Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc nevajag būt “īstam vīrietim”?

ists virietis1

Vīrietis ir tāds pats cilvēks kā sieviete. Un viņam, tāpat kā sievietei, ir vispārcilvēciskās problēmas: šaubas, bailes, kompleksi, nepārliecinatība, apātija un deprasija.

Bet ir atsevišķas dzīmumu problēmas, kas sastītas ar vīriešu kompleksiem. Mazs “vīrišķais lepnums” , mazs augums, maza maksātspēja. Vīrieti var nomocīt tas, ka viņš neko nav sasniedzis, nav nopelnījis lielu naudu. Piemēram, sieviete bez finansēm, viticamākais, nešaustīs sevi, bet vīrietis – šaustīs.
Vēl vairāk, vīrietis atrodas nemitīgā sāncensībā ar citiem vīriešiem. Tas viņā ir ielikts tīri bioloģiski. Viņš uzskata, ka viņam jābūt gudrākam un stiprākam par citiem. Bet tas tā nav. Tas palielina vīrieša kompleksus un nepārliecinātību par sevi.

Vēl viena tipiska problēma: bērnībā zēniem iedveš domu, ka viss, kas ir saistīts ar jūtām ir nosodāms un slēpjams. Saka: tu taču neesi skuķis, vīrieši neraud, viņi paši risina savas problēmas – un tā tālāk.

Un sekas tam ir tādas, ka vīrieši, daudz retāk kā sievietes, apmeklē psihologus, uzskatot, ka tā ir vājuma pazīme — «Es esmu vecis, es pats tikšu ar to galā». Taču tad, kad jums sāp zobs, jūs ejat pie zobārsta? Vai arī ejat sev nopirkt bormašīnu? Vai, piemēram, ja esat salauzis kāju – jūs taču esat vīrietis, un neiesiet pie ārsta kā “bāba”, lai tas uzliek ģipsi? Paņēmāt dēlīti, piesējat pie kājas, apsējāt ar saiti un labi, gan jau viss saaugs. Es pat nerunāju par citām slimībām, piemēram vīrusu infekcijām, — īsts vecis ņem lāpstu un bliež tieši pa slimībām, un nestaigā kā pēdējā lupata “pa ārstiem”.
Patiesībā vīriešiem ir ne mazāk iemeslu apmeklēt psihologu, kā sievietēm. Arī uz mūsu tiešo ēteru vīrieši zvana mazāk kā sievietes, un retāk lutina mani ar komentāriem. Taču, spriežot pec vēstuļu daudzuma, kuras saņemu, var saprast, ka, neticēsiet, bet vīriešiem arī ir jautājumi psihologam.
Un personīgi es uzskatu, ka tad, kad vīrietis tos risina, vēršoties pie speciālista – tā arī ir patiesā viņa spēka izpausme. Bet, ja viņš dzīvo depresijā vai atkarībā, uzskatot, ka “tas pats atkritīs, jo es taču esmu vecis” – tas ir stāsts par vājumu. Un tas pierāda to, ka jūs apkārtējo viedokli stādāt augstāk par savām vajadzībām. Un es paskaidrošu, kāpēc.

No kurienes rodas «должен»

Vairums vīriešu kompleksu nāk no bērnības. No leģendas, kas vēsta, ka vīrietis neraud, ka vīrietim jādzīvo ar vārdu «должен» pierē iecirstu. Tāda pieeja zēnu audzināšanai rada veselu lērumu psiholoģisko problēmu pieaugušiem vīriešiem. Vecāki ir parūpējušies par fasādi, bet ne par saturu. Mācīt zēnam noklusēt problēmas, sakost zobus un dzīvot tālāk – tas nenozīmē “būt vīrietim”, tas nozīmē “izskatīties kā vīrietim”. Sajūtiet atšķirību?
Rezultātā vairumam vīriešu, izaugot, ir melīgā parādnieka sajūta, un absolūti kļūdains priekšstats par vīrieša uzvedību. Nu un, protams, pilnīga neiespējamība kaut ko šajā sakarā darīt, izņemot sākt dzert vai caurām naktīm spēlēt datorspēles.

Vīrieši, jums nevienam nekas nav jāpierāda. Galu galā, visiem uz mums nospļauties. Visi ir nodarbināti paši ar sevi.
Tad rodas jautājums: kā tad man būt īstam vīrietim? Atbilde ir gluži vienkārša: dzīvo tā, kā vēlies. Pieņem savus patstāvīgos lēmumus un atbildi par tiem. Dari to, kas tev patīk, pelni naudu ar to, kas tev patīk, un neskaties citiem mutē.
Necenties sevi pielāgot sabiedrības stereotipiem.
Bet tad, kad tu dzīvo, skatoties uz citiem, un klausoties citu viedokļos – domājot, vai viņi manī redz vīrieti vai neredz – tā jau ir zema pašapziņa. Tā ir atkarība no citu viedokļiem.

Īstam vīrietim ir gluži vienaldzīgi, ko par viņu domā. Gribi raudāt kinoteātrī? Raudi, lai kaut vai visa zāle skatās. Lūk, tieši tā īsts vīrietis arī uzvedās. Būt stipram un pārliecinātam par sevi vīrietim – tas nozīmē visu, ko vien vēlies, izņemot to, ka censties pec tāda izskatīties. Tas jālemj patstāvīgi, kas tev vajadzīgs, un kā tu vēlies virzīties pa dzīvi.

Tikai bez galējībām!

Kontekstā “dzīvo kā vēlies” daudzi atcerās savus paziņas, teiksim tā, ar pazeminātu sociālo atbildību. Kuri nolēmuši veltīt savu dzīvi dīvānam, nestrādā – vienu vārdu sakot, dzīvo, kā grib. Taču tāds dzīvesveids nav iekšējās brīvības rādītājs, bet gan infantīlisma izpausme. Kad cilvēks tādā veidā eksistē, viņš patiesībā bēg no realitātes, no pašas dzīves. Tā pat nav eksistence, tā ir mūžīgi apspiestās gribas auglis, un neiespejamība izdarīt izvēli. Kad cilvēks nedzīvo, bet eksistē, tas vēsta par to, ka viņš ir dziļi nebrīvs un nespējīgs tikt galā ar realitāti.
Vai vēl viens ļoti izplatīts gadījums – kad veiksmīgs vīrietis pēkšņi slēdz savu uzņēmumu, atdod atslēgas un aizbrauc uz Bali dresēt iguānas. Sanāk, ka viņš visu mūžu kādam kaut ko pierādījis, mužīgi konkurējis, kaut ko tiecies sasniegt un pēkšņi viņam “pielecis”, ka tā vairs nevar, ka vinš arī ir dzīva būtne, un viņam ir tiesības padzīvot kā viņš vēlas.

Un, ziniet ko? Jūs variet savos trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gados nebūt boss, nepelnīt miljonus, nebūt kompānijas prezidents vai īpašnieks, jums pat var nebūt sava auto. Bet, ja jūs dzīvojat tā, kā vēlaties jūs, tas jau dara jūs spēcīgāku par citiem.
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Ēriks Berns: būt skaistai — tas ir vecāku atļaujas, ne anatomijas jautājums

1

Pazīstamā psihologa Ērika Berna 10 citāti, kuriem pamatā ir transaktā analīze, kuru šobrīd pēta visā pasaulē. Berns ir pārliecināts, ka ikviena cilvēka dzīve tiek programmēta līdz piecu gadu vecumam, un mēs visi pēc tam dzīvojam pēc šī scenārija.
10 citāti par to, kā tiek programmētas mūsu smadzenes.

1. Scenārijs — tas ir dzīves plāns, kurš atklājas pakāpeniski un formējas agrā bērnībā, pārsvarā vecāku ietekmē. Šis psiholoģiskais impulss ar milzīgu spēku grūž cilvēku uz priekšu pretī viņa liktenim, un ļoti bieži tas notiek neatkarīgi no viņa pretestības vai brīvās gribas.
2. Pirmos divus dzīves gadus bērna uzvedību un domas pārsvarā programmē māte. Šī programma formē viņa scenārija personālo karkasu, “primāro protokolu” attiecībā uz to, kas viņš būs (vai viņš būs “āmurs” vai “lakta”).
3. Kad bērnam ir seši gadi, viņa dzīves ceļš jau ir gatavs. To ļoti labi zināja garīdznieki un viduslaiku skolotāji, kuri teica: “Atstājiet man bērnu līdz sešiem gadiem, un pēc tam, variet viņu ņemt atpakaļ”. Labs pirmsskolas audzinātājs var paredzēt, kāda dzīve bērnu sagaida, vai viņš būs laimīgs vai nelaimīgs, vai viņš kļūs par uzvarētāju vai neveiksminieku.
4. Nākotnes plāns pārsvarā tiek sastadīts pēc ģimenes instrukcijām. Dažus no svarīgākajiem momentiem var ieraudzīt diezgan ātri, jau pirmajā sarunā, kad psihoterapeits jautā: “Ko vecāki jums stāstīja par dzīvi, kad jūs bijāt maziņi?”.
5. No katra norādījuma, lai kādā formā tas arī nebūtu formulēts, bērns cenšas izvilkt imperatīvo (obligāto) kodolu. Tā viņš programmē savas dzīves plānu. Mēs to saucam par programmēšanu, jo iedarbība ir pastāvīga. Bērns vecāku vēlmes uztver kā komandas, un tādas tās var palikt visu atlikušo mūžu, ja vien šajā dzīvē negadās kādi dramatiski notikumi un pagriezieni. Tikai lieli pārdzīvojumi, kā piemēŗam, karš, vai no vecāku puses aizliegta mīlestība, var dot viņam momentānu atbrīvošanos. Novērojumi rāda, ka šo atbrīvošanos dod arī psihoterapija, taču tas notiek daudz lēnāk. Vecāku nāve ne vienmēr noņem šo “vārdojumu”. Gluži otrādi, vairums gadījumu tas kļūst vēl spēcīgāks.
6. Visbiežāk tieši bērnībā pieņemtie lēmumi un neapzinātā plānošana nosaka cilvēka likteni. Lai ko arī cilvēki teiktu un domātu par savu dzīvi, bieži rodas iespaids, it kā kāda varena vilkme liek viņiem kaut kur tiekties, un tas ļoti bieži neatbilst tam, kas rakstīts viņu autobiogrāfijās un darba grāmatiņās. Tie, kuri vēlas “taisīt” naudu, zaudē to, tajā pat laikā citi kļūst arvien bagātāki. Tie, kuri paziņo, ka meklē mīlestību, rada tikai naidu – pat no tiem, kas viņus mīl.
7. Cilvēka dzīves scenārija iznākumu prognozē vecāki, taču tas nebūs spēkā, kamēr bērns pats to nebūs pieņēmis. Protams, pieņemšanu nepavada fanfāras un svētku gājiens, taču, neskatoties uz to, reiz bērns var par to pavisam atklāti paziņot: “Kad es izaugšu, es būšu tāda pati kā mana mamma” (kas nozīmē: “Apprecēšos un sadzemdēšu bērnus”), vai arī: “Kad es izaugšu, es būšu tāds kā tētis” (kas var nozīmēt: “Kritīšu karā”).
8. Pārsvarā gadījumu programmēšana notiek negatīvā formā. Vecāki piebāž bērnu galvas ar ierobežojumiem. Bet dažkārt dod arī atļaujas. Aizliegumi apgrūtina pielāgošanos apstākļiem (tie nav adekvāti), savukārt atļaujas dod izvēles brīvību.
Atļaujas nenoved bērnu pie nelaimēm, ja tās nav piespiedu atļaujas. Patiesa atļauja ir vienkāršs “drīkst”. Kā piemēram,  makšķerēšanas atļauja. Tā nekādā gadījumā nepiespiež zēnam makšķerēt zivis. Ja viņš vēlās – makšķerē, nevēlās – nemakšķerē, un dodas to darīt tikai tad, kad vēlās.
9. Atļaujai nav nekā kopīga ar visatļautības ieaudzināšanu. Vissvarīgākā atļauja ir ATĻAUJA MĪLĒT, MAINĪTIES, VEIKSMĪGI TIKT GALĀ AR SAVIEM UZDEVUMIEM.
Cilvēku, kuram ir šāda atļauja. var redzēt uzreiz, tāpat kā to, kurš sasaistīts ar visdažādākajiem aizliegumiem. (“Viņam, protams, ir atļauts domāt”, “Viņai atļāva būt skaistai”, “Viņiem ir atļauts priecāties”).
10. Un vēlreiz ir jāpasvītro: būt skaistai (tāpat kā būt veiksmīgam) ir nevis anatomijas, bet vecāku atļaujas jautājums. Anatomija, protams, ietekmē sejas skaistumu, taču tikai kā atbilde uz vecāku – tēva un mātes smaidu meitas seja uzplaukst patiesā skaistumā.

Ja vecāki savu dēlu redzēja kā dumju, vāju un neveiklu bērnu, bet meitu kā neglītu un dumju meiteni, tad tādi tie arī būs.

Avots: © psy-practice.com
Ieteica: Līga Šīrona
Tulkoja: Ginta FS

Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā

zemapziņa1

 

26 Zigmunda Freida tēzes, kuras aktuālas arī šodien.

 

1. Jo nevainojamāks cilvēks izskatās ārēji, jo vairāk dēmonu ir viņā…

2. Mēs viens otru neizvēlamies nejauši… Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā.

3. Diemžēl nospiestās emocijas nemirst. Mēs tās piespiedām apklust. Un tās no iekšpuses turpina cilveku ietekmēt.

4. Pasaules radīšanas plānā neietilpa uzdevums padarīt cilvēku laimīgu.

5. Mēs atnākam pasaulē vientuļi, un vientuļi arī aizejam.

6. Tas, kurš mīl daudzas sievietes – zin tās, tas, kurš mīl vienu – iepazīst mīlestību.

7. Tu nerimsties meklēt spēku un pārliecību ārpusē, taču tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.

8. Vairums cilvēku patiesībā nevēlas brīvību, jo tā nozīmē atbildību, bet atbildība vairums cilvēkus biedē.

9. Pie aizņemta cilvēka reti ciemos nāk slaisti – ap verdošu katlu mušas nelido.

10. Viduslaikos mani būtu sadedzinājuši, tagad dedzina tikai manas grāmatas.

11. Dažkārt cigārs ir tikai cigārs.

12. Mīlestība un darbs – lūk jūsu cilvēcības stūrakmeņi.

13. Skaudība ir graujoša.

14. Mēs ne vienmēr esam brīvi no tām kļūdām, kuras izsmejam citos.

15. Nav nekā dārgāka, par slimību un tās ignorēšanu.

16. Masas nekad nav pazinušas patiesības alkas. Tās pieprasa ilūzijas, bez kurām nespēj dzīvot.

17. Par seksuālo novirzi var uzskatīt tikai pilnīgu seksa trūkumu, viss pārējais ir tikai gaumes jautājums.

18. Nekas dzīvē nemaksā tik dārgi, kā slimība un muļķiba.

19. Pirmais cilvēks, kurš akmens vietā meta lamu vārdus, bija civilizācijas radītājs.

20. Pirmā stulbuma pazīme ir pilnīgs kauna trūkums.

21. Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas neatklāj citiem, un vēlmes, kurās viņš neatzīstas pat sev.

22. Sapņi ir karalisks ceļš uz savu bezapziņu.

23. Cilvēkam ir raksturīgi visaugstāk novērtēt un vēlēties to, ko viņš nevar sasniegt.

24. Vienīgais cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina, esi tu pats – pagātnē. Un vienīgais cilvēks, par kuru labākam tev jābūt – par sevi tagadnē.

25. Cilvēks nekad ne no kā neatsakās, viņš vienkārši vienu labsajūtu nomaina pret citu.

26. Tavu personības mērogu nosaka tās problēmas izmērs, kura spējīga tevi izvest no pacietības.

Avots: www.transurfing-real.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Es esmu tavs iekšējais bērns!

 

ieksejais berns14

Mums visiem dažkārt vajag doties sava iekšējā bērna kopšanas atvaļinājumā.

Es esmu tavs iekšējais bērns. Precīzāk, es esmu tu, kurš nav izaudzis. Es esmu tava ēna, tavs aklais punkts.

Daudzi domā,ka iekšējam bērnam jābūt spontānam, radošam un laimīgam. Es it nemaz neesmu tāds, es esmu egoistisks, skops un prasīgs. Es vēlos, lai tu mani dzirdētu un ievērotu, rūpētos par mani. Un ko dari tu?

Dažkārt tu radi iespaidu, ka ar tevi viss ir kārtībā, tu kaut ko bezgalīgi dari, kaut kur steidzies un nav brīnums, ka tavu resursu vairs nekam citam nepietiek. Un visi tavi spēki ir veltīti tam, lai mani neievērotu. Es dusmojos uz tevi un sodu tevi ar apātiju, depresiju un slimībām.

Dažkārt tu dzirdi mani un manas vēlmes, taču tā vietā, lai pats iedotu man visu, kas nepieciešams, tu meties citu cilvēku meklējumos. Tev stūrgalvīgi šķiet, ka ir šajā pasaulē kāds, kurš varēs mierināt mani, parūpēties par mani, aizsargāt un izglābt mani. Bet vai tad tas ir iespējams, ja man esi vajadzīgs tikai tu?

Dažkārt tu pret mani izturies tā, kā izturējās pret tevi tavā bērnībā: rāj mani, liec savākties un beigt čīkstēt, draudi man, pat izolē mani no ārpasaules. Sākumā es raudu, bet pēc tam saļimstu bezspēcībā. Taču arī tev tados brīžos šķiet, ka dzīve ir bezjēdzīga, ka nekad nebūs labi. Vai arī tev sāk sķist, ka tu mirsti un tad beidzot tu sajūti tās pašas bailes, ko jūtu es.

Es esmu tavs iekšējais bērns un es turpināšu pieprasīt uzmanību pret sevi, un, kamēr tu nesāksi mani ievērot, un kamēr tu mani nepaņemsi uz rokām, tev viss kritīs ārā no rokām.

Es darīšu tev kaunu ar saviem izgājieniem, kamēr vien tu turēsi mani ieslēgtu, līdz brīdim, kad spēšu izrauties uz āru .

Es bezgalīgi ilgi tev jautāšu: “Vai es esmu labs?”. Līdz brīdim, kad tu varēsi uz šo jautājumu man atbildēt pats, ar savu uzvedību, neizprasot atbildi citiem cilvēkiem.

Es cietīšu, bet tu kārtējo reizi pirksi kārtējo bezjēdzīgo mantu, lai kaut uz brīdi apslāpētu šīs ciešanas. Līdz brīdim, kamēr tu nesadzirdēsi manas vēlmes, kuras tik stūrgalvīgi ignorē.

Es biedēšu tevi ar visbriesmīgākajām bailēm, kamēr tu neiemācīsies mani nomierināt.

Es raudāšu tikmēr, kamēŗ tu neapsēdīsies man blakus, un apskaujot mani, nesāksi raudāt par visu, kas jau bijis, par to, ka kaut kas ir trūcis, par to, kas bijis lieks.

Un tikai tā, kopā bēdājoties un apraudot pagātni, mēs atradīsim spēku, pieņemt visu, piedot un pat pateikties.

Un tikai tad es nomierināšos un sapratīšu, ka bērnība ir beigusies. Bet tu iemācīsies uzņemties atbildību par savu vajadzību apmierināšanu, beidzot pārstājot gaidīt nevainojamu un ideālu vecāku, kuram jāparūpējas par visu tavā vietā.

Avots: © psy-practice.com

Autors  Jeļena Golovina

Tulkoja: Ginta FS