves mērķi ir pretrunā tavējiem. Vai arī cilvēkā, kura reliģiskie vai filosofiskie uzskati un pasaules redzējums konfliktē ar tavējo realitātes sajūtu.

Var iemīlēties cilvēkā, kurš burtiski izsūc no tevis visus dzīves spēkus un laimes sajūtu. Tas ir paradoksāli, bet tā mēdz notikt.

Kad es domāju par visām katastrofālajām attiecībām, kuras esmu redzējis cilvēkiem, kuri man ir rakstījuši vēstules, vairums no viņiem tādā situācijā ir nonākuši tieši emociju dēļ. Viņi bija jutuši to pašu izslavēto “dzirkstelīti” un tajā pat brīdī viņiem “aizbrauca jumts”. Nospļauties uz to, ka viņš bija kristietis-alkoholiķis, bet viņa biseksuāla narkomāne-nekrofīle. Vienalga šķita, ka TAS ir pareizi. Un, kad pēc pusgada viņa apmētāja viņu ar mēsliem, bet viņš 12 reizes dienā lūdzās Jēzum, lai tas glābj viņa mīļoto, viņi atskatījās un brīnījās: “Kurā brīdī viss bija aizgājis šķērsām?”

Taču, patiesībā, šķērsām viss bija aizgājis vēl ilgi pirms viss sākās.

Kad tu meklē partneri un satiecies, ir svarīgi vadīties ne tikai no tā, ko saka sirds, bet arī no tā, ko saka veselais saprāts. Jā, tu vēlies satikt kādu, kurš liek tavai sirdij sisties straujāk, un atmodina tauriņus vēderā, un liek tiem dziedāt, ir svarīgi paskatīties, kā šis tavs iecerētais izturas pret cilvēkiem, kādas ir viņa ambīcijas un pasaules uzskati. Tāpēc, ka tad, ja tu iemīlies cilvēkā, kurš tev neder…. kā reiz teica slēpošanas instruktors multiseriālā South Park, tev iestājas slikti laiki.

2. Mīlestība nerisina attiecību problēmas

Mēs ar manu pirmo meiteni bijām neprātīgi iemīlējušies. Mēs dzīvojām dažadās pilsētās, mums nebija naudas, lai satiktos, mūsu ģimenes viena otru neieredzējas, un mēs katru nedēļu izdzīvojām vismaz vienu bezjēdzīgu drāmu vai strīdu. Un katru reizi, nākamajā dienā pēc cīņas, mēs viens pie otra atgriezāmies, jo atgādinājām sev, ka mēs viens pēc otra esam kā bez prāta, ka nevienam no šiem sīkumiem nav nekādas jēgas, tāpēc, ka mēs tiiiiiik ļoooooti mīlam viens otru, un noteikti atradīsim veidu, kā visu atrisināt, ir tikai nedaudz jāpaciešas un jānogaida.

Mūsu mīlestība lika mums sajust to, ka mēs varam visu pārvarēt, kaut gan, patiesībā, nekas jau nemainījās. Kā tu saproti, neviena no problēmām netika risināta. Strīdi turpinājās. Argumenti kļuva arvien spēcīgāki. Mūsu nespēja dažkārt pat redzēt vienam otru, karājās uz kakla kā smagas sakas.
Mēs bijām iestiguši sevī tik dziļi, ka normāli vairs nespējām komunicēt. Mēs stundām ilgajās telefona sarunās varējām pat vispār nerunāt. Tagad, atskatoties, es saprotu, ka nekādu cerību nebija. Tomēr tas turpinājās veselus trīs trakus, garus gadus! Galu galā mīlestība uzvar visu, vai ne?

Nav nekāds brīnums, ka mīlestība aizdegās un izšķīda kā liesmu apņemts Hindenburgas dirižablis. Šķiršanās bija briesmīga. Un šīs attiecības iedeva man vienu ļoti labu mācību: kamēr mīlestība liek mums justies labāk, attiecībā pret mūsu dzīves problēmām, tā nerisina nevienu no tām.
Emociju amerikāņu kalniņi var būt galvu reibinoši, taču, kamēr mums zem kājām nav radies stingrs pamats, emociju pieplūdums rezultātā sev līdzi aizskalos it visu.

3. Mīlestība ne vienmēr ir tā vērta, lai tās dēļ upurētu sevi

Viena no svarīgākajām mīlestības pret kādu īpašībām, ir tava spēja domāt par otru cilvēku un viņa vajadzībām vairāk, kā par sevi pašu. Taču pastāv jautājums, ko cilvēki uzdod ļoti reti: “Ko tu upurē otra cilvēka dēļ, un vai tas ir tā vērts?”

Mīlestības attiecībās ir normāli abiem partneriem dažkārt kaut ko upurēt otra cilvēka labā – savas vajadzības, savu laiku. Es pat teiktu, ka tā ir adekvāta un veselīga uzvedība, un tieši tāda tā padara attiecības pa īstam lieliskas. Taču tad, kad viss aiziet tik tālu, ka tā kaitē cilvēka pašcieņai, fiziskajam stāvoklim, dzīves mērķim, lai tikai būtu kopā ar kādu, tā kļūst problemātiska.

Mīlestības attiecības ir kā piedeva mūsu individualitātei, bet noteikti – ne tās aizvietotājs.

Ja mēs atrodamies situācijā, kad paciešam necienīgu attieksmi un aizvainojošu uzvedību, tad, patiesībā, mēs daram sekojošo: mēs atļaujam savai mīlestībai mūs aprīt, un mūs pašus iznīcināt. Ja mēs nebūsim piesardzīgi, tad no mums pāri paliks vien apvalks no tā, kas mēs kādreiz bijām.

Un visbeidzot…

Atceries sekojošo: vienīgais veids kā saņemt patiesu baudu no mīlestības, ir atrast dzīvē kaut ko vēl svarīgāku par mīlestību.

Tu vari mīlēt daudz un dažādus cilvēkus visas savas dzīves garumā. Tu vari mīlēt tos, kas ir labi tev un tos, kas slikti. Tu vari būt vienkāršās mīlestības attiecībās un sarežģītās. Tu vari mīlēt tad, kad esi jauns un tad, kad esi jau cilvēks gados.

Mīlestība nav unikāla. Tā nav reta parādība. Tā nav deficīta prece. Atšķirībā no tavas pašcieņas. Tavas spējas uzticēties. Savas dzīves laikā tu ne reizi vien vari izrādīties iemīlējies, taču pietiek vien tev pazaudēt savu pašcieņu un spēju uzticēties, un visu to būs ļoti sarežģīti atgūt.

Mīlestība ir brīnišķīga pieredze. Tā ir viena no visiespaidīgākajām pieredzēm, kādas tev var piedāvāt dzīve. Un tā ir tas, ko ikvienam cilvēkam vajadzētu izjust. Taču, tāpat kā jebkura cita pieredze, tā var būt veselīga un neveselīga. Un, kā jebkura cita pieredze, tā nedrīkst noteikt tavu identitāti un dzīves mērķi. Mēs nedrīkstam ļaut tai sevi iznīcināt. Mēs nedrīkstam tās labā upurēt savu pašcieņu un identitāti. Jo tad, kad mēs to darām, mēs zaudējam mīlestību pret sevi un sevi pašus. Tāpēc, ka dzīvē mums vajadzīgs ir kas vairāk par mīlestību.

Mīlestība ir brīnišķīga. Mīlestība ir vajadzīga. Taču ar to vien nepietiek.

Avots: http://www.brainum.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

P.S. Tulkojot šo rakstu, es piefiksēju, ka daudzviet nepiekrītu autoram, tāpēc, ka to, par ko viņš runā, es, viticamāk, nenosauktu par mīlestību. Varbūt kaisli, varbūt iemīlēšanos, varbūt – atkarību. Mana pieredze ir nedaudz citādāka, un es par to esmu ļoti pateicīga Radītājam. Es zinu to, ka attiecības ir darbs, ka otrs cilvēks mūsu dzīvē neatnāk tāpat vien – lai tikai mūs patracinātu. Un divu vienādu cilvēku, un arī divu vienādu attiecību nemēdz būt. Kādā dzīves periodā mums, iespējams, ir vajadzīgs psihologs, citā – katrs pats sev izrādāmies labākais psihologs. Kādā mirklī mēs savu sirdi nedzirdam un nezinam, kas īsti runā – vai tā ir sirds, vai prāts….. bet citā, ļoti labi sajūtam, ka ir vērts uzticēties sirdij. Taču, iespējams, kādam šis raksts palīdzēs atrisināt kādu ilgstoši ievilkušos neatrisinātu jautājumu.
Lai jums brīnišķīga Valentīndiena – vēl viens iemesls atgādināt sev pašam to, ka tu pats sev tomēr esi vissvarīgākais un mīļākais cilvēks, ka tikai no visas sirds mīlot sevi, ir iespējams mīlēt otru cilvēku 🙂

Advertisements

Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu scenāriji: savas Mammas Mamma

mother-daughter
Šis ir reāls stāsts. Mainīti vien vārdi un daži fakti. Fragments no topošās grāmatas.
Svetai jau sen ir pāri 40 gadiem. Aiz muguras neizdevusies laulība. Bērnu nav. Un ir mamma. Vientuļa mamma, kurai arī dzīve nav izdevusies. Tā viņas dzīvo – abas kopā. Mamma un pieaugusi meita. Divas vientuļas sievietes.
Mēs sākam sarunu un es atkal redzu šo bildīti: mamma kļūst par maziņu meitenīti, bet meita ņem to uz rokām un mierina.
Es jautāju, kas ir ar mammas vecākiem un Sveta sāk raudāt. Viņas mammas vecāki gāja bojā blokādes laikā un viņa izauga bērnu namā. Attiecības ar vīru neizdevās, viņš viņu pameta uzreiz pēc Svetas piedzimšanas.
Un tagad Sveta nevar dzīvot savu dzīvi. Kad viņa kaut kur aizkavējas, noteikti ir jāpiezvana mammai, lai tā neuztrauktos. Lai mamma zinātu, kur viņa ir. Lai mamma neapvainotos. Sveta jau sen vairs necenšas sakārtot savu privāto dzīvi – viņas vīrs neizturēja kopdzīvi ar sievas māti. Un visus pārējos vīriešus viņas mamma sagaida kaujas gatavībā.
Mammai ir jau septiņdesmit gadu. Cerību, ka viņa mainīsies, vairs jau sen nav. Veselības kļūst arvien mazāk. Atstāt viņu vienu ir bail. Bet arī sava dzīve paiet.
Apburtais loks?
Es palūdzu Svetai, lai viņa paskatās uz mammu un saka viņai: “Mammīt, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu”. Viņa pat to nevar pateikt, asaras līst straumēm. “Bet es taču varu!” – pēc brīža saka Sveta.
“Sveta, tu jau četrdesmit gadus centies, bet nekas nesanāk. Ne tev, ne mammai. Tu nevarēsi viņai aizstāt mammu. Tu vienkārši esi bērns!”
Viņa turpina raudāt, bet es redzu, ka seja kļūst gaišāka.
“Mammu, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu. Es vienkārši esmu bērns” – saka Sveta. Un beidzot sāk elpot. Beidzot viņa varēja atrauties no mammas un ieraudzīt savu personīgo dzīvi. Un kas pats brīnumainākais – arī mammai pēc tam kļuva vieglāk. Gaidīt un prasīt mīlestību, nesaprotot, ka tas nav tas cilvēks – ir ļoti nogurdinoši un neiespējami. Bet redzēt savu bernu laimīgu – tas iedvesmo ikvienu vecāku. Pat tad, ja mamma tajā neatzīsies.
Var visu dzīvi nolikt, lai aizvietotu savai mammai mammu. Taču tas nav iespējams. Mēs varam par viņu rūpēties, palīdzēt viņai. Tikai tā ir cita pozīcija. Bērna pozīcija – maza bērna, kurš ar cieņu un mīlestību izturas pret savu mammu pozīcija. Bet ne visuvarošā Dieva, kas mierina un glābj nesapratīgo un nevarīgo pozīcija.
Tā ir milzīga starpība. Savas Mammas Mammas pozīcija uzpērk ar savu visuvarenību un lepnību. Taču par to vienmēr nāksies maksāt ar savu laimi. Savu dzīvi. Vai nav pārāk augsta cena tam, lai sajustos ļoti svarīga?

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS