Es būšu par Mīlestību

Kristine1123

Es ticu, ka jebkurš cilvēks pamostas kādā rītā un uzdod sev jautājumu, vai es esmu laimīgs? Un notiek saruna ar sevi tik kaili, tik godīgi, ka visas iekšas nodreb. Atnāk sapratne, ka vairs nespēj pats sev samelot. Un tad notiek brīnišķīga transformācija. Jo mēs jau parasti sev nepaprasām. Neesam raduši.

Bet mēs bieži vien no rīta pamostamies, meklējam, ar ko aizmālēt to nelaimīgumu. Varbūt ar kafiju? Iešu uz darbu, pa ceļam kādu bulku apēdīšu. Jā, tas arī ir veids, kā nejust to kluso dungojošo balstiņu sevī. Bet, ja tā godīgi pajautā, ko es īstenībā gribu? Jā, kādreiz paliek bail no atbildes. Dvēsele ir drosmīga, viņai nav bail pateikt, ko viņa grib. Vai arī sen negrib.

Es neesmu par to, ka jebkuras attiecības vajag saglābt. Es par to nekad nebūšu. Es būšu par mīlestību.

Bet te katram ir sava pieredze un izpratne par šo gaisīgo, tik cēlo un pasaulē dziedinošāko sajūtu. Līdz mīlestībai attiecībās es arī augu garu ceļu.

Kad man lūdz sarīkot lekciju par to, kādai jābūt sievietei, lai viņai būtu labas attiecības ar vīru, atskatoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka tādas vienas receptes jau nav.

Vairumam no mums ir salauzts MĪLESTĪBAS mehānisms attiecībās. Neskaitāmas vilšanās, cerību nepiepildījumi ir aizvēruši sirdi. Un mēs taču nevaram caurā šķīvī ieliet zupu. Kāpēc man stāstīt, kā jāvāra zupa, ja daudz svarīgāk ir saprast, kā tas šķīvis saplīsa.

Tas ir daudz vērtīgāk – saprast sevi un to, kas mums būtu sevī jāsadziedē pirms ļauties attiecībām… Nav jēgas stāstīt par skaistām lietām, kuras tāpat šķiet tik tālas un nereālas, kamēr neesam pieņēmuši vienu no dzīvē svarīgākiem lēmumiem – es gribu mainīt sevi, ne otru. Gaidot to, kas laimi atnesīs, varam sagaidīt tikai kārtējo vilšanos. Jo laime ir tas, kā es protu sevī justies pilnvērtīgs.

Sievietei ir jāzina, kas viņai ir vajadzīgs, kas viņai patīk, un vēl arī jāprot to maigi vīrietim pateikt. To izdara tikai pašapzinīga sieviete.

Tāda sieviete, kura ir sevi iepazinusi, atzinusi savas vajadzības par vērtīgām, prot organizēt arī laiku sev un pilnasinīgi to izbaudīt, ir sevi mīloša sieviete, kura ir pilna resursu. Tikai tāda sieviete ienes mājās gaismu, enerģiju, mīlestību. Turklāt viņa spēj par savām vēlmēm un vajadzībām brīvi paziņot savam partnerim, bērniem, nejūtoties vainīga. Bez pieprasīšanas, agresijas un manipulācijām šāda sieviete iedod sajūtu: man vajag laiku arī sev, lai jums, ģimenei, iedotu to labāko.

Ja tev patīk, ka kafiju pasniedz gultā, tad saki: «Vai cik es laimīga jūtos, kad tu tā dari.» Pateicība, atzinība ir sievietes alga. Tas ir jāiemācās. Un nevajag apvainoties, ja viņš to nedara. Vīrietis nav gaišreģis. Un, ja viņš kaut ko nedara tā, kā esi sasapņojusies, situāciju nelabos uztaisītā neapmierinātā sejas izteiksme viņa virzienā. Tas vispār nav risinājums. Tu nesaņem to, ko neesi palūgusi, par ko neesi paziņojusi, vai to, ko tu patiesībā neuzskati, ka esi pelnījusi.

Ja jūti, ka esi pretenziju pārņemta, tu esi zaudējusi. Pretenzijas ir milzīgs graušanas mehānisms. Tas sagrauj visu, attiecības, ticību, veselību… Pretenzijas ir agresijas forma.

No intervijas ar Kristīni Om Shanti žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 4. numurā

Ar Kristīni tiksimies sestdien, 8. februārī plkst. 12:00 Cēsīs „Labsajūtu Darbnīcā” Pļavas ielā 3a “Cēsu klēts” telpās uz 2.5 stundu garu sarunu „Sieviete: attiecību māksliniece”.

Pieteikšanās ŠEIT

Pēc tikšanās būs iespēja uzdot savus jautājumus, varbūt sarunāt kādu individuālu sarunu un pilnīgi noteikti būt daudz laimīgākiem, kā atnācām.

Mīļi aicināti.
Ginta Filia Solis

Kristīnes mājas lapa www.omshanti.lv

Tici! Uzticies!

Ginta12

Katram no mums dzīvē pienāk brīdis, kad jūtam: ir jāsāk jauna nodaļa savas dzīves grāmatā. Tas prasa uzdrošināšanos, spēju pārvarēt savu nedrošību un paieties pretī sev, noticēt sev un uzticēties savai sirdsbalsij. Darīt to ne tikai sevis dēļ, bet tāpēc, ka ar šo uzdrīkstēšanos mēs varam palīdzēt arī citiem cilvēkiem būt drosmīgākiem, riskēt, atļaut sev būt tiem, kas mēs esam. Man tā dzīvē ir bijis vairākas reizes, kad jūtu: ir īstais laiks. Uzdrīkstēties būt sev, būt īstam, būt atvērtam, būt saimniekam, saimniecei savā dzīvē un beidzot izdarīt to, pēc kā sirds tik sen ir alkusi. Un šādi lēmumi bieži vien dzimst tad, kad redzam un dzirdam cilvēkus, kuri jau ir uzdrīkstējušies, noticējuši sev un beidzot dara to, par ko agrāk vien sapņojuši.

Pavasara studijas nometne, esot uz viena viļņa kopā ar fantastiskiem cilvēkiem – skolotājiem, iedvesmotājiem, tādiem pašiem laimes alkstošajiem, kā es pati, deva iedvesmu dalīties ar to siltumu, prieku un sirds sajūtām, ko saņēmu. Ļāva sev noformulēt to, ko esmu guvusi savā dzīves ceļā un kas ir tas, kur es varu būt noderīga citiem. Vienatnē to izdarīt būtu daudz grūtāk.

Jau no bērnības es esmu bijusi zinātkāra un mani vienmēr ir interesējušas atbildes uz jautājumiem: kas es esmu, kāda ir mana sūtība, kāpēc vieni cilvēki dzīvo priecīgi, bet citiem visa dzīve ir vienas ciešanas, kā uzbūvēts Visums un kādas ir manas robežas, bet varbūt nekādu robežu nemaz nav? Es gribu būt laimīga. Es gribu mīlēt. Es gribu saprast sevi: kas ir mans. Ko man vajadzētu darīt, lai dzīve kļūtu skaistāka ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem? Kā es varu palīdzēt sev un citiem cilvēkiem? Daudz, daudz nebeidzamu jautājumu. Man ir bijuši daudzi labi skolotāji. Daudzi no viņiem, sabiedrībā zināmi cilvēki. Taču bieži vien es sapratu, ka vislabākās mācību stundas man sniedz tie, kuri it kā nepretendē uz skolotāja statusu.

Es vienmēr esmu daudz lasījusi: sākumā pasakas, tad daiļliteratūru, stāstus par ievērojamu cilvēku dzīvēm, motivējošas grāmatas, ezotērisku literatūru – meklējot šīs pašas atbildes. Un gluži normāli man vienmēr ir šķitis padalīties savās atklasmēs ar citiem cilvēkiem. Daudzi no izlasītajiem rakstiem bija krievu valodā un es dalījos arī ar tiem. Taču bija cilvēki, kuri teica, ka viņi tik labi nepārvalda krievu valodu, lai šos rakstus pietiekami labi uztvertu. Un es sāku tulkot, jo tas bija svarīgi man un es vēlējos palīdzēt daudzas lietas saprast arī citiem. Līdztekus tam, tās lietas, kas man šķita prakses vērtas, es izmēģināju pielietot savā dzīvē un pārbaudīju, kā tās praktiski strādā – un tā guvu savu pašas pieredzi – darot…. un, protams, arī kļūdoties.

Tā tapa mans blogs http://www.gintafiliasolis.wordpress.com, kuram piecu gadu laikā ir izaudzis krietns sekotāju pulks. Un šī nodarbe: agri no rīta, baudot savu ikrīta kafiju no savas mīļākās, vīra mātes dāvātās krūzes, es tulkoju to rakstu, kurš pie manis “atnācis”. Laikam ejot, es uzzināju, ka daudzi cilvēki, lasot šo blogu, jūt to pašu ko es, izlasītais viņus iedvesmo dzīvei, palīdz grūtos brīžos, izveidojas par savdabīgu rituālu. Un, protams, tas iedvesmo darīt, darīt labāk, vairāk, skaistāk, iedvesmojošāk.

Pirms daudziem gadiem es strādāju izdevniecībā “Rīgas Viļņi”, biju datorgrafiķe, maketēju žurnālus un savā nodabā sapņoju par to, ka es ļoti gribētu savā dzīvē izdot SAVU žurnālu, kurā es varētu intervēt interesantus cilvēkus, rakstīt par sev tuvām tēmām un izdomāt tā vizuālo izskatu. Sapņoju par žurnālu, kurš cilvēkus iedvesmotu skaistām lietām, iedrošinātu piepildīt savus sapņus, noticēt sev. Un tad “pavisam nejauši”, “dažādu sakritību” rezultātā es iepazinos ar Inesi, ar viņas Pavasara studiju, piedalījos grāmatu “Māmiņ, kāpēc tā?” un “Kā iemīlēt sevi” ceļā pie lasītājiem, kā arī Ineses sarunāšanās spēļu tapšanā. Un jau pagājušā gada jūlijā dienas gaismu ieraudzīja mūsu pirmais žurnāla “Kā darītu Mīlestība” numurs. Kā gan to savādāk nosaukt, ja ne par Dieva Brīnumu?

Jā, Inese jau mūsu sadarbības sākumā piedāvāja man kļūt par Pavasara studijas lektoru, taču, godīgi atzīstos, man bija bail, man trūka pārliecības par sevi, trūka sajūtas, ka tas, ko varu cilvēkiem piedāvāt ir vērtība, ka mana pieredze var kādam palīdzēt sasniegt to, ko viņš vēlas. Vēl joprojām, turpinot risināt šo domu, es sāku mācīties Ineses skolās, kļuvu par daļu Pavasara studijas un arī nometnes “Iekšiņa un Āriņa” dalībnieci un lektori vienlaicīgi. Un, likumsakarīgi, es sapratu, ka ikvienam cilvēkam ir doti savi īpašie talanti, savas spējas, prasmes, katram savs “unikālais komplektiņš”, lai radītu savu dzīvi – skaistu, interesantu, piepildītu un iedvesmojošu. Vajag tik to apzināties, uzdrošināties, pieņemt lēmumu un sākt darīt. Tas attiecas gan uz pārmaiņām pāra attiecībās un ģimenē, gan savas nodarbošanās un hobiju jomā, gan veselībā un mainot savu dzīves ritmu un ieradumus.

Par to, kā pašiem radīt gaišas pārmaiņas savā dzīvē, uzdrošināties, uzticēties, noticēt, pieņemt savas dzīves svarīgākos lēmumus, mēs runāsim klātienē Pavasara studijā pirmdien 3. jūnijā plkst. 18:00
Mīļi gaidīti
Jūsu Ginta Filia Solis

______________________________

SEMINĀRS “Tici! Tev izdosies!”
Lektore: GINTA FILIA SOLIS
Dalības maksa: EUR 20,00 (t.sk. PVN)
Norises vieta: Pavasara studijas telpas Rīgā, Antonijas ielā 4-1 (pirmais stāvs pa labi)
Norises laiks: pirmdiena, 3. jūnijs, plkst. 18:00-20:30
Jautājumi vai papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714

Pieteikties uz semināru variet šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2019/05/20/seminars-tici-tev-izdosies-306/

Spēka un Mīlestības ceļš

1.07.2016 foto gribuvasaru-lv (428)

Šodien man šķita būtiski padalīties ar mazu gabaliņu no Ineses Prisjolkovas intervijas jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība” ar AINU TOBI – gleznotāju un seno zināšanu glabātāju. “Spēka un Mīlestības ceļš”.
Žurnāla Atvēršanas svētkos baudījām brīnišķīgu auglības un spēka rituālu, kuru mums novadīja Aina Tobe ar savu folkloras kopu DELVE. Sajūtas, piedaloties sajā rituālā bija neaprakstāmas.

Aina, vai sievietes un vīrieša izaugsme (garīgais ceļš) atšķiras?

Lai to saprastu, ugunskuram jāpiemet sveķaina pagale! Kad vējš tumsā debesīs uzrauj dzirksteļu spietu, tas ir tik brīnumaini un koši, ka, elpu aizturot, es vienmēr ar acīm sekoju līdzi šim skaistajam lidojumam, nemeklējot, cik katra no dzirkstelēm ir unikāla, atšķirīga un īpaša… Es redzu, kā tās visas mirdzēdamas iet vienu kopīgu ceļu – cita aizlido tālāk, cita ne tik tālu… bet vai tam ir kāda nozīme? Tas ir Spēka ceļš! Un mēs nevaram to neiet, jo paši to neuzsākām.

Līdzībās runājot, mēs visi esam kā lidojošas dzirksteles tumsā. Gars cilvēkā ir kā ugunīga dzirksts; ikvienā tas ir pilnīgs, nevainojams un dievišķs. Gars (gan vīriešos, gan sievietēs) runā un darbojas līdzīgi, tikai mēs neapzināmies savu garīgo potenciālu;pateicoties prātam un jūtām, kas liek cilvēkam sajusties reāli ķermeniskam – liek viņa priekšstatiem un sajūtām izvirzīties priekšplānā, bet dievišķais paslēpjas. Nemiera, rūpju, raižu un baudu pilnās pieredzes visiem cilvēkiem mēdz būt līdzīgas.

Latviskā tradīcija runā par cilvēka trīsdaļīgumu. Senie ļaudis atšķīra, ka ir GARS, ir DVĒSELE un ir AUGUMS. Jā, mana iemiesošanās šoreiz ir sievietes augumā. Citā dzīvē tā ir bijusi vai varbūt būs vīrieša augumā, tas ir iespējams. Ķermeniskie nosacījumi ir mainīgi lielumi, es tam nepiešķiru pārāk lielu nozīmi, jo skatos ar gara acīm. Zinu tikai to, ka ir stratēģiski gudri izmantot sava (patlabanējā) stāvokļa iespējas un priekšrocības. Tas ir brīnišķīgi – būt tam, par ko tu esi radīts. Kontaktējoties ar cilvēkiem, man ir svarīgi sajust, vai sieviete un/vai vīrietis, kas stāv manā priekšā, ir apgarota jeb, citiem vārdiem sakot, garīgi apzināta būtne. To sajūt caur acu skatienu. Kā spēcīgu klātesamības enerģiju. Pēdējos gados latviskajos krustabu godos es aizvien biežāk satieku spēcīgas, garīgas būtnes, kas atgriezušās piedzimt šai zemē, un mani pārņem godbijība un saviļņojums, satiekot tās savā dzīves ceļā.

Jūs ar vīru Gvido visos pasākumos esat kopā. Kopā esat radījuši un vadāt folkloras kopu Delve. Jūs kopā vadāt rituālus un pasākumus. Kopā esat ģimenē un darbā. Kopā esat izaudzinājuši meitu. Esat ģimene jau vairāk nekā 30 gadu. Kopā, kopā, kopā… Tagad, kad cilvēki tik ļoti domā par attiecībām, kā satikt savu īsto un vienīgo un kā izveidot ģimeni, kā būt kopā garus gadus, Aina, vai vari izstāstīt, kā tev, kā jums abiem tas izdodas?

Mēs ar Gvido satikāmies Siguldā. Un uzreiz spēji sajutām vilkmi vienam pie otra, mēs bijām kā divi magnētiņi, kas pievelkas. Stāsta, ka tamlīdzīgas sajūtas liecinot par dvēseļu radniecību.  Iespējams, ka mūsu dvēseles ir bijušas tuvas un pazīstamas iepriekšējās inkarnācijās un, kas zina, varbūt bijām norunājuši atkal satikties šajā dzīvē šajos veidolos.

Raksturos esam atšķirīgi, tāpēc kopdzīvē mums daudz kas bija jāpieslīpē gan uzskatos, gan paradumos, gan attieksmē. Kad satiekas nazis ar galodu, tad viens nodilst, otrs uzasinās. Mūsu gadījumā došana un ņemšana bija samērā līdzsvarota, mēs skaisti papildinājām viens otru. Esmu dedzīga, ar mērķtiecīgu gribu un talantu apveltīta sieviete, tāpēc vīrišķās jan tipa enerģijas, nenoliedzami, manā raksturā ir, un Gvido tās burvīgi līdzsvaro ar spēju būt izcili pacietīgs, maigs un saprotošs. Mums sader! Jeb kā daina saka: „Sader miezis ar apini vienas mucas dibenā!”

Tas, ka esam kopā, ir laimes gadījums un mūsu dvēseļu gudrība. Es spilgti atceros mūsu īpašo sarunu kāzu naktī – viens otram acīs lūkojoties, mēs solījāmies, ka no šī brīža nekas nedrīkst būt svarīgāks par mūsu attiecībām… un liktenis zina, cik ļoti šis solījums, atgādināts vajadzīgajā brīdī, mums ir palīdzējis tikt pāri krīzēm un konfliktu situācijām.

Izveidot un saglabāt ģimeni – tas ir nopietns darbs.

Lai uzsāktu dzīvi kopā, pietiek ar kaisli, bet, lai kaisli savstarpējās attiecībās noturētu, vajag mīlestību, cieņu un atbildību.

Kāpēc pāri šķiras? Tāpēc, ka pietrūkst izpratnes. Mēs nogurstam savstarpējos strīdos un ķīviņos, mēs nezinām, kā tikt tiem pāri. Ja saskatām vienīgi sava egucīša ciešanas un neprotam noskaņot sevi uz pateicību pret dvēseli, kura mūsu dzīvē ir atnākusi ar garīgu uzdevumu sniegt mums mācību stundu mūsu pašu labā, tad šķiršanās ir neizbēgama.

Ne vienmēr satikšanās nes laimi, ne vienmēr šķiršanās ir nelaimīga. Dažreiz dvēseles ātri nokārto savstarpējos garīgos līgumus, un tad nav nepieciešams palikt kopā visas dzīves garumā.

Par visu vajag izrunāties, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši sievietēm.

Ir jāprot uzklausīt! Ir jāprot sadzirdēt! Bet, ja attiecībās nekas vairs nav līdzams, tad ir jāprot saplēstās lauskas aizmest mēslainē, ar cieņu paņemt jaunu māla pikuci un pilnīgā mieriņā uzveidot jaunu krūzi, ko piepildīt ar tīru mīlestību.

Ja cilvēki kopā ir garus gadus, visticamāk, nav jau tā, ka ir tikai saulainās un skaistās dienas. Ir kaut kad arī grūti. Vai vari padalīties ar jūsu pieredzi – ko darīt, ja ģimenē ir grūti laiki, ja pāra attiecībās ir krīze vai kādas nesaskaņas. Kā tikt tam pāri gaiši un laimīgi?

Sāc mīlēt sevi! Nebaro negatīvo! Nekad nedod dusmām (vai kādai citai destruktīvai sajūtai tevī) enerģiju vairāk kā uz vienu diennakti! Pat ja esi ļoti, ļoti nikna uz viņu, neturi aizvainojumu sevī ilgāk par nakti! Kad tu no rīta atmosties un atver acis, tad apzinies, ka šī ir JAUNA, LABA DIENA un nekam tumšam tajā vairs nav vietas – viss, kas bija vakar, lai paliek vakar, citādi tas tevi saplosīs. Apskrubinās pa vienam kauliņam, apēdīs kā vanags vistiņu pa vienai vien spalviņai… jo, godīgi sakot,visas attiecību krīzes ir stāsti par tevi pašu, tie ir tavi spoguļi, kurā, ja būsi vērīga, ieraudzīsi pati sevi. Ja ģimenes dzīvē ir radušās nesaskaņas un iestājusies krīze, tad steidzami ir jāsāk sevi mīlēt.

© “Kā darītu Mīlestība”
Foto: no Ainas Tobes privātā arhīva

Šodien ir Mīlestības svētki

instagram_ka daritu1

Mīlestība ir garīgā pieredze un tai nav nekā kopīga ar dzimumiem un ķermeņiem. Taču tā ir saistīta ar dziļāko iekšējo būtību. Sākumā esi tu pats; vispirms iepazīsti sevi un Mīlestība atnāks kā balva.

Tā ir balva no pārpasaulīgā. Tā izlīst pār tevi, līdzīgi kā ziedi… piepilda tavu būtību. Tā turpina līt pār tevi un kopā ar to atnāk vēlme ar to padalīties.

Tiem, kuri sevī ir atraduši Mīlestības avotu, vairāk nav vajadzības būt mīlētiem – viņus vienmēr mīlēs. Un te nu ir dzīves noslēpums: kad cilvēks saņem balvu tikai mīlot cilvēkus, daudzi mīlēs viņu, tāpēc, ka kontaktējoties ar viņu, tie pakāpeniski atradīs Mīlestības avotu sevī Tagad viņi zin vismaz vienu cilvēku, kurš izstaro Mīlestību, cilvēku, kura Mīlestība nerodas no kaut kādas vajadzības.

Un, jo vairāk viņš izstaro un dala savu Mīlestību, jo lielāka tā aug.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Jā, šodien ir Mīlestības svētki un pie saviem lasītājiem ceļu uzsāks mūsu ar Inesi Prisjolkovu izlolotais kopdarbs, žurnāls “Kā darītu Mīlestība”. Tas būs nopērkams Jāņa Rozes grāmatnīcās.
Par tēmām un abonēšanu lasiet:
http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/zurnals/