Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…

taurinsh14

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…
tā ir pavisam vienkārsa tehnika. Un pat visgaišāko, labestīgāko un pat svētāko var pārvērst par izsmiekla un ķengu objektu. Tā psihologs Viktors Frankls briesmīgajā koncentrācijas nometnē atbildēja uz fašistu jautājumu: “kas tu biji, pirms kļuvi par numuru…?” – “es biju ārsts un ārstēju cilvēkus”.
Un fašists nievājoši teica: “tu biji nožēlojams dakterelis un izmānīji no cilvēkiem naudu!” Frankls saprata, ka tā ir viņa personības iznīcināšana un visa tā, pateicoties kam vinš dzīvoja un izdzīvoja noniecināšana. Viņš metās virsū fašistam – tepat, koncentrācijas nometnē, kur fonā rēgojas gāzes kameras un karātavas. Tāpēc, ka mirklī, kad tu samierinies ar noniecināšanu, tu esi miris. Viss gaišais, labestīgais, priecīgais ir iznīcināts un iemīts dubļos. Un nav vairs kam dzīvot, var tikai eksistēt, kā lops, kurš gaida savu nokaušanas dienu. Nav vairs ne lielas mūzikas, ne cilveciskas augstsirdības un dvēselisku vērtību – nekā vairs nav. Ir tikai “nāves fabrika”, kur vienpersoniski valda ļaunums.
Frankls izdzīvoja. Un arī ieslodzījumā turpināja savu psihologa darbu. Un prātā rakstīja savu grāmatu, kura pēc tam, vēlāk kļuva par glābiņu un atbalstu miljoniem cilvēku. Tiem cilvekiem, kuru personību centās sabradāt, bet viņu ideālus – apsmiet.

Cilvēks dzīvo, kamēr viņam ir ideāli, kamēr viņā ir iekšējais ētikas likums un zvaigžņotas debesis virs galvas… Bet arī zvaigžņotas debesis ne visus priecē un sajūsmina.

Tā Čehovam “Duelī” Lajevskis par kaukāza vareno dabas skaistumu teica: “visi tie strauti un kalni ir viens vienīgs mēsls un vairāk nekas!”…. Inteliģents un izglītots cilvēks saka ko tādu – tas ir pat brīnumaini! Nekā brīnumaina. Pietiek palasīt vien dažus masu mēdijus, dažus sociālo tīklu statusus, lai saprastu, ka tādi izteikumi šodien šķiet ikdienišķi. Par visu skaisto un gaišo var vienkārši pateikt: “mēsli – un vairāk nekas”. Tam visam nav nekādas vērtības. Tas viss ir stulbi un smieklīgi. Un visām cildenajām lietām ir savs sliktais fons, vai ne?
Netīrs un zemisks nolūks “izkrāpt naudu” vai vienkārši – psihiska nenormālība.
Varoņdarbus veic tikai psihopāti un šizofrēniķi, tā stāsta kāds pazīstams ārsts. tas nav normāli – veikt varoņdarbus. Tas ir pretrunā ar pašu cilvēka dabu, tās bioloģisko izcelsmi: cilvēks alkst tikai vienu – saglabāt savu dzīvību! Bet tas, kurš alkst kaut kā cita, ir nenormāls Un, ja es personīgi neesmu spējīgs veikt varoņdarbu, un skaidri zinu, ka momentā visus nodošu, kā tikko mana dzīvība būs briesmās vai mana labklājība tiks apdraudēta, , ir tikai viens veids, ka saglabāt pašcieņu – visus varoņus nosaukt par trakajiem. Vai arī sava izdevīguma meklētājiem. Nomelno, sakot “ļāundabīgs narciss”, personāžs ar smagiem psihiskajiem traucējumiem, kas cieš no savas niecības apzināšanās. Un, ne jau nejauši briesmīgajā koncentrācijas nometnē Frankls visvairāk cieta no pavisam “nevainīgas” komunikācijas: pie viņa nāca kāds fašists ar savu dzeju burtnīcu. Un balsī lasīja ārstam šo dzeju, cerībā, ka tiks novērtēts. Taču šī dzeja bija tik vāja un nelasāma, ka Frankls izjuta patiesas mokas un ciešanos to klausoties – tas bija briesmīgāk, kā apvainojumi un fiziskas ciešanas.

Nomelnotājs un tenkotājs nav apdāvināts. Viņš neko nespēj radīt; tāpēc, ka viņš jūt, ka kāds ir par viņu parāks un tas viņu aizvaino. Citu iespējas, iedvesma, spēja augstsirdīgi ziedoties un gatavība varoņdarbiem…

Par katru gaišu personību kāds ir pateicis vai uzrakstījis ko sliktu un ķengājošu. Nav neviena cilvēka, izslavēta ar savu labestību, humānismu, prātu, vīrišķību, kuru kāds nebūtu papūlējies apliet ar samazgām un pierakstīt viņam netīrus nolūkus… Māte Terēze, sludinātājs Niks Vuičičs, Mahatma Gandijs, Jurijs Gagarins – jebkurš no viņiem ir bijis ķengu un ļāunprātību mērķis. Tāpēc, ka tenkotājam un nomelnotājam ir nepanesama doma, ka viņš ir nožēlojams, netalantīgs un tikai pa pusei dzīvs. Un tāpec ir jānomelno kāds, lai paša niecība nebūtu tik acīmredzama uz šī fona.
“Viņi apvienojas baros”, vēl pagājušā gadsimta sākumā atzīmēja krievu psihiatrs Gannuškins.

Tāpēc nomelnotāji apvienojas baros kā fašisti – jo tā vieglāk ir uzbrukt un sagraut visu labo un gaišo. Viņi izveido ” pūli”, par kuru rakstīja Puškins: “Pūlis alkatīgi lasa grēksūdzes…. jo savā zemiskumā priecājas par varenā pazemošanu un spēcīgā vājībām. Tas līgsmo par visu pretīgo.”…

Lūk, kur slēpjas nomelnošanas galvenais noslēpums – skaudība pret personību, naids pret labestību, paša niecība un zemiskums.

Un ne jau nejauši gudrais psihologs Čehovs savā stastā “Duelis” tik skrupulozi piezīmē Lajevska uzvedības īpatnības. Tā paša Lajevska, kuram daba ir tikai mēsli. Lajevskis pastāvīgi izmanto projekciju, saka “mēs”; “mēs deģenerējam”, “ko gan jūs vēlaties no mums; dzimtbūšanas atliekām”… — Lajevskis uz visiem projicē savu morālo kroplumu. Viņam ir vajadzīgs “bars” un viņam ir graujosa ietekme uz visiem, kas viņam apkārt. Un pamazām viss ciems viņa ietekmē nodzeras, sāk aprunāt viens otru un lēnēm deģenerē. Lajevskis ir tipisks “dementors” no “Harija Pottera”, tumšā būtne, ēna, kas izsūc prieku un laimes sajūtu no apkārtējiem cilvekiem. Un pietiek vien mirkli pakomunicēt ar dementoru, ar nomelnotāju – kad iestājas spēku izsīkums, enerģija zūd, sākas depresija un dažkārt iestājas nepanesama trauksme. Un ne velti šo Lajevski centās nogalināt duelī; jo tāds dementors izsauc cilvēkos agresiju. Mūsu zemapziņa to uztver kā bīstamu ienaidnieku. Jo tas zog mūsu enerģiju un dzīvību, viņš pats ir posts.

Un patīkamo šis cilvēks apvieno ar lietderīgo; viņš iemin dubļos gaišo un svēto, tādā veidā komepnsējoties. Bet citus, ar kuriem viņš sarunājas, ievelk frustrācijas un disonanses stavoklī.

Vienkāršāk sakot, izsūc no tiem dzīvības enerģiju. Tāpec, ka nomelnotājs ir nāves iemiesojums.

Senie filosofijas un reliģiozie raksti runā par vienu: visa pasaule ir cīņas arēna starp Labo un Ļauno. Un šī cīņa ir mūžīga. un katrs izvēlas, kurā pusē karot, pat tad, ja neizdara šo izvēli apzināti, bet vienkārši paklausa savai Dvēselei. Šie cīņas veidi ir tikpat daudzveidīgi kā pati dzīve; un “informācijas karš” ir šīs pašas cīņas izpausme. Sākumā bija Vārds; spēja apzināti runāt ir tikai cilvēkam. Un savos vārdos viņš pauž savu piederību Labajam vai Ļaunajam, Gaismai vai Tumsai. “kurā pusē viņš ir?”, lūk, kāds jautājums jāuzdod, satiekoties ar to, kurš visu cenšas nomelnot un paņirgāties par visu. Fromms nomelnotājus uzskatīja par “nekrofīliem”, jo pēc viņa domām “nekrofīlija” ir naids pret visu dzīvo un pašu dzīvi… Tāpēc, ka kalni un strautiņi, ko radījis Visaugstākais – ir mēsli! Literatūra ir mēsli. Mīlestība un uzticība ir meli. Varoņdarbi un varoņi ir niecības. Un šie nekrofīli ar prieku ķersies pie fiziskas iznīcināšanas tajā brīdī, kad “tiks dota atļauja” Gaisma un viss Labais ir jāiznīcina – tā rīkojās fašisti koncentracijas nometnēs.

Psihologi un filosofi jau sen pamanīja un saprata – katram, kas ķengājas un ņirgājas ir nolūks. tam ir noteikts mērķis. Tam jānomelno un jāiemīda dubļos pēc iespējas vairāk labā, cilveciskā…. Arī cilvēciskās ciešanas jāpadara par izsmiekla objektu, to var izdarīt ar vienkāršas karikatūras palīdzību kādā viduvējā avīželē.

Un šie nomelnotāji vienmēr provocē un izraisa konfliktus, lai izsauktu agresiju. tas arī labi: paskatieties, cik slikti ir tie labie ļaudis! Viņi man uzbruka! Tāds, lūk, ir tas jūsu izslavētais labais. Viņi tikai tēlo labos, bet patiesībā ir tikpat slikti kā mēs! Lūk, kur ir šīs manipulācijas jēga; kad cilvēks sāk apsaukāt visu, kas mums dārgs, ar ko mēs dzīvojam un elpojam. jebkura pretreakcija šim dementoram ir kā medusmaize; ja labo nevar uzreiz nogalēt, tad to var parādīt negatīvā gaismā, nomelnot!

Tāpec arī dementori ir tik runīgi, daudzvārdīgi, tik daudz raksta un runā, aizskarot tieši tās tēmas, kas normāliem cilvēkiem ir jūtīgas. Tiem svarīgi ir ievilkt konfliktā, likt strīdēties un būt rupjiem. Satracināt.

Nu, ko! Strīdēties vajag. To saprata arī Frankls.
Tapēc, ka tad, kad nomelno visu, kas tev svarīgs, visu, uz kā balstas tava ticība un tava personība, tu mirsi mokpilnā nāvē un parvērties par dzīvnieku. Un pretoties tam vajag. Un vajag atmaskot nomelnotājus, un vajag tos izlēgt no sava komunikācijas loka. tas nav grūti; par to rakstīja arī Čehovs: “Viņam saka, cik skaists ir vīnogu ķekars! Bet viņš atbild: “toties, cik briesmīgi tas izskatās, kad to sagremo un izlaiž caur kuņģi!”… Jebkuri mūsu stāsti par labo, gaišo un cilvēcisko nomelnotājā izsauc momentālu reakciju. Viņš mometā sāk rakstīt naidīgus komentārus, piesedzoties ar “zinātniskiem faktiem” un “profesionāļa viedokli”. kamēr vēl var, vajag pārtraukt attiecības ar tādu cilvēku. ja vairs nav kur atkāpties – tad nekas cits neatliks, ka piedalīties diskusijā, kas faktiski nozīmē, mesties cīņā. Un, ja jau reiz esam piedzimuši un izvelējušies savu ceļu, mums ir jāaizstāv tas, kas mums dārgs.

Daži zinātnieki uzskata, ka indiāņi izmira nevis tikai dēļ epidēmijām un iekarotāju agresijas. Kā galveno izmiršanas faktoru, antropologi nosauc viņu vērtību sistemas bojāeju. Visu, kam viņi ticēja, visu, ar ko tie dzīvoja, iekarotāji parvērta pīšļos, apgānīja un piesmēja. Un tautai nebija vairs uz kā balstīties un dēļ kā dzīvot;

Kad sabrūk garīgo vērtību sistēma, tauta izmirst un nācijai ir beigas. Tiek pazaudēta tās esības jēga un garīgais pamats.

Tiek pazaudēta esības jēga, tās dvēseliskais pamats – un nomelnotāji kļūst par daļu no pretinieka bruņotajiem spēkiem, izplata lapeles, zīmē piedauzīgas karikatūras par visu, kas mums svarīgs, stāsta rupjas anekdotes un ņirgājas par varoņiem…. Viņi jau sen ir pārgājuši ļaunuma pusē, kaut arī viņiem bija izvēle. Izvēle ir ikvienam, katrai Dvēselei. Taču vieglāk ir darīt sliktu, vieglāk ir padarīt nevērtīgus svešus varoņdarbus un sasniegumus, nomētāt ar dubļiem tos, kas dara labu.
Pārējā laikā viņi meklē, par ko vēl pasmieties: fotogrāfijas ar sunīšiem, bērniem, dabas skati, taurenīši vai zvaigžņotas debesis, mīlestība un draudzība – viss viņus tracina un liek runāt sliktu.
Elizabete Klubere Rossa jaunībā pārdzīvoja dziļu satricinājumu – viņa apmeklēja koncentrācijas nometni, kurā kara laikā turēja bērnus. Precīzāk sakot, iznīcināja. Un uz baraku sienām viņa ieraudzīja uzzīmētus tauriņus – nāvei nolemtie bērni zīmēja tauriņus. Tā arī ir Dvēsele, kuru senie grieķi attēloja kā tauriņu. Un kamēr vien dzīva Dvēsele, dzīvs ir cilvēks, dzīva ir viņa personība. Vieni iznīcina visu savā ceļā, citi zīmē tauriņus, raksta dzeju un veic varoņdarbus. Galvenā cīņa vēl ir priekšā un dziļi Dvēselē mēs to zinām. Un tāpec būsim gatavi…
© Anna Kirjanova 2017
Tulkoja: Ginta FS