Neesi perfekts, esi laimīgs

Perfekcionisms ir slimība ar kuru šodien slimo ļoti daudz cilvēku. Mēs uzklājam uz savām sejām tonnām kosmētikas. Mēs regulāri kaut ko injicējam savā sejā, mocām sevi badojoties, lai iegūtu ideālu formu.

Mēs visu laiku vēlamies izlabot kaut ko, kas to vispār neprasa. Bet tas, par ko mums pirmkārt būtu jarūpējas, paliek bez ievērības.
Zini, kas tas ir?
Tā ir mūsu Dvēsele.
Tieši Viņai ir vajadzīgas mūsu rūpes. Un ir pienācis laiks sākt ar to nodarboties.

Es gribētu saprast vienu vienkāršu lietu: kā gan cilvēks visu laiku var gaidīt, kad kāds viņu iemīlēs, ja pats sevi nespēj iemīlēt?
Vai gan pārveidojot savu ārieni, var teikt, ka esi apmierināts ar sevi? Atbilde ir gaužām vienkārša: nē!
Ir jāsaprot, ka nav nekādas nozīmes tam, kā tu izskaties, ja tevī iekšā ir tukšums.
Šodien es paziņoju: es vairs nelietošu kosmētiku, es nevēlos nēsāt svešu seju. Ir pienācis laiks nomest maskas.
Jā, es zinu, ka man ir grumbas, bet es vēlos tās redzēt. Jo tā, pirmkārt, esmu es – patiesā, īstā. Un es vēlos, lai cilvēki mani pieņem tādu, kāda es esmu.
Šodien šķiet, ka cilvēki ir sajukuši prātā un ieciklējušies uz ārieni.
Jūs pat iedomāties nespējat, kādu naudu pelna kosmētiskās kompānijas, iegalvojot cilvēkiem to, ka  jāiegulda savi līdzekļi, attālinot to, kas tāpat neizbēgami notiks.
Jūs patiešām ticat, ka vajadzīgas šīs sāpīgās un neveselīgās procedūras, kas it kā padarīs jūs jaunākus, skaistākus, labākus.
21. gadsimta skaistumkopšanas princippus nevar nosaukt par normāliem.
Tas ir skaistums uz steroīdiem, kas kā vīruss izplatās pa visu zemeslodi.
Tas ir ārprāts!
Kad jūs sapratīsiet, ka šie mākslīgi radītie likumi valda par pasauli un tur mūs ilūziju gūstā attiecībā uz saviem ārējiem dotumiem?
Mēs nevaram vienkārši baudīt savu dabiskumu, un mums obligāti jāseko tiem skaistuma kanoniem, kurus mums uzspiež?
Bet, ziniet? Es no tā visa esmu nogurusi.
Un izvēlos pateikt STOP. Un palūgt apstāties arī citiem, un atcerēties, kas mēs patiesībā esam un ko mēs patiesībā vēlamies no savas dzīves.
Neviens nekad nespēs 100% atbilst visiem skaistumkopšanas kritērijiem.
Ārējais izskats ir pedējais, kam mūs būtu jāinteresē citos cilvēkos. Svarīgākā ir Dvēsele un atcerieties to vienmēr.

© Džūlija Robertsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tieksme pēc pilnības — vai tas vispār ir vajadzīgs?

perfekcionisms

Viss vienmēr ir sarežgīti – tad, ja esi perfekcionists.
Tādam cilvēkam ir ļoti grūti sasniegt laimes stāvokli, jo pat ceļam uz sasniegumiem ir jābūt ideālam. Vienmēr atradīsies kāds, kuram, pēc perfekcionista domām, kaut kas ir labāks – māja, dzīvoklis, karjera, ģimene, galu galā – pat frizūra.

Laimes mirkļi tādam cilvēkam ir ļoti reti – tikai tad, kad viņš sajūt, ka kaut ko ir izdarījis ideāli, līdz brīdim, kad kāds cits to izdara vēl labāk.

Komunikācija ar cilvēkiem, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti

Cilvēks ir sociāla būtne. Mēs nevaram pilnībā atteikties no citiem cilvēkiem un dzīvot izolācijā, nekad nevienā neklausoties. Tie, ar kuriem mēs komunicējam, mūs pietiekami spēcīgi ietekmē.
Kā tu vari būt laimīgs, ja apkārtējie tev visu laiku gaužas, ka dzīve ir briesmīga, netaisna un cietsirdīga?
Viens ir tad, kad tādas lietas runā pamatoti (situācija valstī u.t.t.), bet pavisam cits, kad tādas domas ir par absolūti visu. Labāk no tādiem negatīvistiem izvairīties un izslēgt šo informatīvo troksni no sava enerģētiskā lauka. Ja tā, kas to runā, ir tava iekšējā balss, tad nāksies ļoti nopietni pastrādāt ar sevi.

Pastāvīgas domas par pagātni un nākotni

Principu “šeit un tagad” zin visi. Koncentrējoties uz pagātni vai nākotni mēs zaudējam šī brīža sajūtu, to, kas notiek “šobrīd”, “tagad”.

Tā nu cilvēks ir uzbūvēts, ka ieciklējamies uz negatīvo un daudz retāk pamanām labo un atceramies patīkamos momentus. Parasti domas grozās ap to, ka kaut kas nesanāca, kā gribējās, nezin kāpēc mums atteica, nezin kāpēc mēs izdarījām nepareizo izvēli un, kas vispār ir pareizi. Vecie aizvainojumi, neveiksmes – tas viss nokož gabaliņu no mūsu laimes sajūtas “šeit un tagad”. Kā tu vari būt laimīgs, atceroties un analizējot neveiksmes?

Visam savs laiks – paskumi, izanalizēji, izdarīji secinājumus un ejam tālāk.

Savas dzīves salīdzināšana ar citiem

Kādam citam vienmēr kaut kas ir labāk, pat tad ja pārējos dzīves aspektos, iespējams, ir sliktāk, kā tev. Vispār, regulāra sevis salīdzināšana ar citiem nav labs ieradums. Un, jo biežāk tu esi bijis labākais, jo sāpīgāk būs tad, kad kāds izrādīsies labāks par tevi.

Ļoti bieži cilvēki sāk sevi salīdzināt ar daudziem apkārtējiem cilvēkiem un katram no tiem, pilnīgi noteikti, kaut kas izrādīsies labāks. gala rezultātā tavs pašvērtējums var nokristies zemāk par zemi. Un, ja tas atkārtosies regulāri, tad garantēti tu attapsies rindā pie psihiatra un zaudēsi visus savus draugus.

Fokusēšanās uz dzīves negatīvajiem momentiem

Tālu nav jāmeklē – aizej pie savas vecmāmiņas vai pasēdi rindā poliklīnikā, kur ir daudz cilvēku gados, kas smeļ informāciju no TV un avīzēm. Rezultātā visas sarunas ir par to, cik viss ir briesmīgi, apkārt zog, nogalina, atlaiž no darba un “draugi” pašā deguna galā aizved svešas sievas un vīrus. Pēc tam parasti seko žēla nopūta ar vārdiem: “Agrāk gan tā nebija”.

Bet normāli cilvēki pret šādām runām izturas mierīgi, saprotot, ka tā ir zināma dzīves daļa. Vecmāmiņa tajā dzīvo katru dienu un šīs ziņas viņai ir visa dzīve. Vecmāmiņu dzīvi mēs neizmainīsim, bet savējai mums ir laiks un spēks. Piemēram, pārstāt ieciklēties uz visu negatīvo.

Atkarība no apkārtējo viedokļiem

Pirms kaut ko uzsāc darīt, tu domā: “Ko cilvēki padomās (runās)?” Tev var šķist, ka tu atrodies dažu cilvēku uzmanības centrā un brīdī, kad tu parkāpsi ierastās robežas un ierastās uzvedības normas, tevi noteikti nosodīs un aprunās.
Ja tu grasies izdarīt ko jaunu, tad dari to, bet nestāsti par to citiem. Tu vari domāt, ka negatīvās reakcijas avots esi tu, taču bieži vien neaizdomājies par to, ka kādam var būt neizdevusies nedēļa.

Pastāvīga atskatīšanās un šķībs skats uz apkārtējiem (ko teiks, kā reaģēs?) ļoti traucē personības izaugsmēei. Un, ja traucē izaugsmei, tad traucē arī būt laimīgam.

Dzīves sarežģīšana
Dzīve ir ļoti interesanta lieta un vienlaicīgi – arī sarežgīta. taču pats interesantākais ir tas, ka vairumā gadījumu, sarežģījumus un nepārvaramos šķēršļus esam radījuši mes paši. Daži vienkārši ieciklējas uz algoritmu «if, then» (ja, tad) pašā sliktākajā tā izpausmē.

Ko ar to darīt?
— Ierobežot savu perfekcionismu un nolikt sev stingrus izpildes termiņus, apzinoties, cik daudz tu ieliec un ko pēc tam saņem;
— pacenties sevi norobežot no visa negatīvā (kaut vai ierobežo TV skatīšanos un slikto ziņu lasīšanu), pacenties nekomunicēt ar negatīvistiem un atrodi sev jaunus paziņas ar pozitīvāku skatu uz dzīvi;
— iemācies laikus atlaist; pārstāt sevi salīdzināt ar citiem; salīdzini sevi bijušo ar tagadējo un kļūsti nedaudz labestīgāks;
— iemācies atrast vairāk pozitīvā it visā, pat sīkumos;
— neklausies svešos viedokļos, paplašini savu apziņu;
— nesarežģī savu un savu tuvinieku dzīvi, sāc kaut vai ar to, ka atbrīvojies no krāmiem savās mājās un, pie viena, arī savā galvā;
— pacenties izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem, vairāk laika pavadi ar draugiem, baudi pastaigas un elpo pilnu krūti, tā aizdzenot projām stresu un negatīvas emocijas un domas!
Un sāc taču beidzot sevi kaut nedaudz mīlēt!!!!

Autors: Ivans Ivaņilovs
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

37 mācības 37 gadiem

Kaut arī man tūlīt būs 47, šīs psihologa Donas Gluskinas mācību stundas atbilst tam, ko pati esmu sapratusi.
Žēl, protams, ka 37 gados to nesapratu, taču priecājos, ka vispār tāds laiks ir pienācis

638Un, tā!….

Atzīmējot savu kārtējo dzimšanas dienu, Dona aizdomājās par to, ko tad viņai iemācījuši šie 37 nodzīvotie gadi.

«Šodien ir mana trīsdesmit septītā dzimšanas diena. Jāsaka, visi pagājušie gadi ir bijuši ļoti interesanti. Tagad es saprotu, ka visas manas veiksmes, neveiksmes, triumfs un dvēseles sāpes ir izveidojuši mani – tagadējo.
Esmu nogājusi ceļu no mazas kautrīgas meitenītes līdz divdesmitgadīgai aizrautīgai sapņotājai. Šodien, kad man ir 37, esmu kļuvusi par mammu, uzņēmēju, saprotu, kas tad manā dzīvē ir pats galvenais. Turpinot katru dienu iepazīt sevi un palīdzot to izdarīt citiem cilvēkiem, es nolēmu uzrakstīt 37 svarīgas lietas, ko esmu sapratusi šajos 37 gados.
Ceru, šīs mācībstundas noderēs arī Jums!

  1. Laime ir mūsos – iekšpusē. Mēs tērējam pārāk daudz laika, lai iegūtu atbalstu no malas. Un atkal un atkal pārliecinamies, ka ne tur meklējam. Ieskaties sevī!
  2. Esi pateicīgs par VISU!. Par labo, par slikto, par briesmīgo. Dzīve pati par sevi ir brīnišķīga dāvana. Savukārt labsajūta un sāpes – tās neatņemama sastāvdaļa.
  3. Izmaini uztveri un Tava dzīve izmainīsies. Kad jūti bailes, dusmas, aizvainojumu, paskaties uz situāciju no cita rakursa.
  4. Nevar darīt laimīgus visus, paliekot uzticīgam sev. Taču labāk noriskēt un palikt nesaprastam nekā iemīļotam, bet tēlot to, kas neesi.
  5. Pasaule apkārt ir SPOGULIS. To, ko mīlam citos — tas ir atspulgs tam, ko mīlam sevī. To, kas citos mūs neapmierina, vai kaitina — tas ir indikators, kas norāda uz to, kas mums jāizmaina sevī.
  6. Katrs cilvēks mūsu dzīvē parādās ar kādu mērķi. Un tālāk jau mēs paši lemjam, ko mācīsimies no tā un vai vispār mācīsimies.
  7. Tici. Vienkārši saproti, ka pašos smagākajos brīžos, Visums Tevi atbalstīs un viss būs kārtībā.
  8. Neņem visu pārāk pie sirds. Citu cilvēku darbības – ir atspulgs tam, kas notiek viņu dzīvēs. Un, kā likums, ar Tevi tam nav nekāda sakara.
  9. Daba dziedē. Pastaigas svaigā gaisā un skaistas ainavas brīnumainā kārtā spējīgas attīrīt galvu no nevajadzīgajām domām, atgriezt pie dzīvības un uzlabot garastāvokli.
  10. Aizvainoti cilvēki aizvaino cilvēkus. Un vienalga mīli viņus. Kaut gan, neviens Tev neliedz mīlēt tos no attāluma.
  11. Lai izārstētos, ir tas jāizjūt. Noliec savas bailes un vājības tieši savā priekšā un virzi uz tām spilgtu gaismas staru, jo vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir iziet cauri tām. Skatīties patiesībai acīs ir sāpīgi. Bet, zvēru, perspektīvā tas ir to vērts.
  12. Perfekcionisms — tā ir ilūzija. Pati, ja tā varētu teikt, sāpīgākā ilūzija. Atslābinies. Tiecies uz pilnību, bet ļauj sev kļūdīties un būt laimīgam, neatkarīgi no rezultāta.
  13. Noņem klapes no acīm. Nekoncentrējies tikai un vienīgi uz sevi. Tu riskē palaist garām dzīves skaistumu un cilvēkus Tev apkārt. Pasaule ir brīnumaina, kad redzi to ar plaši atvērtām acīm.
  14. Svini savas uzvaras. Kārtīgi nosvini un izbaudi katru, pat mazāko savu uzvaru.
  15. Iemācies piedot. Pirmkārt tas vajadzīgs Tev pašam, ne tiem, kas Tevi aizvainoja. Piedodot, Tu iegūsti brīvību un mieru, ko esi pelnījis. Piedod – ātri un viegli.
  16. Mums visiem ir neticama intuīcja. Ja apstāties, pamirt un ieklausīties, var izdzirdēt savas iekšējās gudrības balsi. Klausies savas sirds klusajos čukstos. Tā zin ceļu.
  17. Lai Tava dvēsele dzied! Esi īsts. Uz Zemes nav neviena tāda kā Tu. Esi patiess, dzīvo un elpo pilnu krūti, un ej uz saviem noliktajiem mērķiem.
  18. Mēs visi esam radītāji. Nopietni! Pie noteiktās koncentrācijas, neatlaidības un pacietības iespējams ir viss. Atceries to!
  19. Es izstaroju gaismu! Jā, Tu izstaro gaismu. Mēs visi to izstarojam. Tikai daži met ēnu uz savu paša starojumu. Esi gaismas stars citiem cilvēkiem un parādi tiem ceļu.
  20. Neuztver dzīvi pārāk nopietni! Tāpat neviens no tās neaizies dzīvs. Pasmaidi. Ļauj sev būt muļķīgam. Izmanto mirkli un izklaidējies.
  21. Lai apkārt Tev vienmēr ir cilvēki, kuri Tevi mīl un atbalsta. Un pats mīli un atbalsti viņus. Dzīve ir pārāk īsa kam mazākam.
  22. Virpuļo dzīvē brīvā dejā. Ja Tev ir liels sapnis, seko tam ar visu degsmi, kas Tev ir – taču maigi un ieturot distanci, lai būtu pietiekami lokans un kustīgs, piemērojoties dzīves mainīgajam ritmam.
  23. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem. Dalies ar zināšanām, gudrību, mīlestību, talantiem. Dalies viegli. Un Tu redzēsi, cik daudz brīnišķīga pie Tevis dzīvē atgriezīsies.
  24. Galvenais, neizdāļāt sevi pilnībā. Jo, ja Tava iekšējā krūze taps tukša, Tev vairāk nebūs ko dalīt. Iemācies ievērot līdzsvaru un harmoniju.
  25. Saki “Jā” visam tam, no kā Tev iemirdzas acis. Saki noteiktu “nē” visam tam, kas Tevi neinteresē, vai arī kam Tev nav laika. Laiks – ir pats vērtīgākais resurss, kas mums ir un kas neatjaunojas. Izlieto to sapratīgi.
  26. Dažkārt mēs pāraugam draudzību. Tas nenozīmē, ka mēs vai mūsu draugi esam slikti. Vienkārši, mūsu ceļi šķiras. Saglabā tos savā sirdī, taču, ja tie sāk tevi apvainot vai aizkavēt, pienācis laiks ieturēt distanci vai atlaist draudzību.
  27. Bailes — ļoti labs rādītājs tam, ko mēs patiešām vēlamies un kas mums vajadzīgs šajā dzīvē. Ļauj tām būt kompasam un baudi tos aizraujošos piedzīvojumus, uz kuriem tas Tevi ved.
  28. Pārvarēt savas bailes — ta ir pati vērtīgākā lieta, ko vari sev izdarīt. Ar to pašu Tu sev pierādi, ka Tu vari visu. Tas ir tavas pārliecības par sevi galvenais ģenerators.
  29. Mūsu ķermenis — tas ir transporta līdzeklis, kas ved mūs pretī mūsu sapnim. Mīli un saudzē to, rūpējies par to, ja vēlies justies enerģisks un spēka pārpilns. Nekad neieciklējies. Ārējais izskats ir subjektīvs un ar laiku tā vai citādāk mainās. Justies ērti un komfortabli savā ķermenī – lūk kas ir svarīgākais.
  30. Cik iespējams bieži izrādi saviem tuvākajiem, ka Tu viņus mīli. Tas nemēdz būt pārāk daudz. Tava blakus būšana, mīlestība un patiesas rūpes par viņiem ir labakā dāvana.
  31. Dzīvo tagadnē. Tas ir vienīgais, kas mums šobrīd ir. Mācies no pagātnes kļūdām un atceries priecīgos brīžus no pagātnes, taču neieciklējies uz tiem un neļauj sevi vajāt atmiņām. Sapņo par nākotni, bez fantāzijām, fanātisma un apmātības. Mīli šo momentu.
  32. Dzīve — kāpumu un kritumu virkne. Lai atklātu visu savu potenciālu, Tev vajadzīgs gan viens gan otrs. Vienkārši pieturies un baudi braucienu.
  33. Mēs visi esam liela cilvēciska ģimene. Neviens no mums nav ne labāks ne sliktāks par citiem. Vienkarši kādā noteiktā dzīves posmā, mēs labāk zinām, ko darīt. Nākamajā reizē, tas būs kāds cits.
  34. Esi pateicīgs katru dienu par visu, kas Tev ir. Tādā veidā Tu sev apkārt veido vidi vēl lielākai labklājībai, pievelkot vairāk mīlestības, prieka, veselības un pārpilnības.
  35. Tu neesi Visuma centrs. Kaut arī Tavs Ego bieži vien liek tā domāt. Nav vērts. Paskaties uz pasauli sev apkārt un cilvēkiem un uzzināsi daudz jauna un skaista.
  36. Pasaulei vajadzīgs vairāk mīlestības, gaismas un smieklu.
  37. Tu pats sev esi Guru. Lielāko laiku dzīves cilvēki mums saka, ko darīt, kā dzīvot, kas ir labi, kas slikti, kā kļūt veiksmīgam. Nav visam tam jātic uz vārda. Domā pats. Lauz stereotipus. Kā tikko Tu pārstāj darīt to, ko no Tevis gaida un sāc sekot savai intuīcijai, Tu sajutīsies līdz smiekliem laimīgs.

Vecums – tas ir tikai skaitlis. jo tas lielāks, jo gudrāki, viedāki un pieredzējušāki mēs kļūstam. Tu nekad nebūsi jaunāks, ka esi tagad. Tad baudi šo mirkli! “

Tulkoja: Ginta FS