Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savas mazās pasaules dāsnumā

Kamēr diena vēl aust, galvā iešaujas senas kā pasaule domas par to, ka lielā pasaule nesit tevi tik skarbi, ja neesi skopojies, iekārtojot savu mazo pasauli…
Neesi skopojies dāsni to piepildīt, neesi skopojies ar mīlestību pret visiem tās iemītniekiem un neesi skopojies būt nesavtīgs jūtās un rīcībā.
Un arī pats pret sevi neesi bijis skops: neesi dzīvojis sīkstulīgā askēzē, atliekot visu uz nenoteiktu nākotni un pēc tam uzskatījis ikvienu pieejamu sīkumu, kas ienes prieku pelēkajā ikdienībā, par nepieļaujamām blēņām.
Skopums jau nav stāsts par naudu. Materiālais ir tikai sekas, nevis cēlonis.
Tas ir stāsts par nepamatotiem aizliegumiem, par bailēm nesaņemt atdevi, par neprasmi piepildīt sevi.
Skopumam ir žēl pat labu vārdus, žēl maiguma, palīdzības, siltuma, visa, kas izejošs…. varbūt tas ir tāpēc, ka skopums netic atbildībai vai neprot saprast savus resursus, kas zina.
Skopums nav taupīgums, kad velti izšķērdē, skopums ir stāsts par biezām neuzticēšanās un aizvainojuma bruņām. Tām cauri nespēj izlauzties pat neliela vēlme nevis ņemt, bet dot.
Skopā mazā pasaulīte vienmēr atrodas iekšējā kara stavoklī ar lielo pasauli, tāpēc, ka neprot ar to mijiedarboties… ja nu pēkšņi nāksies tērēties?
Kamēr pirmā siltā saule mācās smaidīt, skūpstoties ar aukstajiem un vēl tīri nenomazgātajiem logiem, es dzeru savu stipro rīta tēju un gatavojos iziet no savas dāsnās mazās pasaules lielajā.
Bez naidīguma.
Ar vēlmi mijiedarboties.
Ar lēmumu darīt tikai to, ko vislabāk protu un par ko varu atbildēt.
Tā ir mana izvēle.
Mīļie, lai gaiša jums diena…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām

Pamazītiņām… es ļoti mīlu šo vārdu, ar kuru jau kopš bērnības visbiežāk atsaucāmies uz jautājumu par to, kā klājas.
Tas ir silts, godīgs, maigs kā mīļās rokas, kas glāsta nogurušo galvu.
Droši vien tas ne parāk atbilst notiekošajam, tāpēc, ka tur, kur pamazītiņām, ir mēreni, ierasti, klusi… bet tagad ir gluži otrādi, tik skaļi, ka gribas šo troksni apklusināt.
Tas nomierina, atgriežot ierastajā un tik ļoti saudzīgi sevī glabātajā, ka nevar to ne atņemt, ne apkaunot, ne nodot.
Pamazītiņām…
Es sastingstu, rīta agrumā stāvot pie loga, un skatoties uz guļošo sniega kupenu, kas ar savām netīrajām bruņām it kā demonstratīvi protestē, un domāju, ka jāgaida lietus…
Tas atnāks un nomazgās visus netīrumus, it kā to vispār nekad nebūtu bijis.
Pamazītiņām…
Vienojos ar savu pacietību, lūdzot tai dot spēku izturēt to vētru, kas ārpusē un pašai nekļūt naidīgai, nenolaisties līdz pērkamajām bailēm, nekļūt tik cietai, lai pārstātu līdzi just katrai atsevišķai un kopīgai sāpei, kas atdotas apmaksājot globālos nodomus.
Galvenais atbalsts ir laiks un daba.
Neviena minūte nav kļuvusi garāka vai īsāka, neviens gadalaiks nav sevi atcēlis. Un tā jau ir stabilitāte.
Un tāpēc es neatceļu savu rīta kafiju, nepārstāju priecāties savus neizdomātos priekus, nepārstāju klausīties savu iemīļoto mūziku un nepārstāju mīlēt.
Sirsnīga pateicība visiem līdzīgi skanošajiem cilvēkiem… es jūs jūtu, īpaši tagad.
Neļaujiet nevienam sevi padarīt par kaut ko citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav vērts censties pārspēt dabu

Kā ir dabā?
Tas, kas ilgu laiku ir sasalis, bezcerīgi auksts un šķietami nedzīvs, īstajā laikā pamostas, lai sāktu visu no jauna: atdzimtu, atjaunotos, piepildītos ar spēku, atvērtos saulei un uzplauktu…
Mēs arī esam daba, tikai mums sliktāk veicas ar prasmi neuzskatīt savus aukstos miera periodus par sodu, neuztraukties par tiem un neapglabāt sevi tajos dzīvus.
Kāds mums ir iegalvojis to, ka visu laiku jābūt smaidīgiem, pastāvīgi visiem pieejamiem, vienmēr gataviem jebkuriem strīdiem, vienmēr darbīgiem, apbrīnotiem, ideju pārpilniem, šaubas neiepazinušiem un ikvienas grūtības pārvarošiem – gluži kā lēkājošām kalnu kaziņām.
Tas ir biedējoši…

Pareizāk sakot: nav grūti sevi nedzirdēt un censties apklusināt jebkurus godīgus noguruma saucienus vai visparastāko vajadzību samazināt ātrumu, bet ir ļoti bailīgi “izkrist no trendiem”, atzīties sev tajā, ka netiec ar kaut ko galā un tev ļoti ir vajadzīgs apstāties un atpūsties.

Bet ne jau par bailēm ir stāsts, mani mīļie.
Un arī ne par to, ka mēs kādu pievilsim vai pārstāsim patikt sev pašiem tādi – parasti.
Stāsts ir par to, ka vēl neviens, pat vislabāk motivētais un pārliecinātākais par to, ka atradis veidu kā apmānīt dabu, nav to izdarījis.
Neviens!
Lai ko arī teiktu.
Nav vērts censties pārspēt dabu. Ir vērts sevī to atzīt un iemīlēt it visus savus dabiskos stāvokļus.
Un dabisks ir viss, ko tu no sevis neizspied ar zvērīgu motivāciju, ko tu neimitē un nemoci sevi, lai tas beidzot uzrastos.

Un arī tad, ja šobrīd tev dvēselē ir stindzinoša ziema, tātad, līdz pavasarim vairs nav tālu…

Ļiļa Grad
Foto: Evie Shaffer
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu

Bet ķirši vienalga zied un maijs mūs izģēbj līdz vieglam krekliņam… un laiks tāpat kā līdz šim nenoguris riņķo pa noslēgto pulksteņa ciparnīcas loku, ne par sekundi nepalēninot savu gaitu.

Daba ir lielisks terapeits. Un vienmēr tāda ir bijusi.
Tai nav vajadzīga spektrālā psihoanalīze, lai saprastu galveno mūsos – pat aiz pašiem rūgtākajiem vilšanās mirkļiem un nespējas tikt galā ar visiem apstākļiem, slēpjas visu uzvarošā vēlme dzīvot… dzīvot kaut nedaudz laimīgi.
Un tā zin, ka tas ir iespējams. Iespējams tieši tagad. Ja vien pats neizdomā sarežgītus savas laimes noteikumus, nenozīmē atbildīgos par to un neiekrīti staignā atkarībā no tā, vai citi vēlēsies piedalīties tavā laimē.

Laime ir pamosties. Laime ir iet vēsā dušā. Laime ir dzert siltu tēju. Laime ir mīlēt tos, kuri ar tevi dala dzīvi. Laime ir kaut ko darīt. Darba un tā rezultāta laime. Laime ir iespēja kaut ko mainīt. Laime ir dzīvot…

Mani mīļie, dabai ir sveša kontroles neiroze…
Tā skaidri zin, ka turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu.

Neizvarot savu paša dzīvi ar savām uzmācīgajām vēlmēm, bet nesteidzoties iet pa šo dzīvi, iemīloties tajā, kas mums ir pa spēkam….

Ļiļa Grad
Foto: Javon Swaby
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis