Par bailēm izrādīt savu ievainojamību

Daudzi cilveki uzskata, ka esot cilvēkos parādīt to, ka esi viegli ievainojams – raudāt, būt sliktā garastavoklī, kaut ko nezināt – nozīmē izrādīt savu vājumu. Es domāju savadāk.

Es uzskatu, ka ir jāpriecājas, ja cilvēkam pietiek spēka būt sev pašam, atrodoties starp citiem cilvēkiem. Raudāt, ja ir skumji, paliekot stāvot uz savām kājām. Runāt par savu neērtības sajūtu tad, kad varētu arī paklusēt. Ne tikai domāt, bet arī just.

Tādi cilvēki rada sev apkārt rezonansi un palīdz atvērties citiem cilvēkiem. Izpauž visu, kas apslēpts un maina pasauli.

Ievainojamībai vajag daudz spēka. Tāpēc, ka atvērtā dvēselē var ieskatīties ikviens. Un ir vajadzīgs daudz vieduma, lai atdalītu svešu no savējā. Un daudz drosmes, lai sastaptos ar dažādām atbildēm. Un daudz ticības tam, ka apkārt esošie izrādīsies pieņemoši cilvēki, kuri tad arī būs daļa no tavas dzīves laimes.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: healthcollective.in
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis