Vēlies patikt visiem?

lidmašīna

Kļūsti sasniedzams tikai tiem, kuri neizmanto tavu pieejamību…
Bet, ja tu ļoti vēlies patikt visiem, tad esi gatavs stabiliem maksājumiem par savu savtīgo vēlmi…
Par to maksā ar sevi…
Tu tik ļoti pierodi spēlēt tās lomas, kas tevi gaida, ka pavisam drīz vairs nespēj atcerēties – kāds esi patiesībā…
Dzīvot bez sevis, lai būtu labs visiem – nozīmē imitēt dzīvi…
Taču tikt uzskatītam par laimīgu to acīs, kuri pieraduši katru dienu atkost no tevis pa kumosiņam…
Esmu ievērojusi, ka, jo laimīgāks ir cilvēks, jo lielāks pūlis, kas cenšas pieķert viņu nelaimē….
To cilvēku pūlis, kuri palikuši badā…
Ko darīt?
Domāju: vienkārši kļūt par lidmašīnu, kas nenosēžas tur, kur nav lidlauku;
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas notiek ar tevi, kad tu kādam nepatīc?

milestiba2

Es uzskatu, ka viens no svarīgākajiem momentiem pieaugšanas un sevis pieņemšanas procesā ir tā fakta pieņemšana, ka mēs kādam varam nepatikt un no tā mēs nekļūstam sliktāki. Teiksi, tas ir acīmredzams? Taču tā tas nav!

Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri ar pilnīgu iekšējo pārliecību izsaka savu neapmierinātību ar kādu citu cilvēku, taču brīdī, kad kāds nav apmierināts ar viņiem, pilnībā apmulst un jūtas sagrauti. Viņi burtiski nobāl un nezin, ko darīt.

Daudzos cilvēkos mājo vēlme visiem patikt. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks sevi vērtē nevis pēc iekšējiem kritērijiem, bet pēc tā, kā viņu novērtē apkārtējie. Un atbilstoši, nemitīgi pieprasa apstiprinājumus no ārpasaules.

Tāpat arī ir ļoti spēcīga saikne starp to, ka cilvēks kādam nepatīk un to, ka viņš vispār ir slikts. Iekšēji nav vispār nekādas starpības starp konkrētās darbības noliegumu un cilvēka noliegumu vispār.

Vadoties no bērnu dienu pieredzes, atšķirība, nelīdzināšanās citiem tiek pieņemta kā defekts. Tā, it kā tad, ja tu kādam nepatīc, tātad tevī ir defekts. It kā tas nebūtu apliecinājums tam, ka tu esi kas atsevišķs un dzīvo savu individuālo dzīvi, bet gan iemesls kaunēties, skumt un labot sevi vai noniecināt citus.

Atrodot savus paša sevis vērtēšanas kritērijus, rodas sapratne par to, ka tu esi tieši tāds un tā ir tava individualitāte. Ir svarīgi izstrādāt savus pasaules vērtēšanas kritērijus, lai varētu saprast, kādu dzīvi tu vēlies dzīvot.

Tas nenozīmē, ka tu kļūsti kurls pret citu cilvēku viedokļiem. Vienkārši tu visu to salīdzini ar savu iekšējo vērtību skalu un pieņem lēmumus.

Teiksi, acīmredzami? Taču ieklausies, kādu reakciju tavā Dvēselē rada kritika no malas?
– Nepatīkami un gribas aizstāvēties, vai arī tu esi gatavs to pieņemt kā vēl vienu viedokli?
– Kad tu uzzini to, ka tevi kads nemīl, vai tev ir vēlme uzreiz nolīdzināt šo cilvēku līdz ar zemi un pateikt viņam “pats muļķis”?
– Vai arī tu esi gatavs savai nesaderībai ar dažiem cilvēkiem?
– Vai ir tevī kāds apslēpts aizvainojums vai bailes?
– Vai tu jūties visas pasaules atstumts, ja kāds viens tevi nemīl?
– Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē to no kurienes ķermenī un Dvēselē rodas tavs pašvērtējums?
– Kāda ir tā skala?
– Vai tu proti pieņemt un atbalstīt sevi?
– Konstruktīvi kritizēt, vienlaicīgi saglabājot savu pozitīvo tēlu.
– Un cik lielu lomu spēlē apkārtējo viedoklis?
Tie ir sarežģīti bāzes jautājumi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: GInta Filia Solis