Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās

miers dvesele10

Mana mamma, atgriežoties no darba, nekad no sliekšņa neskrēja uz virtuvi mizot kartupeļus vai stērķelēt veļu. Viņa pārnāca mājās un uz 20 minūtēm atlaidās atpūsties – un tikai pēc tam sāka darīt mājas lietas.

Vēl bez tā viņa nerimstoši cinījās ar mani, pierādot to, ka pēc skolas labāk ir paspēlēt spēli “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nevis risināt bezgalīgos sinusus un kosinusus.

Viņa man bieži pieminēja epizodi no filmas “Maskava asarām netic”, kur Katerina, atgriezusies no savas rūpnīcas, pirmais, ko darīja, apsēdās uz dīvāna atpūsties. Nenovelkot darba kostīmu. Man tikai tas nepalīdzēja. Es uzskatīju, ka atpūta ir vājuma pazīme un pie mērķiem ir jāstrādā divdesmit četras stundas diennaktī.

Mana draudzene jau 10 gadus neņem atvaļinājumu. Jau 10 gadus viņa neatpūšas ne Melnajā, ne Sarkanajā ne Vidusjūrā, nekāpj Goverlā vai Teide vulkānā, nestaigā pa Budapeštas, Krakovas vai Ļvovas ielām un nepriecājas par brīnišķīgajiem Dņepras skatiem. Viņa guļ 5 stundas diennaktī, ļoti mērķtiecīgi veido savu karjeru, no sirds ticot, ka jebkura pauze viņu atmetīs vairākus gadus atpakaļ. Lūk, tikai piezīmē, ka sabojājusies redze, buksē nervu sistēma un sirds strādā neritmiski.

Es ļoti ilgi sekoju viņas piemēram, kamēr neuzzināju neitrālā stāvokļa likumu. Tas ir tikpat vienkāršs kā Pitagora teorēma.

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās. Iespēja atelpoties, noslaucīt sviedrus, apēst lazanju un uzkrāsot lūpas. Pārbaudīt degvielas līmeni savā enerģētiskajā bākā, lai izvairītos no riska noslāpt ceļa vidū.

Nav iespējams pilnā gaitā “ierakstīties” pagriezienā. Nereāli ir iziet no meža, neapstājoties un nepārbaudot, kurā pusē ir dienvidi, kurā – ziemeļi. Nevienam nav iespējams izmācīties visus sešus macību priekšmetus bez obligātajiem starpbrīžiem.

Pauzes ir vajadzīgas ik uz soļa: pirms lēciena ūdenī vai lecot augstumu, pirms noslēguma akorda Bēthovena simfonijas izpildījuma laikā, pirms izelpas, kad tu izej uz skatuves vai uzsāc jaunas partnerattiecības. Lai samelotu vai pateiktu taisnību.

Mēs apstājamies Ziemassvētku laikā un apstajamies pie sarkanās gaismas. Daiļslidotājs pirms sarežģītā trīskārša tulupa. Šahists – apdomājot nākamo gājienu. Bet, ja ignorējam pauzes un nesamies ar ātrumu divsimts kilometri stundā – mūs noteikti apstādinās apstākļi: saaukstēšanās vai citas nopietnas slimības, avārijas, ugunsgrēki, zemestrīces.

Dzīvē viss ir ritmiski: diena-nakts, ziema-vasara, ieelpa-izelpa. Pat diskotēkā mijās ātras un lēnās kompozīcijas. Pat trenažieru zālei veic profilaksi.

Tā kā taisnība vien bija vienam gudrajam, kurš teica, ka dzīvē noteikti ir jābūt brīžiem, kad ar mums nenotiek nekas: mēs vienkārši sēžam un skatāmies uz pasauli. Un pasaule šajā brīdī skatās uz mums.
Autors: Irina Govoruha
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis